Tas turpinājās ilgi, neciešami ilgi un beidzās tikpat negaidīti, kā sākās. Es pēkšņi sajutu aresitas zaru šmaugos cirtienus, ievēlos bedrē, un viss apklusa.
Kādu brīdi vēl nespēju aptvert, ko tas nozīmē. Sāpēja sagrūstais plecs, pietrūka gaisa, acīs lēkāja sarkani riņķi. . . Taču pamazām no apziņas dzīlēm iznira doma: «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēršamais. Nelabojamais.»
Pāri Laika jūrai joprojām trakoja viesulis. Kaut kur (kas to lai zina, kādā virzienā) atradās mūsu raķete. Katrā ziņā tālu, ļoti tālu. Atstatumu, kas šķīra mani no «Bultas», nekādi nevarēja noteikt. Praktiski tas bija bezgalīgs. Bet skābekļa indikatora rādītājs jau tuvojās nulles iedaļai. Skābekļa atlika stundai, augstākais — pusotrām.
Ilgi, līdz sāpēm deniņos, es šķielēju uz skafandra ķiverē ielaisto mazo indikatoru. Rādītājs lēni pārvietojās! Un es varēju redzēt, kā tas neatvairāmi tuvojās sarkanajai svītriņai, aiz kuras glūnēja nāve. Ledainas šausmas pārplūdināja apziņu. Tās cēlās kā paisuma vilnis un pamazām paralizēja visu ķermeni. Bet nodevīgā doma skanēja aizvien nepielūdzamāk': «Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēršamais. Nelabojamais.»
Turēdamies pie aresitas mezglainajiem zariem, uzrausos kājās. Vējš joprojām gaudoja. Taču debesis bija noskaidrojušās, un tuvu apvāršņa malai es ieraudzīju ļoti spilgtu, zaļganu dubultzvaigzni.
Tā bija Zeme. Zeme un Mēness. Un, lūk, svešajā pasaulē, kur viss šķita naidīgs — gan asais, skaudrais vējš, gan cietā, akmeņainā augsne, gan necaurredzamā tumsa —• pēkšņi parādījās kaut kas mīļš un tuvs. Zeme! Dzimtā Zeme! Es saucu un atkārtoju šos vārdus vēl un vēl. . .
Dubultzvaigznes draudzīgi rāmajā spīdumā bija kaut kas neparasts. Kas īsti — to es nevarēju saprast. Skatījos, skatījos un tomēr nevarēju. Bet, jo ilgāk piepūlēju acis, jo svarīgāk man šķita saprast, kas īsti šīs zvaigznes spīdumā neparasts. Es aizmirsu vētru, nedzirdēju tās kaukšanu, pat nepievērsu uzmanību skābekļa indikatoram… Un pēkšņi es attapos. Zvaigzne mirgoja! Tikko manāmi, ļoti vāji, bet tomēr mirgoja . . .
Marsa izretinātajā atmosfērā šādas mirgas nevarēja būt. Zeme, tālā, dzimtā Zeme palīdzēja man saprast, ka tagad Marsam ir blīva atmosfēra. Es nezināju, no kurienes tā cēlusies. Es pat nedomāju par to. Pāri visiem kosmosa bezdibeņiem dzimtā planēta norādīja man glābšanas ceļu. Un es nostājos uz šī ceļa nekavējoties — bez šaubām un svārstībām.
Es atvēru ķiveres vārstuli.
Sejā iesitās silts vējš. Dziļi, ar pilnu krūti es ieelpoju Marsa gaisu. Tas bija ļoti silts un mitrs, aresitas smaržu piesātināts. No šī gaisa, no smaržas, no laimes jutos gluži apreibis.
Neatceros, cik daudz laika pagāja. Zeme cēlās aizvien augstāk, un tur, kur tā parādījās, debesis kļuva gaišākas. Marsam mūsu Zeme ir rīta zvaigzne. Tās lēkts vēstī tuvo ausmu.
Rīts šķita pelēks un drūms. Sērīgas ēnas klāja ciņaino līdzenumu. Pie apvāršņa drūzmējās melnas mākoņu gubas. Bet vējš sāka norimt.
Un tad mani pārņēma dīvains noskaņojums — reizē jautrība, niknums un pārgalvība. Turēdamies pie zemajiem krūmiem, izrāpos no bedres un devos uz priekšu. Ik uz soļa es lamāju vēju un smējos par to. Vējš sprausloja, uzklupa man, bet neko lielu vairs nespēja padarīt. ,
Es gāju.
Kurp iet, es nezināju. Un tāpēc gāju uz labu laimi,
turp, kur zaigoja dubultā rīta zvaigzne. Es vienkārši nespēju pagriezt tai muguru.
Tā es nosoļoju kādus simt vai simt piecdesmit metrus. Aiz paugura (priekšā un pa labi no manis), šķaidīdama sarkanas dzirkstis, debesīs uzšāvās signālraķete. Tad vēl viena. Vēl un vēl . . .
Es metos skriet. Un skriedams viegli pārlēcu aresitas brikšņiem — uz Marsa skafandra smagumu gandrīz nejūt.
No paugura virsotnes ieraudzīju «Bultu». Tā bija pavisam tuvu. Kuģa smailais siluets skaidri iezīmējās uz krēslainā apvāršņa fona. «Bulta» likās neparasti skaista: slaidas, cēlas līnijas, lepni pacelti īsi spārni, mazliet uz priekšu nosvēries, it kā lēcienam sagatavojies korpuss.
Šatovs izšāva raķeti pēc raķetes. Viņš bija bez skafandra, vaļējā virsvalkā, un viņam blakus stāvēja neliels helikopters. Tikai viņš varēja vienatnē tumsā un vētrā samontēt sarežģīto lidaparātu!
Ieraudzījis mani, Šatovs nosvieda raķešu pistoli. Es metos pie viņa.
— Nu, nu, stūrman, nomierinieties, •— Šatovs aizsmakušā balsī sacīja, — vecais Omārs, liekas .. . Nē, ne tā . . .
Un viņš novērsās.
Tikai tagad es pamanīju pie viņa kājām desmitiem raķešu čaulu. Tas lika man atcerēties Marsu.
— Marss? — es neskanīgi vaicāju Šatovam un ieklepojos.
— Marss? Viss kārtībā, stūrman. Gada laikā te daudz kas mainījies. Cilvēki rada Marsam atmosfēru. Sarkanais plankums, ko pirmīt redzējām uz lokatora ekrāna, ir kodoltermiskas reakcijas krāteris. Un tādu uz Marsa divi. Jau ceturto mēnesi šajos krāteros notiek vadāma kodolreakcija. Smagie atomi skaldoties pārvēršas vieglajos — skābekli, slāpeklī, hēlijā, ūdeņradī. Un galvenais — milzīgās temperatūras ietekmē šajos krāteros sadalās minerāli, kas satur skābekli, ūdeni, ogļskābo gāzi. . . Cilvēki tagad atstājuši Marsu. Tikai uz Fobosa palicis vadības postenis. Mums vēl laimējies, stūrman! Te bija vētras — daudz
negantākas par vakarējo. Ari radioaktivitāte bija daudz augstāka. Tagad tā vairs nav bīstama. Bez tam atmosfēra droši sargā mūs no kosmiskajiem stariem. Uzskatiet, ka mums laimējies … Un pietiks, stūrman! Vairāk es nekā nezinu. No Fobosa mani iepriecināja ar veselu lekciju — skaitļi, formulas un pat citāti. Bet es diemžēl biju spiests noņemties, lūk, ar šo putniņu … Tā kā piedodiet, lūdzu!