— Jā, Čūskas Sirds! Tā ir arī vecās sabiedrības aizstāvju, karu nenovēršamības propagandistu sirds.
— Tātad mūsu bažas, acīm redzot, ir no senčiem mantotās čūskas sirds atbalsis! — skumji secināja Kari Rams. — Bet es no jums visiem laikam esmu vistuvāk čūskai, ja man vēl ir bažas . . .
— Kari! — pārmetoši iesaucās Taina.
Taču jauneklis stūrgalvīgi turpināja:
— Mēs visi pazīstam bojā gājušas planētas, kur dzīvība iznīkusi tāpēc, ka cilvēki nav pratuši novērst atomkara draudus, radīt jaunu, pēc zinātnes likumiem organizētu sabiedrību, uz mūžīgiem laikiem darīt galu iznīcināšanas tieksmēm — izraut no savām krūtīm šo čūskas sirdi! Mēs zinām arī to, ka mūsu planēta tik tikko spējusi izvairīties no šāda likteņa. Bet ja nu viņi tur, — jaunais astronavigators paskatījās tai virzienā, no kura varēja gaidīt svešo zvaigžņu kuģi, — ja nu viņi vēl nav tikuši garām šim bīstamajam vēstures pagriezienam?
— Tas ir pilnīgi izslēgts! — Muts Angs mierīgi atbildēja. — Pastāv zināma līdzība augstāko dzīvības un sabiedrības formu tapšanā. Cilvēks var attīstīties tikai samērā stabilos, ilgstoši labvēlīgos apstākļos. Tas
nenozīmē, ka pārmaiņu vispār nedrīkst būt. Vēl vairāk. Tādas noteikti bija. Bet tās neaptvēra visu planētas dabu. Katastrofas un straujas, radikālas pārmaiņas apkārtnē neapšaubāmi neļautu attīstīties augstākai domājošai būtnei. To pašu var attiecināt arī uz augstākā tipa sabiedrību, kuras pārstāvji spēj radīt varenus zvaigžņu kuģus un ielauzties izplatījuma bezgalīgajās dzīlēs. Sādi sasniegumi kļūst iespējami tikai pēc cilvēces dzīves apstākļu stabilizācijas planētas mērogā un, saprotams, bez kapitālisma katastrofiskajiem kariem … Nē, tie, kas dodas mums pretim, jau pārvarējuši savas attīstības kritisko punktu! Arī viņi daudz cietuši un cīnījušies, iekams uzcēluši īsti saprātīgu sabiedrību.
«Telūra» jaunieši ar skaļu sajūsmu uzņēma komandiera pēdējos vārdus. Arī viņu vecākie biedri, kas prata vīrišķīgi apvaldīt savas jūtas, bija dziļi aizkustināti un saviļņoti.
Kaut kur izplatījumā, aizvien vēl neiedomājami tālu, viņiem pretim lidoja kuģis no nezināmas sveša spīdekļa planētas. Un pirmo reizi kopš dzīvība attīstījusies uz mūsu planētas, cilvēkiem bija lemts saskarties ar citām domājošām būtnēm. Nav brīnums, ka šādos apstākļos astronauti zaudēja garīgo līdzsvaru. Lai mazliet nomierinātu nervus, Muts Angs pavēlēja kuģa ārstam dot visiem apkalpes locekļiem īpašas zāles.
— Mums jābūt možiem un stipriem, lai cienīgi sagaidītu savus brāļus, — komandieris nepiekāpīgi atbildēja uz daudzajiem protestiem. — Mūs gaida milzīgs darbs: vajadzēs pielikt visus spēkus, lai izprastu viņus un pastāstītu viņiem par sevi. Vajadzēs apgūt viņu zināšanas. Un atdot savas!
Varbūt tikai tagad astronauti visā pilnībā aptvēra, kādu atbildību tiem uzliek šī nepieredzētā tikšanās. Bez ierunām viņi izdzēra zāles un devās uz savām kajītēm atpūsties.
Muts Angs atstāja vadības centrālē tikai Kari Ramu un savu palīgu — Teju Eronu, tad atlaidās krēslā,
nolieca galvu un aizsedza seju ar rokām. Tejs un Kari klusēja, nevēlēdamies traucēt komandiera pārdomas.
Zvaigžņu kuģis bija stipri palēninājis gaitu. Roboti nemitīgi kontrolēja rūpīgi aprēķināto kursu. Ik brīdi uz ekrāna varēja parādīties svešā kuģa lokatora stars, un tas, ka šī stara joprojām nebija, ar katru minūti aizvien vairāk uztrauca Teju Eronu.
— Mēģiniet pavicināt mūsu staru par diviem grādiem uz katru pusi! — Muts Angs negaidot ierunājās.
Tejs viegli pietvīka. Kā viņam nebija ienācis prātā tik vienkāršs atrisinājums!
Pagāja vēl divas stundas. Kari iztēlojās, kā viņu lokatora stars tur priekšā milzīgā attālumā aizslīd pa kreisi, pa labi, augšup un lejup, ik mirkli noskriedams melnajā tukšumā simtiem tūkstošiem kilometru.
Piepeši kuģa komandieris gandrīz instinktīvi sajuta, ka uz lokatora ekrāna parādījies signāls. Ieraudzīt to viņš nepaguva, jo niecīgā dzirkstelīte pārāk ātri pazibēja un nodzisa uz spīdīgā melnā diska. Pat skaņas signāls tikko paspēja iedžinkstēties. Taču ar to pašu pietika, lai astronauti pielēktu kājās un gluži neviļus tuvinātu sejas ekrānam. Lai cik īslaicīga bija dzirksteles parādīšanās, tā nozīmēja ļoti daudz. Svešais zvaigžņu kuģis meklēja viņus; tas nebija pazudis izplatījuma dzīlēs. Kuģi vadīja ne mazāk prasmīgi kosmonauti, kam izdevies tikpat ātri un precīzi aprēķināt kursu. Un nu viņi mēģina ar savu lokatoru no tālienes sataustīt «Telūru». Divi niecīgi puteklīši, kas ie- maldījušies neaptveramā tumsas okeānā, meklē cits citu. .. Taču tie pārstāv divas milzīgas, saprāta vadītas pasaules, kas pašlaik saskaras ar savu virzīto starojumu kūļiem.
Muts Angs satvēra lokatora vadības kloķus un sāka vilkt spirāli no perifērijas uz tā apļa centru, kurā vajadzēja atrasties svešajam zvaigžņu kuģim. Svešinieki, acīm redzot, atkārtoja šo manevru. Pēc ilgstošām pūlēm gaismas punkts beidzot sastinga melnā spoguļa trešā apļa ietvaros. Un tikai abu kuģu vibrācija to laiku pa laikam izkustināja. Džinkstošais signāls skanēja tagad nepārtraukti, un to nācās pat īpaši klusināt. Nebija šaubu, ka svešinieki jau uztvēruši «Telūra» staru un kuģi dodas cits citam pretim, tuvodamies ne mazāk kā par četrsimt tūkstoš kilometriem stundā.
Tejs Erons nolasīja mašīnas izdarīto aprēķinu rezultātus un konstatēja, ka kuģus šķir nepilni trīs miljoni kilometru. Tātad viņu rīcībā bija apmēram septiņas stundas. Pēc nedaudzām minūtēm varēs sākt bremzēšanu, kas vēl par dažām stundām atvirzīs tikšanās brīdi. Protams, tikai tajā gadījumā, ja svešais zvaigžņu kuģis tiks bremzēts ar līdzīgu intensitāti.