Bolcs smējās:
— Rauha kungs, jūs taču pats savām ausīm dzirdējāt, ka viņi saka: «Mēs esam laimīgi!» Un viņi tiešām ir laimīgi! Vai tad laime nav radošā darbā?
— Man riebjas jūsu spriedelējumi! Cilvēkam ir savs dabiskais dzīves temps. Ikviens mēģinājums to paātrināt jāuzskata par noziegumu.
Bolcs atkal iesmējās.
— Jūs nespriežat loģiski, profesor. Agrāk cilvēki gāja kājām un brauca ar zirgiem. Tagad viņi ceļo reaktīvās lidmašīnās. Agrāk ziņas izplatījās no mutes mutē;- pagāja gadi, kamēr tās pārstaigāja pasauli. Tagad radio dažos mirkļos pavēstī jaunumus visai cilvēcei. Mūsdienu civilizācija vispār neiedomājami paātrinājusi dzīves tempu. Un to jūs par noziegumu nez kādēļ neuzskatāt. Tad kādēļ jūs iebilstat pret organisma funkciju mākslīgu paātrināšanu? Esmu pārliecināts, ka šie cilvēki, dzīvodami dabiskā tempā, nepaveiktu ne tūkstošo daļu no tā, ko viņi izdara pašreiz. Bet tieši darbā, kā zināms, ir dzīves jēga. Drīz vien jūs pats par to pārliecināsieties . .. Pēc pāris dienām. Jums iekārto speciālu telpu. Tur jūs strādāsiet vienatnē, jo mazliet atšķiraties no normālajiem cilvēkiem.
Bolcs familiāri uzsita man uz pleca un aizgāja, ļaudams vienatnē pārdomāt viņa necilvēcīgo filozofiju.
Saskaņā ar «īpatnējo spektru» manai «audzināšanai» izmantoja tādu frekvenci, kas maksimāli pastiprina gribas spēku. Tādēļ arī simulācija nesagādāja man sevišķas grūtības. Es paklausīgi noslīgu ceļos un monotoni atkārtoju reproduktora diktēto murgojumu. Kā jau iesācēju, mani bez tam vēl iepazīstināja ar dažām neirokibernētikas atziņām. Galvenais, vajadzēja iegaumēt, kādām impulsu frekvencēm atbilst šādas vai tādas cilvēka sajūtas. Manos nākotnes plānos noteicošā loma bija frekvencei, kas stimulē matemātiskās spējas, un vēl kādai citai, kas, par laimi, izrādījās ļoti tuvu deviņdesmit trim herciem.
«Audzināšana» ilga apmēram nedēļu. Pēc tam firmas vadībai, acīm redzot, radās pārliecība, ka esmu jau diezgan iedīdīts, un man lika strādāt.
Atri izrēķinājis pirmo uzdevumu, sāku galvā (lai neviens nekā nemanītu) risināt pašu svarīgāko problēmu: kā uzspridzināt Kraftštuta skaitļošanas centru.
Vārds «uzspridzināt» šajā gadījumā, protams, jāuztver pārnestā nozīmē. Ne dinamīta, ne trotila man nebija, arī sadabūt tos šajā akmens sprostā nebija ne mazāko cerību. Un tomēr es atradu izeju.
Pfafa kunga impulsu ģenerators, kā zināms, spēja izraisīt cilvēkos jebkuras emocijas. Teorētiski tas varēja modināt Kraftštuta nelaimīgajos upuros arī taisnīgas dusmas un sašutumu. Tad šie cilvēki neapšaubāmi prastu sevi aizstāvēt un izrēķināties ar fašistiskajiem bandītiem. Pēc būtības man vajadzēja atrisināt tikai vienu jautājumu: kā frekvenci, kas stimulē matemātisko darbību, aizstāt ar citu, kas izraisa naidu, niknumu, dusmas?
Ģeneratoru pārzināja pats konstruktors — vecais doktors Pfafs. Viņš, acīm redzot, bija sadists, kam cilvēku spīdzināšana sagādāja baudu. Uz šā vīra palīdzību, protams, nebija ko cerēt. Bet kā lai iegūst vajadzīgo frekvenci bez viņa ziņas un pret viņa gribu?
Ja impulsu ģenerators pārslogots jeb, citiem vārdiem, ja no tā prasa lielāku jaudu, nekā tas spēj dot, tad frekvence sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk pazeminās. Kraftštuta firmas skaitļotāju matemātiskās spējas stimulēja ar deviņdesmit trim herciem. Dusmu un niknuma jūtas cilvēkos izraisīja astoņdesmit pieci herci. Tātad impulsu frekvenci vajadzēja samazināt tikai par astoņiem herciem.
Atcerējos, ka izmēģinājumu laboratorijā biju redzējis voltmetru un ampērmetru. Reizinot abu šo mērinstrumentu rādījumus, uzzināju ģeneratora jaudu. Atlika vēl tikai aprēķināt nepieciešamās papildslodzes lielumu …
Četrdesmit minūtēs atrisināju galvā Maksvela vienādojumu un izdarīju vairākus citus aprēķinus. Izrā- rījās, ka Pfafa kunga ģeneratoram ir niecīga jaudas rezerve — tikai pusotra vata!
Tagad viss bija skaidrs: lai deviņdesmit triju hercu frekvenci pārvērstu astoņdesmit piecu hercu frekvencē, vienu no kondensatora plātnēm vajadzēja ie- zemēt caur tūkstoš trīssimt piecdesmit omu pretestību.
Mani pārņēma nevaldāms prieks. Gribējās dziedat, gavilēt. Jā, bet kur dabūt piemērotu stiepli? Pretestībai taču jābūt ļoti precīzai. Citādi frekvence var izmainīties neparedzētā veidā un vēlamais efekts izpaliks.
Drudžaini pārdomāju visas iespējas. Taču — veltīgi! Nevarības apziņa viesa manī mežonīgas dusmas. Kad izmisumā jau biju gatavs vai kaukt, maza roka pēkšņi nolika uz mana galda melnu plastmasas kausu. Pacēlu acis un izbrīnā sastingu': pie galda stāvēja biklā meitenīte, tā pati, kas bija piegādājusi man Kraftštuta firmas sūtījumus.
— Ko jūs šeit darāt?
— Strādāju, — viņa, tikko kustinādama lūpas, atbildēja. — Tātad jūs esat dzīvs?
— Jā! Bet paklausieties, jūs varat man palīdzēt.
Viņa bailīgi palūkojās apkārt.
— Pilsētā visi domā, ka jūs esat nogalināts. Arī es tā domāju.
— Jūs ejat uz pilsētu?
— Jā! Gandrīz katru dienu.
Satvēru viņas mazo roku un stipri to saspiedu.
— Šodien pat pastāstiet universitātē, ka esmu sveiks un vesels un mani tikai ar varu piespiež šeit strādāt. Mums jāpalīdz, lai es un mani biedri varētu no šejienes izkļūt.
Meitenes acīs izlasīju šausmas.
— Ko jūs runājat! — viņa čukstēja. — Ja to uzzinās Kraftštuta kungs . .. Bet viņš var uzzināt visu …
— Cik bieži jūs nopratina?
— Nākamā pratināšana būs parīt.
— Tātad jūsu rīcībā ir vesela diena. Esiet stipra un drosmīga!
Meitene izrāva savu roku no manējās un, neteikusi ne vārda, aizskrēja.
Plastmasas traukā bija vesela sauja zīmuļu visdažādākajām vajadzībām. Neko nedomādams, paņēmu vienu no tiem, pagrozīju pirkstos un apskatīju. Tas bija zīmulis «2B», tātad ļoti mīksts. Šāda zīmuļa serde satur daudz grafīta, kas labi vada elektrību. Pēc tam atradu zīmuļus «3B» un visbeidzot arī «H» — ļoti