— Ko jūs vēl gaidāt! Pienākusi atbrīvošanās stunda! Jūsu liktenis ir jūsu pašu rokās. Iznīciniet šo nelietīgo bandu, kas dara visu, lai jūs sakropļotu un uz mūžu iedzītu trako namā …
Vienā mirklī skaitļotāji pielēca kājās, uzklupa apstulbušajam Kraftštutam un viņa svītai. Bolcu un ārstu nogāza gar zemi, Kraftštutu ietrieca kaktā, Deins uzmetās jāteniski uz Pfafa pleciem un sita viņam pa ģīmi. Citi tikmēr norāva no griestiem alumīnija plātnes un sašķaidīja logu stiklus.
Dusmās iekarsušie ļaudis grāva un postīja ienīsto telpu.
Jau sen bija beigusies impulsu ģeneratora iedarbība, bet skaitļotāju naids nerimās. Kraftštutu, Bolcu, Pfafu un ārstu izgrūda gaitenī. Lādēdami savus verdzinātājus, ļaudis vilka tos uz izeju.
Bijušie skaitļotāji kā lavīna iebrāzās istabā, kur pirmo reizi nodevu savus matemātiskos uzdevumus. Vēl dažas pazemes ejas, un beidzot visi nokļuvām uz ielas.
Mūs apžilbināja spilgtā pavasara saule. Mirkli stāvējām mēmi aiz pārsteiguma. Pie durvīm, kas veda uz Kraftštuta apartamentiem, bija sapulcējusies vai puse pilsētas. Ļaudis uzbudināti sarunājās. Mums parādoties, iestājās pilnīgs klusums. Tad kāds iesaucās':
— Tas taču profesors Rauhs! Viņš tiešām ir dzīvs!
Deins un viņa biedri pagrūda uz priekšu skaitļošanas centra barvežus. Kraftštuts, Bolcs, Pfafs un ārsts cits pēc cita uzslējās kājās. Viņi bailīgi lūkojās gan uz mums, gan uz draudīgo pūli.
Pēkšņi no drūzmas izspraucās sīka meitenīte. Viņai tomēr bija pieticis drosmes izpildīt manu lūgumu!
— Lūk, tas ir viņš, — meitene ar pirkstu norādīja uz Kraftštutu. — Un viņš, — viņa pavērsa pirkstu pret Pfafu. — Tie bija viņi, kas visu izdomāja!
Pūlis iedūcās. Atskanēja sašutuma saucieni. Aiz meitenes nostājās vīrieši. Vēl mirklis, un viņi būtu noziedzniekus saplosījuši gabalos. Taču es pacēlu roku:
— Godājamie pilsoņi! Izrēķināties ar šiem bandītiem nav mūsu uzdevums. Cilvēce iegūs vairāk, ja par viņu ļaundarībām uzzinās visa pasaule. Viņi bargi jāsoda, un tiesā mēs visi būsim liecinieki. Šeit, aiz šīm sienām, notika drausmīgas ļaundarības. Izmantojot zinātnes sasniegumus, šie noziedznieki gribēja padarīt cilvēkus par vergiem un ekspluatēt tos līdz pilnīgam sabrukumam!
— Sodīt noziedzniekus! — sauca visapkārt. — Uz tiesu!
Ciešā lokā ieslēdzis visu Kraftštuta kompāniju, pūlis atgriezās pilsētā. Man līdzās soļoja skaitļošanas centra mazā kurjere.
— Pēc mūsu pēdējās sarunas es ilgi domāju, — viņa čukstēja. — Manī pamodās nepārvarama vēlēšanās palīdzēt jums, jūsu biedriem, pašai sev. Tas, acīm redzot, izgaisināja manas bailes un biklumu …
Kraftštutu un viņa līdzzinātājus nodeva varas orgāniem. Mūsu pilsētas birģermeistars teica patētisku runu, kurā minēja daudzus bībeles citātus. Beigās viņš pasludināja, ka «par tik smagiem noziegumiem Kraftštutu un viņa kolēģus tiesās augstākā federālā tiesa».
Noziedzniekus aizveda slēgtās mašīnās. Kopš tā laika par viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Arī laikraksti klusē. Taču pilsētiņā klīst baumas, ka Kraftštuts un viņa kompanjoni esot iestājušies valsts dienestā un taisoties tagad kara ministrijas uzdevumā organizēt jaunu, daudz lielāku skaitļošanas centru.
Lūk, kāpēc es ikreiz nodrebu, kad, atšķīris laikrakstu, atrodu pēdējā lappusē šādu paziņojumu: «Lielam skaitļošanas centram vajadzīgi 25 līdz 40 gadus veci vīrieši, kam ir zināšanas augstākajā matemātikā.»
V. Žuravļova
ZILA PLANĒTA
Visi domāja, ka mēs esam gājuši bojā. Pirms gada, kad vēl darbojās radiostacijas uztverošais bloks, es pats to dzirdēju. Mums toreiz veltīja daudz labu vārdu, kurus diezin vai bijām pelnījuši. Kā pamatoti atzīmēja inženieris Šatovs, ziņas par mūsu bojā eju taču izrādījās stipri pārspīlētas!
Jāpiebilst, ka Šatovs gan darīja visu, lai šīs ziņas atbilstu patiesībai. Viņa zinātniskā darba tema bija šķietami nevainīga un pat zināmā mērā akadēmiska:
«Par dažu koeficientu izvēli, projektējot starpplanētu raķetes.» Praktiski tas nozīmēja, ka mūsu «Bulta» aizlido uz diviem gadiem, lai, tā sakot, uz savas ādas pārbaudītu konstrukcijas izturību.
Šatovs meklēja briesmas, un jāatzīstas, ka šajā ziņā viņam neparasti veicās. īsi pēc starta mēs nokļuvām mikrometeoru sablīvējumā. Divdesmit minūtēs «Bulta» pazaudēja reaktīvās stūres, oranžēriju, lokatora un raidītāja antenas. Raķetes korpusā izsistos caurumus lāpījām veselu nedēļu. Bet Šatovs bija apmierināts. Viņš svinīgi paziņoja, ka ārējā apvalka izturības rezervi var mierīgi samazināt par divdesmit piecām simtdaļām.
Pusotra mēneša vēlāk «Bulta», tuvodamās Merkura orbītai, šķērsoja ārkārtīgi spēcīgu gamma staru plūsmu. Uz Saules notika milzīgs izverdums, un gamma staru intensitāte aiz raķetes sienām desmitiem reižu pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamo devu. Šajā laikā Šatovs ierakstīja novērojumu žurnālā, ka aizsargekrānu drošības koeficients nepamatoti paaugstināts un jāsamazina caurmērā par trim desmitdaļām.
Pēc tam (mēs tieši atradāmies asteroīdu joslas tuvumā) «Bulta» nokļuva īstā meteoru krusā. Par laimi, meteoru ātrums bija neliels. Tomēr pusducis šo jauko debesķermeņu (apmēram laukakmeņa lielumā) sakropļoja manevrēšanas dzinēju sprauslas, sadragāja vienu no degvielas tvertnēm un iznīcināja pārtikas konteineru. Apskatījis bojājumus, Šatovs teica, ka iekšējā korpusa izturības rezervi var samazināt vismaz par piecpadsmit simtdaļām.