— Un kas man būs jādara?
— Es jau teicu, jūs būsiet matemātikas pasniedzējs. No bezdarbniekiem, kuru, par laimi, mūsu zemē netrūkst, mēs savervēsim divdesmit līdz trīsdesmit cilvēkus ar labām dotībām matemātikā. Pēc tam divos trijos mēnešos jūs viņiem iemācīsiet augstāko matemātiku . . .
— Tas nav iespējams! Tas absolūti nav iespējams! Tik īsā laikā . . .
— Tas ir iespējams, Rauh! Ievērojiet, jums būs
neparasti spējīga auditorija ar brīnišķīgu iztēli un fenomenālu atmiņu. Par to mēs parūpēsimies. Tas ir mūsu spēkos …
— Arī mākslīgi? Ar impulsu ģeneratoru? — es noprasīju.
Bolcs piekrītoši pamāja.
— Nu, vai esat ar mieru?
Uz mirkli es pievēru plakstus. Tātad Deins un viņa palātas biedri ir pilnīgi normāli cilvēki, un viss, ko viņi man vakar teica, atbilst patiesībai! Šī kompānija tiešām iemācījusies ar elektromagnētiskiem impulsiem regulēt cilvēku domas, gribu, jūtas. Un man, acīm redzot, nekavējoties jāizšķiras . . .
Tas bija drausmīgi grūti. Ja piekritīšu, man vajadzēs mācīt matemātiku cilvēkiem, kas lemti drošai bojā ejai trako namā. Ja atteikšos, mani pašu gaida šāds liktenis!
— Nu, vai esat ar mieru? — Bolcs vēlreiz jautāja, aizskardams manu plecu.
— Nē, — es noteikti atbildēju. — Negribu kļūt par šī nozieguma līdzdalībnieku.
— Kā jums tīk, — viņš paraustīja plecus, tad pavēra durvis un uzsauca: — Eider, Šrank, ienāciet!
— Ko jūs gribat ar mani darīt?
— Vispirms pārbaudīsim jūsu nervu sistēmas impulsu kodu.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka ierakstīsim īpašā veidlapā, kāda forma, intensitāte un frekvence piemīt impulsiem, kas atbilst ikvienai jūsu sajūtai un ikvienam noskaņojumam.
— Es to nepieļaušu! Es protestēšu. Es …
— Aizvediet profesoru uz izmēģinājumu laboratoriju! — vienaldzīgi noteica Bolcs un novērsās.
Ejot uz Kraftštuta firmas laboratoriju, es pieņēmu lēmumu, kas izšķiroši ietekmēja visus tālākos notikumus. Spriedu tā: Kraftštuts un viņa banda mēģinās
noskaidrot, ar kādām elektromagnētiskās iedarbības formām manī var izraisīt dažādas emocijas un sajūtas. Ja tas izdosies, būšu pilnīgi viņu varā. Ja ne, tad varbūt saglabāšu zināmu patstāvību, kas turpmāk man lieti noderēs. Tātad jādara viss iespējamais, lai šiem pārgudrajiem bandītiem sajauktu kārtis . . .
Mani ieveda lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar milzīgiem aparātiem un ierīcēm. Centrā atradās pults ar dažādiem slēdžiem un skalām. Pa kreisi, metala sietā — liels transformators, bet uz porcelāna paneļiem sarkanīgi kvēloja vairākas ģeneratora lampas. Pie ģeneratora bija piestiprināts voltmetrs un ampēr- metrs. Istabas pretējā pusē pacēlās cilindriska metala kabīne, kas sastāvēja no trim savstarpēji izolētām daļām. Vidusdaļa bija no caurspīdīga materiāla.
Pie vadības pults stāvēja divi cilvēki. Pirmais bija tas pats ārsts, kas atveda mani pie Kraftštuta un pēc tam apdullināja ar narkozi, otrs — nepazīstams, sakumpis večuks ar gludi pieglaustiem, retiem matiem uz dzeltenīgi spīdošā pakauša.
— Es jau tā domāju, nepierunāja vis! — iesaucās ārsts. — Jūs slikti beigsiet, Rauh, — viņš pēc brītiņa piebilda.
— Jūs ari, — atcirtu.
— Nu, tas vēl nav zināms! Toties jūsu liktenis apzīmogots …
Es paraustīju plecus.
— Pakļausieties šai procedūrai labprātīgi, vai arī jūs vajadzēs piespiest? — viņš nekaunīgi jautāja.
— Protams, labprātīgi. Man kā fiziķim tas būs pat interesanti.
— Lieliski! Tādā gadījumā novelciet zābakus un izģērbieties līdz jostasvietai. Vispirms izmeklēšu jūs un izmērīšu asins spiedienu.
Izģērbos. «Spektra pārbaudes» pirmā daļa neko neatšķīrās no parastas ārsta apskates. Elpot, neelpot un tā tālāk.
Kad apskate bija galā, ārsts teica:
— Iekāpiet kabīnē un atbildiet mikrofonā uz visiem maniem jautājumiem. Starp citu, es brīdinu: tiklīdz ieslēgs zināmu frekvenci, jūs sajutīsiet neciešamas sāpes.
Taču tās nekavējoties pāries, tiklīdz iekliegsieties.
Ar kailām kājām nostājos uz kabīnes porcelāna grīdas. Virs galvas iedegās elektriska spuldzīte. Iedūcās ģenerators. Tā impulsiem bija zema frekvence, toties lauka intensitāte šķita ļoti liela. Es sajutu to pēc siltuma viļņiem, kas lēni apņēma manu ķermeni.
Ģeneratora jauda un līdz ar to siltuma viļņu frekvence pamazām pieauga.
«Sākas,» nodomāju. «Tagad tikai izturēt.»
Kad frekvence sasniedza astoņus hercus, man pēkšņi iegribējās gulēt. Vai tiešām nespēšu uzveikt miegu? Vai tiešām neizdosies viņus apmānīt?
Frekvence pieauga lēnām. Domās skaitīju, cik siltuma viļņu pieplūst sekundē. Viens, divi, trīs, četri, vairāk, vēl vairāk … Joprojām gurdenums žņaudza mani kā spīlēs. Miegs vēlās virsū kā bluķis, visos locekļos bija salijis svins, plaksti paši vērās ciet. Tūlīt, tūlīt es pakritīšu. Sakodu lūpas. Varbūt sāpes padarīs apziņu skaidrāku? Beidzot no tālienes sadzirdēju balsi':
— Rauh, kā jūtaties?
— Paldies, labi! Tikai mazliet salstu, — es atbildēju, bet sevī nodomāju: «Vēl mirklis, un novelšos tā kā maiss …»
Un tad pēkšņi no miegainības vairs nepalika ne vēsts. Ģeneratora frekvence, acīm redzot, bija pārkāpusi pirmo kritisko barjeru. Jutos atkal tik svaigs un možs, it kā nupat būtu lieliski izgulējies. «Lūk, tagad es iemigšu,» nolēmu un, aizvēris acis, skaļi iekrācos. Dzirdēju, kā ārsts uzrunā savu palīgu:
— Dīvains gadījums. Viņu iemidzina nevis astoņi ar pusi, bet gan desmit herci. Pfaf, atzīmējiet to! Rauh, kā jūtaties?