— Muts Angs!
Abi ieslīdēja bibliotēkā. Izkliedētā gaisma šķita sabiezējam dūmakā pie telpas blāvajiem griestiem. Pusēnā starp filmoteku kolonām dziļos atzveltnes krēslos sēdēja divi vīrieši. Taina ieraudzīja ārstu Svētu Simu un pulsācijas iekārtu inženieri Jasu Tinu, kas, pievēris plakstus, par kaut ko sapņoja. Nedaudz tālāk pa kreisi, zem akustisko aparātu spožajām gliemenēm pats «Telūra» kapteinis bija domīgi noliecies pāri sudrabotam elektronisku vijoļklavieru futrālim.
. . . Viņa ceturtais ceļojums kosmosā . . . Vēl nekad viņam nebija nācies izdarīt tik tālu lēcienu laikā un telpā. Septiņsimt gadu! Turklāt tādos apstākļos, kad dzīves temps uz Zemes kļūst aizvien straujāks, kad zinību līmenis krasi ceļas, kad sasniegumi un atklājumi aug kā lavīna! Grūti salīdzināt tik atšķirīgus vēstures posmus. Taču seno civilizāciju laikmetos septiņsimt gadiem nebija lielas nozīmes. Toreiz sabiedrības attīstību vēl nestimulēja ne zināšanas, ne arī nepieciešamība, un tā izpaudās galvenokārt jaunu, vēl neapdzīvotu platību apgūšanā. Toreiz laiks plūda bezgala lēni, un cilvēces dzīves ritms bija tikpat nesteidzīgs kā ledāju kustība Arktikā un Antarktikā.
Gadsimts pēc gadsimta aizritēja gandrīz bez pēdām. Ko gan varēja nozīmēt šādos apstākļos viena cilvēka dzīvība, simt vai pat tūkstoš gadu?
Toties tagad mēģinājums ieskatīties nākotnē, pār- lecot diženu atklājumu un atziņu bagātiem septiņiem gadsimtiem, liek noreibt aiz ziņkāres un grandiozu notikumu gaidām.
Ja vien kustība, pārmaiņas spēj dot īstu laimi, tad kas gan ir laimīgāks par viņu un viņa biedriem. Un tomēr tas nav tik vienkārši! Cilvēks ir pretrunu pilns tāpat kā pasaule, no kuras tas cēlies. Tiekdamies pēc mūžīgām pārmaiņām, mēs reizē skumstam par zudušo vai, pareizāk, par to labo un jauko, ko saglabājusi mūsu atmiņa un kas iemūžināts daudzās leģendās par sen aizritējušiem zelta laikiem . . .
Centrālajā komandpunktā kapteiņa palīgs Tejs Erons bija radījis savu iemīļoto vakara noskaņu. Dega tikai visnepieciešamākās spuldzes, un maigajā pakrēslī lielā, apaļā telpa šķita sevišķi mājīga. Palīgs klusi dungoja kādu vienkāršu dziesmiņu un pārbaudīja kursa aprēķinus. Kuģa ceļš tuvojās galam -—• šodien vajadzēja sākt pagriezienu Čūskneša virzienā, lai paietu garām izpētītajai oglekļa zvaigznei. Tuvoties tai vēl vairāk kļuva bīstami. Milzu spīdekļa izstarotās gaismas spiediens sāka pieaugt tādā mērā, ka, nesamazinot ātrumu, zvaigžņu kuģis riskēja saņemt iznīcinošu triecienu.
Tejs Erons sajuta, ka uz viņu kāds skatās. Muts Angs bija pārliecies pāri palīga plecam un nolasīja aparātu rādījumus no apakšējās skalu rindas kvadrātveida lodziņiem. Erons jautājoši pavērās kapteinī, un tas smaidīdams pamāja ar galvu. Tai pašā brīdī palīgs iedarbināja brīdinājuma signālu, un tūdaļ visās kuģa telpās atskanēja metāliskā balss:
— Klausieties visi!
Muts Angs satvēra mikrofonu. Viņš zināja, ka ikviens apkalpes loceklis šobrīd instinktīvi pievērsies kādam sienā iebūvētam reproduktoram; cilvēks vēl nebija atradinājies lūkoties skaņas virzienā, kad gribēja būt sevišķi uzmanīgs.
— Klausieties visi! — Muts Angs atkārtoja. — Pēc piecpadsmit minūtēm sāksim bremzēt. Visiem, izņemot dežurantus, atrasties savās kajītēs. Pirmais bremzēšanas posms beigsies pulksten astoņpadsmitos. Otrais — ar seškārtīgu pārslodzi — ilgs sešas diennaktis. Pagrieziens tiks izdarīts pēc signāla TB — trieciena briesmas. Viss!
Pulksten astoņpadsmitos kapteinis piecēlās un, pārvarēdams inerces spēka izraisītās sāpes krustos un pakausī, devās uz savu kajīti.
Tejs Erons sarauca uzacis. Bez šaubām, zvaigžņu kuģu spēks un izturība pieauga no gada gadā. «Telūru» pat grūti salīdzināt ar tām čaumaliņām, kuras kādreiz peldēja pa Zemes jūrām un senatnē tika dēvētas par kuģiem. Un tomēr arī viņa zvaigžņu kuģis ir ne vairāk kā rieksta čaumala Visuma bezgalīgajos plašumos . .. Tāpēc sirds vienmēr likās mierīgāka, kad manevra laikā kapteinis bija nomodā.
Kari Rams gandrīz vai palēcās gaisā, kad sadzirdēja Muta Anga nebēdnīgos smieklus. Pirms dažām dienām kuģa apkalpi bija satraukusi vēsts par kapteiņa pēkšņo saslimšanu. Tejam Eronam vajadzēja patstāvīgi izpildīt visu paredzēto programu — pagriezt kuģi, paātrināt tā gaitu, lai izvairītos no oglekļa zvaigznes staru spiediena, un iesākt pulsāciju atpakaļ — Saules virzienā. Bet tagad abi soļoja blakus, un kapteiņa palīgs centās apspiest smaidu. Saziņā ar ārstu Muts Angs, izrādās, bija tīšām atteicies no kuģa vadīšanas, lai dotu iespēju Tejam Eronam patstāvīgi veikt visu operāciju. Palīgs neteica, protams, ne vārda par to, cik smagas šaubas mākušas viņu pirms pagrieziena. Toties viņš pārmeta kapteinim, ka tas sagādājis apkalpei nevajadzīgas rūpes un uztraukumu.
Muts Angs jokodams taisnojās un centās pierādīt Tejam Eronam, ka gandrīz absolūtajā kosmiskās telpas tukšumā kuģa pagrieziens neesot saistīts ar kaut cik nopietnām briesmām. Katra aprēķina četrkārtīgā pārbaude izslēdza jebkuru neprecizitāti. Turklāt spēcīgā staru spiediena dēļ zvaigznei nevarēja būt ne asteroīdu, ne meteorītu joslas.
— Vai tiešām jūs nekā cita vairs negaidāt? — nedroši vaicāja Kari Rams, kad «Telūra» komandieris bija atstājis vadības centrāli.
Tej-s Erons izbrīnījies palūkojās uz viņu. Aparāti vienmērīgi dūca. Sasniedzis maksimālo ātrumu, milzīgais kuģis strauji attālinājās no oglekļa zvaigznes.
. . . Piepeši kaut kas notika. Lielā lokatora ekrānā uzzibsnīja trīcoša dzirkstelīte. Spalgi iedžinkstējās zvans. Astronautiem aizrāvās elpa.