Galerijas pretējā galā iedegās zilgana gaisma —
tāda, kādu var ieraudzīt tikai Zemes augstāko kalnu virsotnēs. Caurspīdīgās starpsienas, kas atdalīja divas dažādi apgaismotās kameras, šķita izveidotas no akvamarīna vai no sacietējuša jūras ūdens.
Klusumu galerijā pārtrauca tikai cilvēku paātrinātā elpošana. Tejs Erons ar elkoni aizskāra Afras plecu un sajuta, ka jaunā sieviete trīc. Komandiera palīgs uz mirkli pievilka biologi sev cieši klāt, un Afra atbildēja viņam ar ātru, pateicīgu skatienu.
Bet tad aiz starpsienas parādījās astoņi svešinieki. Vai tiešām tie bija svešinieki? Ļaucfis «neticēja savām acīm. Sirds dziļumos katrs taču gaidīja kaut ko gluži neparastu, nepieredzētu. Tāpēc jo lielāku pārsteigumu visiem sagādāja svešinieku apbrīnojamā līdzība ar cilvēkiem.
Vai maz varēja ticēt, ka šīs būtnes ieelpo visindīgāko no Zemes virsū sastopamajām gāzēm un peldas jebkurai Zemes radībai nāvējošās fluorūdeņražskābes jūrās?!
Proporcionāli ķermeņa apveidi, vidējs augums. Dīvaina, čugunpelēka āda ar sudrabainu un tai pašā laikā it kā asinssarkanu atspīdumu, kāds piemīt pulētai, sarkanai dzelzs rūdai — hematītam.
Apaļas galvas, apaugušas bieziem, zilganmelniem matiem. .. Taču visievērojamākais viņu sejās bija acis — neticami lielas, iegarenas, ar spilgti izteiktu slīpu šķēlumu. Tās aizņēma gandrīz visu sejas platumu, sniedzoties līdz pat deniņiem. Tirkīza, krāsas acu baltumi šķita neproporcionāli garj salīdzinājumā ar melnajām varavīksnenēm un zīlītēm.
Acu formai un lielumam atbilstošas taisnas uzacis sakļāvās augstu deniņos ar matiem, izveidojot platu leņķi. No pieres vidusdaļas lejup uz deniņu pusi tikpat taisnā līnijā, simetriski uzacīm, auga mati. Svešinieku piere drusku atgādināja horizontāli izstieptu rombu. Deguns viņiem, tāpat kā Zemes cilvēkiem, bija samērā īss un apveltīts ar lejup pavērstām nāsīm. *
Nelielajā starp violetām lūpām tikpat dzidrā
debess krāsā\kā acu baltumi mirdzēja divas līdzenas zobu rindas. Augšā seja šķita stipri paplašināta, bet
zem acīm tā sāka krasi sašaurināties mazliet stūrainā zoda virzienā.
Svešinieku vidū bija sievietes un vīrieši. Sievietes varēja nojaust pēc slaido kaklu graciozā izliekuma, maigākiem sejas vaibstiem un daudz kuplākiem, kaut ari īsi apgrieztiem matiem. Vīriešiem bija lielāks augums, masīvāka ķermeņa uzbūve, platāks zods. Visumā dzimuma atšķirības likās tādas pašas, kādas vērojamas uz Zemes.
Afra pamanīja, ka svešo rokām ir tikai četri pirksti. Pēc savām proporcijām tie atbilda cilvēku pirkstiem, taču, acīm redzot, bija bez locītavām, jo liecās ļoti vienmērīgi, neveidojot stūrainus izciļņus.
Kājas nevarēja labi saskatīt: pēdas ieslīga mīkstajā grīdas segumā. Toties drēbes Zemes cilvēkiem parastajā gaismā izskatījās tumši sarkanas.
Jo ilgāk lūkojās astronauti, jo saprotamāks viņiem kļuva svešinieku eksotiskais skaistums. Visvairāk valdzināja viņu milzīgās acis, kas, izstarodamas draudzīgu domu kvēli, maigi un vērīgi raudzījās cilvēkos.
— Kādas acis! — Afra jūsmīgi iesaucās. — Ar tādām vieglāk kļūt par cilvēkiem nekā ar mūsējām, kaut arī mūsu acis ir brīnišķīgas!
— Kāpēc tā? — Tejs čukstēdams pajautāja.
— Jo lielākas acis, jo vairāk tajās tīklenes elementu un jo vairāk apkārtējās pasaules detaļu tās spēj uztvert.
Šajā brīdī viens no svešajiem paspēra soli uz priekšu un aicinoši pamāja ar roku. Galerijas viņā pusē nodzisa apgaismojums, un Kari Rams ieslēdza fluora planētas zilgano gaismu.
Astronauti izdarīja dažus uzņēmumus un ievadīja nelielā slūžā virstoņu reproduktoru. Svešie satvēra to un uzstādīja uz trijkāja. Tad Kari Rams pavērsa pret reproduktora antenas kausiņu šauru radioviļņu kūli, un baltā zvaigžņu kuģa galerijā sājia skanēt Zemes valoda un muziķa. Tādā pašā veidā svešiniekiem nodeva gaisa analizatoru, kas ļāva noteikt viņu planētas atmosfēras sastāvu, spiedienu un temperatūru. Kā jau bija gaidāms, temperatūra baltajā kuP-izrādījās zemāka nekā uz mūsu planētas un nepārslēdza septiņus grādus. Atmosfēras spiediens bija augstāks nekā Zemes virsū, bet smaguma spēks gandrīz vienāds.
— Viņi paši droši vien ir siltāki, — ieminējās Afra. — Arī mēs taču esam siltāki par apkārtējo vidi. Es domāju, ka viņu ķermeņa temperatūrai jābūt ap četrpadsmit grādu.
Svešie atsūtīja savus aparātus ar režģiem pārklātās kastītēs, kas ļoti apgrūtināja to uzdevumu noteikšanu.
No vienas kastītes atskanēja augstas, dzidras, it kā tālumā gaistošas skaņas. «Telūra» ļaudis saprata, ka svešie dzird augstākus toņus nekā Zemes cilvēki. Un, ja tikai viņu dzirdes diapazons nav daudz plašāks kā cilvēkiem, tad mūsu runas un mūzikas zemākos toņus fluora planētas iemītnieki droši vien nedzirdēja.
Pēc brīža svešie atkal iededzināja cilvēku acīm parasto gaismu. Caurspīdīgajai starpsienai tuvojās divi fluora planētas iemītnieki — vīrietis un sieviete. Abi nesteidzīgi nometa tumši sarkanos tērpus un, sadevušies rokās, sastinga, pēc tam sāka lēni griezties, ļaujot apskatīt savus ķermeņus. Fluora planētas iemītnieku auguma harmoniskās proporcijas pilnīgi atbilda Zemes cilvēku skaistuma jēdzienam. Nedaudz skarbāki apveidi, asākas iedobumu un izliekumu līnijas tikai izcēla svešo ķermeņu skulpturālo pilnību.
Viņu galvas skaisti un lepni vainagoja augstos kaklus; vīrietim bija strādnieka un cīnītāja platie pleci, bet sievietes — domājošo būtņu mātes — platie gurni nekādi nemazināja iespaidu par viņas intelektuālo spēku.