Nepaguvu beigt, kad visa istaba jau dārdēja smieklos. Tās iemītnieki locījās vai līdz zemei. Viņi nerimās pat tad, kad spēji pielēcu kājās, taisīdamies ļaut dusmām vaļu.
— Četrpadsmitā kontūra! Frekvence astoņdesmit pieci herci! Dusmu ierosa! — kāds spiedza. Smiekli kļuva homēriski.
Apsēdos uz savas gultas un nogaidīju, kamēr viņi nomierināsies.
Pirmais atguvās mans kaimiņš.
— Tātad tu tiešām nekā nezini?
— Goda vārds! No visa tā, ko jūs runājat, es nekā nesaprotu.
— Goda vārds?
— Goda vārds!
— Nu labi! Mēs tev ticam, kaut gan tas nudien ir gaužām jocīgi. Dein, celies augšā un pastāsti šim zaļknābim, kādēļ mēs te atrodamies!
— Jā, Dein, celies un apskaidro viņu! Lai arī viņš kļūst tikpat laimīgs kā mēs!
— Laimīgs? — es brīnījos. — Vai tad jūs esat laimīgi?
— Jā, jā, bez šaubām! — viņi atkal iedūcās kā milzu spiets. — Mēs esam izpratuši sevi. Bet izprast un pazīt sevi — tā ir augstākā laime.
— Vai tad agrāk jūs sevi nepazināt?
— Skaidrs, ka ne! Tikai tas, kas apguvis neiroki- bernētiku, pazīst un izprot pats sevi.
— Slava mūsu skolotājam! — kāds iesaucās.
— Slava mūsu skolotājam! — kā vistu bars nokla- dzināja pārējie.
Vīrs, ko sauca par Deinu, apsēdās man pretī un dobjā, nogurušā balsī jautāja:
— Kāda tev izglītība?
— Esmu fizikas profesors.
— Vai par neiropsiholoģiju tev ir kāda jēga?
— Nekādas.
— Par kibernētiku?
— Mazliet.
— Par neirokibernētiku un bioloģiskās regulēšanas teoriju?
— Ne jausmas.
Istabā atskanēja izbrīna saucieni.
— Slikti, — nopūtās Deins. — Viņš nesapratīs.
— Gan jau sapratīs pēc pirmajiem divdesmit ģeneratora seansiem! — kāds ieminējās.
— Es sapratu jau pēc pieciem! — cits iebilda.
— Stāstiet, Dein! Es centīšos saprast.
— Nu tad, zaļknābi, pasaki man, kas ir dzīvība?
Ilgi klusēdams, vēros Deinā.
— Tā ir ļoti sarežģīta dabas parādība, — beidzot ar pūlēm izdabūju.
Kāds skaļi iesmējās. Un atkal visi raudzījās manī tā, it kā es būtu pateicis nelabojamu muļķību. Tikai Deins pārmetoši šūpoja galvu.
— Bēdu lietas! Tev vajadzēs ļoti daudz mācīties.
— Ja pateicu kādu aplamību, tad, lūdzu, izskaidro …
— Izskaidro viņam, Dein, izskaidro! — kliedza no visām pusēm.
— Labi, tad klausies! Dzīvība ir nepārtraukta kodētu elektroķīmisku ierosu cirkulācija organisma neironos.
Mirkli padomāju. Ierosu cirkulācija neironos… Pag, es taču kādreiz jau esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu.
— Tālāk, Dein, tālāk!
— Visas sajūtas, kas veido tava garīgā «es» būtību, nav nekas cits kā elektroķīmiski impulsi; galvas smadzeņu augstākie regulatori saņem tos no receptoriem un pēc apstrādāšanas pārraida efektoriem.
— Un kas tālāk?
— Visi signāli no ārējās pasaules plūst pa nervu šķiedrām uz smadzenēm. Viena sajūta atšķiras no otras tikai ar koda formu, frekvenci un izplatīšanās
ātrumu. Šie trīs parametri noteic sajūtas kvalitāti, intensitāti un ilgumu. Saprati?
— Puslīdz.
— Tev droši vien zināms, ka smadzenes sastāv apmēram no desmit miljardiem neironu. Tie visi darbojas līdzīgi elektriskajiem relejiem. īpašas nervu šķiedras, tā sauktie aksoni, savieno neironus grupās un gredzenos. Pa aksoniem impulsi pārvietojas no vienas neironu grupas uz otru. Un, lūk, šī impulsu pārvietošanās ir tieši tas, ko mēs saucam par domāšanu.
Man pārskrēja auksti šermuļi.
— Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Bet ko tas viss nozīmē?
— To, ka dzīvības procesus var pēc patikas ietekmēt.
— Kā?
— Vislabāk to paskaidrot ar matematisko spēju stimulācijas piemēru. Pašreiz atpalikušajās zemēs būvē tā sauktās elektronu skaitļošanas mašīnas. Šīs mašīnas sastāv no trigeriem jeb relejiem, kuru skaits nepārsniedz piecus līdz desmit tūkstošus. Toties cilvēka smadzeņu matemātiskajās nodaļās ir apmēram miljards šādu releju!
'— Nu un tad?
— Tāpēc matemātisko uzdevumu risināšanai daudz izdevīgāk lietot aparātu, ko radījusi pati daba un kas atrodas, lūk, šeit! — Deins ar pirkstu pieskārās savam galvaskausam.
— Bet mašīna taču darbojas daudz ātrāk, — es iebildu. — Neironu var ierosināt ne vairāk kā divsimt reizes sekundē, bet elektronu trigeri — miljonu reižu!
Atkal visa palāta smējās kā kutināta. Vienīgi Deins palika nopietns.
— Gluži tā nav. Arī neirons var darboties nesalīdzināmi ātrāk, ja to kairina ar pietiekami augstu frekvenci. Šim nolūkam der elektrostatisks ģenerators, kas strādā impulsu režīmā …
No šiem paskaidrojumiem man sāka reibt galva. Pašreiz nespēju ne aptvert, ne arī izprast, Pakausis
vēl dūca no Kraftštuta kabinetā saņemtās narkozes. Es jutos ļoti noguris, atlaidos gultā un aizvēru acis.
— Viņam dominē frekvence septiņi līdz astoņi herci! Viņš grib gulēt! — kāds iespiedzās.
— Lai taču paguļas! Rīt viņš sāks izprast dzīvi. Rīt viņu ievietos ģeneratorā.
— Nē, rīt pārbaudīs viņa spektru, sastādīs uzskaites kartīti. Varbūt viņam ir kādas novirzes . ..
Tas bija pēdējais, ko vēl dzirdēju. Pēc tam atkal iegrimu aizmirstībā.
Cilvēks, ko sastapu nākamajā dienā, šķita simpātisks un gudrs. Kad mani ieveda kabinetā, kas atradās firmas galvenās ēkas otrajā stāvā, viņš, plati smaidīdams, _panāca pretī un sniedza man roku:
— A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.
— Sveicināti! — es atturīgi atbildēju. — Ar ko man tas gods runāt?