Pārfotografējot mācību grāmatas, reizē ar zīmējumiem un vārdiem pierakstīja arī svešās valodas skaņas. Abu kuģu ķīmiķi apmainījās ar minerālu, šķidrumu un gāzu kolekcijām un centās cits citam izskaidrot simbolus, kas apzīmēja gan dzīvās, gan nedzīvās vielas struktūru. Bāla aiz noguruma Afra nemitīgi pētīja fluora planētas iedzīvotāju fizioloģisko procesu diagramas, ģenētiskās formulas, kā arī organismu attīstības embrioloģisko stadiju shēmas.
Kad bija aizritējušas divdesmit stundas, galerijā parādījās Tejs un Kari. Viņi nesa garos ruļļos satītas zvaigžņu kartes, kurās bija atzīmēts viss «Telūra» ceļš no Saules līdz tikšanās vietai. Svešie sāka steigties vēl vairāk. Zemes cilvēku atceres mašīnas pierakstīja nepazīstamu zvaigžņu koordinātes, astrofizis- kus datus, sarežģītas līkloču līnijas, kas apzīmēja abu balto kuģu ceļus. Visu to bija paredzēts atšifrēt vēlāk — pēc svešinieku sagatavotajām paskaidrojumu tabulām.
Un beidzot cilvēki nespēja atturēties no prieka saucieniem. Vispirms pie vienas, tad pie otras, trešās, ceturtās, piektās zvaigznes parādījās punktiņi, kas izauga par planētām.
Neveikla, resnvēderaina zvaigžņu kuģa attēlu nomainīja citu, slaidāku lidaparātu uzņēmumi. Uz šo kuģu ovālajām platformām varēja saskatīt skafandros tērptas būtnes, kas neapšaubāmi bija cilvēki. Planētu un kuģu attēlus vainagoja skābekja simbols — atoms ar astoņiem elektroniem. Taču zvaigžņu kuģu ceļi uz ekrāna savienoja tikai divas planētas: vienu, kas atradās tuvu lielam, sarkanam spīdeklim, un otru, kas riņķoja ap spilgtu, dzeltenu zvaigzni. Acīm redzot, dzīvība uz triju pārējo zvaigžņu planētām vēl nebija sasniegusi tik augstu līmeni, lai paceltos kosmosā, vai arī tur vispār vēl nebija radušās domājošas būtnes.
To noskaidrot Zemes cilvēkiem šajā reizē neizdevās. Taču viņu rokās bija nenovērtējamas ziņas par ce- Jiem, kas veda uz šīm apdzīvotajām pasaulēm daudzu simtu parseku attālumā no abu kuģu tikšanās vietas.
Pienāca laiks šķirties.
Kuģu apkalpes nostājās viena otrai pretim pie caurspīdīgās sienas. Zemes cilvēki un pelēkādainie fluora planētas iemītnieki apmainījās glāstošiem žestiem, smaidiem un abām pusēm saprotamiem skatieniem.
Neizsakāmi dziļas skumjas pārņēma «Telūra» ļaudis. Pat atvadīšanās no dzimtās Zemes, kuru astronautiem bija lemts ieraudzīt tikai pēc septiņiem gadu simtiem, neizraisīja tik sāpīgu priekšstatu par neatgūstamu zaudējumu. Neviens no viņiem nespēja samierināties ar apziņu, ka pēc nedaudzām minūtēm šie skaistie, dīvainie, jaukie cilvēki uz visiem laikiem pazudīs kosmosa bezdibeņos, lai vientuļi uņ bezcerīgi turpinātu meklēt sev radniecīgu dzīvību.
Varbūt tikai šobrīd astronauti pilnīgi un līdz galam saprata, ka visos meklējumos, centienos un sapņos svarīgākais tomēr ir cilvēks. Jebkurai civilizācijai, jebkurai zvaigžņu sistēmai, veselai galaktikai, bezgalīgajam Visumam — cilvēks, viņa prāts un jūtas, spēks un skaistums, viņa dzīve un darbs ir un paliek pats galvenais!
Cilvēka attīstība un laime — lūk, neaptveramās nākotnes galvenais uzdevums, kas jārisina pēc tam, kad pieveikta Čūskas sirds un izbeigta dzīvības enerģijas nejēdzīgā un ļaunprātīgā izšķērdēšana sabiedrības zemākajās attīstības pakāpēs . ..
Svešinieku komandieris padeva kādu zīmi. Jaunā sieviete, kas bija demonstrējusi fluora planētas iedzīvotāju skaistumu, izplestām rokām metās pie starpsienas, it kā gribētu apkampt savas daiļās Zemes māsas. Tai pašā mirklī gaisma galerijas viņā pusē nodzisa un satumsušais stikls kļuva par dzelmi, kurā nogrima visas cilvēku jūtas.
— Arējai grupai uzvilkt skafandrus un atvienot galerijas! — spraigajā klusumā ielauzās Muta Anga balss. — Mehāniķiem un navigatoriem ieņemt savas vietas! Gatavosimies startam!
Ļaudis sāka izklīst. Aiznesa aparatūru. Tikai Afra, ko vāji apspīdēja caur atvērto lūku krītoša blāva gaisma, joprojām stāvēja pie starpsienas.
— Afra, mēs drīz slēgsim lūku! — no kuģa iekšienes sauca Tejs Erons. — Gribas pavērot, kā viņi aizlidos.
Pēkšņi jaunā sieviete atkāpās un, kliegdama: «Pagaidiet! Tej, pagaidiet!», aizskrēja pie komandiera. Pārsteigtais palīgs kādu brīdi palika neizpratnē. Taču Afra drīz atgriezās kopā ar Mutu Angu.
— Tej, prožektoru galerijā! Izsauciet tehniķus, uzstādiet atkal ekrānu! — komandieris ātri norīkoja.
Ļaudis steidzās kā avārijas laikā. Spēcīgs gaismas stars ielauzās galerijas dziļumā un sāka mirkšķināt tādā pašā ritmā, kādā «Telūra» lokators bija raidījis signālus, kuģiem pirmo reizi tiekoties. Mirkli vēlāk svešie pārtrauca darbus un atgriezās galerijā. Tad Zemes cilvēki iededza zilgano gaismu, un Afra trīcēdama noliecās pāri ekrānam, kas atveidoja viņas steigā zīmētos uzmetumus.
Tiklab Zemes, kā fluora planētas cilvēku iedzimtības mehānismi principā bija vienādi. Uzskicējusi tos, Afra simboliski attēloja cilvēka organismā notiekošo vielu maiņas procesu, kura gaitā tiek apgūta augu uzkrātā staru enerģija. Tad viņa pameta skatienu uz nekustīgajiem svešinieku stāviem, enerģiski pārsvītroja savā diagrammā fluora atomu un tā vietā iezīmēja skābekli.
Svešie nodrebēja. Viņu komandieris paspēra dažus soļus uz priekšu un, cieši piespiedis seju pie caurspīdīgās starpsienas, ar savām lielajām acīm uzmanīgi aplūkoja Afras neveiklos zīmējumus. Pēkšņi viņš pacēla abas rokas pāri galvai un zemu paklanījās Zemes sievietei.
Svešinieks bija uztvēris pārdrošo ideju, kas pēdējā mirklī dzimusi Afras smadzenēs un, šķiršanās sāpju pamudināta, izlauzās uz āru. Pašos pamatos grozīt ķīmiskos procesus, kas liek funkcionēt cilvēka organismam! Tieši ietekmējot iedzimtības mehānismu, aizstāt vielu maiņā fluoru ar skābekli! Saglabāt visas fluora cilvēku īpatnības, reizē panākot, lai viņu organisms darbotos uz citas enerģētiskas bāzes! Šis uzdevums bija tik gigantisks, ka diezin vai pat septiņi gadu simti, kas šķīra «Telūru» no Zemes, spēja kaut cik ievērojami tuvināt tā atrisināšanas laiku.