Vēlāk iepazinos ar centroencefālisko domāšanas teoriju, kas māca, ka visas smadzeņu garozas šūniņas pakļautas vienai centrālai vadošu šūniņu grupai. Acīm redzot, tieši šis augstākais centrs nepakļaujas pat visspēcīgākajiem ārējiem kairinājumiem. Un tas droši vien arī izglāba mani.
Ārsts pavēloši sauca:
— Jūs sadarbosieties ar Kraftštutu!
— Nē.
— Jūs darīsiet visu, ko jums pavēles!
— Nē.
— Sadauzīsiet galvu pret sienu!
— Nē.
— Turpināsim, Pfaf! Atzīmejiet, ka viņš ir absolūti nenormāls! Bet gan jau mēs tiksim ar viņu galā.
Gribas zaudējumu es simulēju pie tādas frekvences, kad patiesībā sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu un spētu gāzt kalnus, ja vien to vajadzētu.
— Ja cilvēku laimes dēļ jums vajadzētu atdot dzīvību, vai jūs to darītu? — izdzirdu ārsta ņirdzīgo balsi.
— Kādēļ? — gļēvi purpināju.
— Vai jūs varētu izdarīt pašnāvību?
— Jā-ā …
— Vai jūs gribētu nogalināt kara noziedznieku oberšturmfīreru Kraftštutu?
— Kādēļ?
— Vai jūs sadarbosieties ar mums?
<— Jā-ā …
— Piķis un zēvele! Kas tad tie atkal par brīnumiem? Tādu putnu sastopu pirmo un droši vien pēdējo reizi. Frekvence simt septiņdesmit pieci — un gribas zaudējums. Pierakstiet! Turpināsim!
Tā tas ilga vēl apmēram pusstundu. Beidzot manas nervu sistēmas frekvenču spektrs bija sastādīts. Tagad ārsts smalki zināja, ar kādām impulsu frekvencēm manī var izraisīt jebkuru sajūtu un noskaņojumu. Viņš vismaz tā domāja …
Ir atzīts, ka hipnozei un iedvesmošanai vislabāk pakļaujas vājas gribas cilvēki. Tieši šo apstākli arī izmantoja Kraftštuta firmas vadība, lai «audzinātu» savus skaitļotājus padevības un bijības garā.
Šāds audzināšanas kurss bija paredzēts arī man. Taču sakarā ar «nenormālo» spektru, tūlīt uzsākt to nevarēja. Pagaidām, kamēr man kaut kur sagatavoja atsevišķu darba vietu, varēju samērā brīvi klaiņot pa gaiteņiem, ieskatīties klasēs, kur mācījās un strādāja mani biedri.
Kolektīvajās lūgšanās alumīnija kondensatorā, kur
visi Kraftštuta upuri ik rītu trīsdesmit minūtes slavināja firmas vadītāju, man nelika piedalīties. Truli, bez fc gribas un domām, nelaimīgie tur atkārtoja vārdus, ko tiem diktēja pa radio.
— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — vienmuļi ķērca reproduktors.
— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — korī skandēja divpadsmit vīrieši, kuru gribu bija iznīcinājis maiņstrāvas lauks.
— Izzinot impulsu cirkulācijas noslēpumus, mēs iepazīstam laimi un prieku.
— … laimi un prieku …
— Cik brīnišķīgi, ka viss ir tik vienkārši! Kāda bauda apzināties, ka mīlestība, bailes, sāpes, naids, bads, ilgas un jautrība ir tikai elektroķīmiski impulsi!
— … impulsi…
— Cik nožēlojami tie, kas nezina lielo patiesību!
— … lielo patiesību . ..
— Mūsu glābējs un skolotājs Kraftštuta kungs dāvājis mums šo laimi!
— … laimi. . .
— Viņš devis mums dzīvību!
— … devis mums dzīvību!
Pēc lūgšanas divpadsmit upuri gāja uz darba zāli, kurā bija novietoti rakstāmgaldi. Virs katra galda pie griestiem spīguļoja apaļa alumīnija plātne — gigantiskā kondensatora detaļa. Otra plātne, acīm redzot, bija iebūvēta grīdā.
Šī zāle ar alumīnija apļiem mazliet atgādināja bulvāra vai dārza kafejnīcu. Taču idiliskais iespaids izzuda, tiklīdz paskatījos uz cilvēkiem, kas tur sēdēja.
Uz katra galda atradās papīra loksne ar uzdevumu. To vajadzēja atrisināt. Sākumā skaitļotāji stulbi un vienaldzīgi blenza uz formulu un vienādojumu rindām. Tad, acīm redzot, .ieslēdza citu frekvenci, un balss pa radio spalgi nokomandēja:
— Sāciet darbu!
Tai pašā mirklī divpadsmit cilvēku atšķīra bloknotus, satvēra zīmuļus un sāka drudžaini rakstīt. Ne, tas nebija darbs! Tā nestrādā pat vislielākie entuziasti.
Matemātiskas histērijas krampji, lūk, kas plosīja šos cilvēkus! Kā tārpi viņi locījās pie savām piezīmēm.
Tā tas turpinājās apmēram stundu. Rokas kustējās arvien straujāk, galvas noslīga gandrīz līdz galda virsmai, deniņos izspiedās zilganas vēnas. Tad ģeneratoru pārslēdza uz astoņu hercu frekvenci. Tai pašā mirklī visi iemiga.
Kas to būtu domājis! Kraftštuts rūpējas arī par savu vergu atpūtu . ..
Bet jau pēc dažām minūtēm viss atkal sākās no jauna.
Pēkšņi viens no skaitļotājiem neizturēja. Viņš pārstāja rakstīt, dīvaini sašķiebās un stingi uzlūkoja kaimiņu. Tad iekliedzās baismīgi aizžņaugtā balsī un sāka plēst savu apģērbu. Nelaimīgais koda sev pirkstus, skrāpēja krūtis, triecās ar galvu sienā, līdz beidzot saļima uz grīdas.
Pārējie skaitļotāji to laikam pat nemanīja. Bet mani pārņēma tāds niknums, ka sāku ar dūrēm zvetēt pa durvīm. Gribējās uzsaukt šiem nelaimīgajiem, lai viņi taču reiz attopas, pamet šo nolādēto telpu, iznīcina savus mocītājus …
— Nomierinieties, Rauha kungs, nomierinieties, — pēc brīža sadzirdēju zobgalīgu balsi. Tas bija Bolcs.
— Jūs esat bendes! Ko jūs darāt ar šiem cilvēkiem? Kādas tiesības jums ar viņiem tā rīkoties?
Viņa sejā iegūla mīlīgs smaids.
— Jūs taču atceraties teiksmu par Odiseju? Dievi lika viņam izvēlēties: vai nu ilgu un mierīgu, vai arī īsu un vētrainu dzīvi. Viņš izvēlējās pēdējo. Šie ļaudis rīkojušies tāpat.
— Neko viņi nav izvēlējušies! Ar savu impulsu ģeneratoru jūs nomācāt viņu gribu, iedzināt viņus šajā pašiznīcināšanās virpulī! Un tikai tādēļ, lai saraustu pēc iespējas lielāku peļņu!