•— Kraftštuta kungs, jums droši vien nebūs noslēpums, ka es sajēdzu kaut ko no matemātikas. Sākumā tiešām noticēju, ka esat organizējis parastu skaitļošanas centru, kas apgādāts ar elektronu mašīnām. Taču divi piemēri pārliecināja mani, ka tā tas nav. Matemātiskos uzdevumus jums risina cilvēki. Pie tam ģeniāli! Un visdīvainākais — drausmīgi, pārcilvēciski ātri. Atnācu, lai iepazītos ar šiem matemātiķiem, kas, bez šaubām, ir gluži neparasti, ģeniāli zinātnieki.
Kraftštuts vispirms pasmīnēja, pēc tam sāka klusi un tad arvien skaļāk un skaļāk smieties.
— Par ko jūs smejaties, Kraftštuta kungs? Es domāju, ka ikviens cilvēks, kam ir kaut niecīga sajēga par matemātiku, būtu pārsteigts, redzot atrisinājumus, ko man atsūtījusi jūsu firma.
— Es smejos par kaut ko citu, Rauh! Par jūsu provinciālo vientiesību. Par to, ka jūs, profesors, ko cienī visa pilsēta, tik bezcerīgi esat atpalicis no mūsdienu zinātnes.
Kādreizējā hitleriešu izmeklētāja nekaunība mani sakaitināja.
— Nu, vai zināt! Ne vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem jūsu specialitāte bija spīdzināt nevainīgus cilvēkus ar nokaitētu dzelzi. Kādas jums vispār tiesības pļāpāt par zinātni? Esmu atnācis uzzināt, kā jūs piespiežat sev padotos cilvēkus vienā diennaktī paveikt to, ko normālos apstākļos pat ģēnijs spētu tikai pēc vairāku gadu spraiga darba.
Kraftštuts piecēlās un sarauca uzacis.
— Paklausieties, Rauh! Labāk nekaitiniet mani! Es zināju, ka agri vai vēlu jūs atnāksiet. Bet to nu gan nedomāju, ka sastapšu savā kabinetā idiotu. Atzīstos, es cerēju jūsos atrast sabiedroto un palīgu…
— Ko-o?! — man gandrīz aizrāvās elpa. — Vispirms paskaidrojiet, kā jūs ekspluatējat cilvēkus, kas pelna jums naudu!
Kraftštuta seja savilkās bezveidīgā, netīri dzeltenā kamolā. Ūdeņaini zilās acis aiz degunkniebja stikliem pārvērtās par divām šaurām spraudziņām, kas šķīla ļaunas, zaļganas liesmas. Vienu mirkli šķita, ka viņš apskata mani kā priekšmetu, ko nolēmis iegūt savā īpašumā.
— Tātad jūs gribat, lai paskaidroju, cik godīgi strādā mana firma? Tātad jums nepietiek ar to, ka divi jūsu idiotiskie uzdevumi atrisināti tā, kā tie jāatrisina divdesmitajā gadsimtā? Tātad jūs vēlaties uz paša ādas izbaudīt, ko nozīmē šādu uzdevumu risināšana? — Kraftštuts nošņācās un pamāja ar galvu ārstam, kas pirmīt bija ievedis mani šai kabinetā.
Mirkli vēlāk spēcīga roka man aizžņaudza muti, bet otra piespieda pie deguna asi smaržojošu vates kušķi. Es zaudēju samaņu.
Atjēdzos gultā un ilgi neiedrošinājos atvērt acis. Visapkārt skanēja balsis. Ļaudis par kaut ko dedzīgi strīdējās. Tas bija zinātnisks strīds, un labu laiku es nekā nesapratu. Tikai pamazām sāku apjaust dzirdētā jēgu.
— Nu, vai zini, tu ar savu Nikolsu nemaz nelielies! Ja gribi zināt, tad ierosu kodi ir visai individuāli! Tas, kas vienam ierosina gribas centrus, otram var ierosināt gluži ko citu. Tā, piemēram, elektrokairinājums, kas Nikolsam sagādā labsajūtu, padara mani kurlu.
— Un tomēr galvas smadzeņu neironu grupu darbības ritms ir daudziem cilvēkiem līdzīgs. Starp citu, tieši to arī izmanto mūsu skolotājs.
— Izmanto, bet ne pilnīgi, — kāds gurdi piezīmēja. — Tālāk par matemātisko analizi viņš pagaidām vēl nav ticis.
— Tas ir tikai laika jautājums. Šajā gadījumā netiešiem izmēģinājumiem daudz lielāka nozīme nekā tiešajiem. Neviens neuzdrošināsies ievadīt tavā paurī elektrodu un vērot, kādi impulsi tur izraisās, jo tā ievainotu smadzenes un reizē izkropļotu arī pašus impulsus. Cita lieta — ģenerators, ar kuru iespējams plašā diapazonā mainīt impulsu koda modulāciju. Tas ļauj izdarīt eksperimentus, neievainojot smadzeņu garozu…
Šajā mirklī es atvēru acis. Telpa, kurā gulēju, atgādināja lielu slimnīcas palātu. Vidū bija prāvs koka galds. Uz tā mētājās ēdiena paliekas, tukšas konservu kārbas, papirosu gali, papīra strēmeles. Visu apgaismoja blāva elektriskā gaisma. Piecēlos pussēdus. Sarunas tūlīt apklusa. Bet man aiz muguras kāds pačukstēja':
— Jauniņais atguvis samaņu!
— Kur es atrodos? — jautāju, pārlaizdams skatienu pār visiem klātesošajiem.
— Vai tad jūs to nezināt? — brīnījās jauneklis, kas apakšveļā sēdēja uz gultas malas. — Tā ir mūsu radītāja un skolotāja Kraftštuta firma.
— Radītāja un skolotāja? — es neizpratnē berzēju svina smago pieri. — Kas Kraftštuts par skolotāju; viņš taču ir kara noziedznieks!
— Noziegums ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no mērķa, kura dēļ tas pastrādāts. Ja mērķis cildens, ikviena rīcība ir laba un attaisnojama, — mans kaimiņš nobēra kā papagailis.
Satriekts par šo vulgārā makiavellisma paraugu, es ziņkāri pavēros viņā.
— Kur jūs rāvāt šādas gudrības?
— Kraftštuta kungs ir mūsu radītājs un skolotājs, — visi mani istabas biedri pēkšņi sāka klaigāt cits caur citu.
«Tātad patiešām esmu nonācis «gudrinieku patversmē»,» šausmās noskurinājos.
— Varu derēt, ka šim te matemātika atrodas frekvenču joslā no deviņdesmit līdz deviņdesmit pieciem herciem! — pēkšņi iesaucās plecīgs puisis, norādīdams uz mani.
— Bet sāpes viņš jutīs jau pie vienmērīgi paātrināta impulsu koda ar frekvenci simt četrdesmit herci, — smējās kāds cits.
— Lieku galvu ķīlā, ka izsalkums viņam radīsies pie frekvences simt trīs herci ar impulsu intensitātes logaritmisku pieaugumu!
Bija noticis ļaunākais, ko vien varēju iedomāties. Šie ļaudis tiešām izrādījās ārprātīgi. Savādi tikai, ka
visi viņi murgoja par kaut kādiem kodiem un impulsiem, saistot tos ar mani.
Zinādams no literatūras, ka ar trakiem labāk nestrīdēties, pēc iespējas pieklājīgi uzrunāju savu kaimiņu:
— Sakiet, lūdzu, par ko jūs te visu laiku runājat? Sajās lietās esmu pilnīgs profāns. Kas tie par kodiem, impulsiem, neironiem, ierosām . ..