— Ek, kaut ātrāk izdotos noskaidrot, kas īsti te notiek! — viņš vienkārši nobeidza. Pirmo reizi pusotra gada laikā viņa balsī skanēja nogurums.
Šatovs līdz galam pagrieza pneimatiskās sistēmas rokturi. Gaisa spiediens burtiski norāva apkausēto lūkas vāku. Slūžu kabīnē ielauzās vējš.
Mēs ieslēdzām reflektorus. Divi šauri gaismas kūļi iecirtās tumsā. Ārpusē notika kaut kas neaprakstāms. Ass, brāzmains vējš trenca saraustītas mākoņu vērpetes pāri mūsu galvām. Palaikam negaidīti uznāca un tikpat negaidīti izbeidzās drausmīgas lietus gāzes. Kaut kur tālu apvāršņa malā zaigoja dīvains blāzmojums.
— Stūrman, vai zināt, ko šādā gadījumā teiktu vecais Omārs? — es sadzirdēju ķiveres radiotelefonā neparasti kluso Šatova balsi. — «Jel sargies, gājēj! Bīstamas šīs tāles, no mākoņiem te šaudās uguns vāles.»
Šatova milzīgais stāvs ar grūtībām izspraucās caur lūku. Es pasteidzos sekot kapteinim. Un tūdaļ pat vēja brāziens notrieca mani gar zemi.
— Turieties stingrāk, draugs! — inženieris kliedza. — Un rāpieties šurp!
Šatovs gulēja aiz plakana, aresitas krūmiem apauguša paugura. Pārvarēdams trakojošā vēja pretestību, es pielīdu viņam cieši klāt.
— Ieslēdziet rāciju! — viņš pavēlēja.
Es apvēlos uz muguras un satvēru noskaņojuma regulatoru. Ķiveres radiotelefonā ielauzās atmosfēras lādiņu sausie tarkšķi. Pēkšņi no tālienes atskanēja vāja balss: «Bulta, Bulta, Bulta … Bulta .. . Bulta . . .»
— Vai dzirdat, stūrman? — Šatovs kliedza. — Pamēģināsim nopeilēt.
Man par lielu izbrīnu, pelengatora antenas rāmis norādīja uz augšu. Mākoņu plaisā pavīdēja neliels, dzeltenīgs disks, pēc izskata apmēram divas reizes mazāks par Mēnesi.
— Foboss! — Šatovs izstiepa roku. — Foboss, Marsa pavadonis. Viņi runā no turienes.
Atbildēt mēs nevarējām. Skafandru raidītāju darbības rādiuss nepārsniedza trīssimt kilometru, bet līdz Fobosam bija deviņi tūkstoši. . .
Turēdamies pie aresitas zariem, inženieris piecēlās. Es redzēju, kā vēja brāzieni šūpoja viņa masīvo augumu.
— Skatieties, stūrman! — viņš rādīja taisni uz priekšu. Bet jau nedaudzu soļu attālumā mūsu reflektoru raidītie stari pilnīgi izšķīda apkārtnes necaurredzamajā tumsā.
Taču pēc brītiņa uzliesmoja violets zibens, un es ieraudzīju kā sastingušā kinokadrā: mums virsū vēlās milzīga ūdens siena. Saltā, violetā gaisma uzzibsnīja uz mirkli. Gigantiskais vilnis likās nekustīgs — sasvēries uz priekšu, putojošs, drausmīgs.
— Atpakaļ! — Šatovs iekliedzās.
Palēkdamies viņš skriešus devās uz «Bultu». Vēja brāzma atsvieda mani sāņus. Es pakritu. Gaismas kūlis sastinga un pagriezās atpakaļ. Šatovs palīdzēja man piecelties. Radiotelefonā es skaidri dzirdēju viņa gārdzošo elpu.
— Ātrāk, stūrman, ātrāk . . .
Mirkli vēlāk viņš iegrūda mani lūkā un cieši noslēdza vāku. Un tad es sadzirdēju viļņu dārdus. Dobji un draudoši tie nemitīgi tuvojās, aprijot visas pārējās skaņas — krūmu čaukstēšanu, lietus pilienu bungošanu un vēja svilpšanu. Dārdi aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot pārgāja drausmīgā, vibrējošā kaucienā.
— Turieties! … — Šatova balss noslāpa neaprakstāmā skaņu haosā.
Es izstiepu rokas, bet tās satvēra tukšumu. Likās, kāds izsitis man grīdu zem kājām. Un tūdaļ pat iestājās klusums.
— Uzmanīgāk, kolēģi… — teica Satovs. — Tā. Tagad es zinu, kas noticis ar Marsu. Šī planēta pārvērsta par rezervātu asu izjūtu mīļotājiem. Domāju, ka drīz vien te sāksies neliela, labi organizēta zemestrīce . ..
No ārpuses joprojām vienmuļi un nepārtraukti skanēja vētras auri. Tie izraisīja smagu, nomācošu sajūtu. Es, liekas, biju skaļi domājis, jo radiotelefonā tūdaļ pat sadzirdēju Šatova atbildi.
— Neko darīt… Mums nāksies vēlreiz iziet. Pēc pusstundas Foboss norietēs, un tad mēs nekā vairs nedzirdēsim.
Lēni atvērās lūkas vāks. Šatovs ienira tumsā. Es sekoju viņam un tūdaļ sajutu, cik ļoti pastiprinājies vējš. Tas vairs nebija brāzmains, bet šķita pārvērties taustāmi blīvā sienā. Šīs sienas spiedienu es izjutu cauri biezajam skafandra apvalkam.
Pieplakdams pie saplaisājušās, ciņainās augsnes, Šatovs rāpās aizvien dziļāk aresitas biezoknī. Ūdens bija aizplūdis, atstājot aplauztus krūmus. Uz mirkli es atliecu krampjaini sažņaugtos pirkstus. Un tad vējš — tas it kā tīšām bija gaidījis šo mirkli — uzklupa man ar desmitkārtīgu spēku. Nē, ne ar desmitkārtīgu, bet ar neticamu, gandrīz pārdabisku spēku. Es pat nepaspēju atjēgties — tik ātri viss norisinājās. Kritiens tumsā, nežēlīgs trieciens (mani, acīm redzot, izglāba tikai skafandrs), spilgts uzliesmojums un tad tumsa. Starmeša reflektors bija sasists drumslās, radio- antena nolauzta. Šatova balss (neatceros, ko viņš tai mirklī kliedza) aprāvās pusvārdā.
Vējš nesa mani pretim nenosakāmam, melnam tukšumam. Es centos pieķerties pie aresitas zariem — krūmi bija izrauti ar visām saknēm. Es tvarstīju zemi — tā izslīdēja no rokām. Un vējš, nē, nevis vējš, bet viesulis, negants taifūns, zvērīgi kaukdams, dzina mani aizvien tālāk prom no starpplanētu raķetes. Vēl divas reizes, zibeņiem uzliesmojot, es redzēju «Bultu»,
Bet tūdaļ pat vēja trenktas mākoņu gubas apslēpa to manām acīm.
Mākoņi kā gigantiski nezvēri joņoja gar pašu planētas virsmu. Zibeņu šautras nemitīgi triecās pret debesīm un pret zemi. Viesulis šķita līdz pēdējai iespējai piesātināts ar elektrību: katrā kritienā no mana skafandra uz visām pusēm šķīda zilganu dzirksteļu spieti.
Es izmisīgi sasprindzināju visus locekļus, lai kaut kur aizķertos. Bet velti! Viesulis ik reizes uzsvieda mani gaisā, gāza lejā, apvēla uz muguras un dzina aizvien tālāk uz priekšu . . .