Šīs apaļas noteiktā kārtībā samontēja uz līdzenas platformas, kas pakāpeniski izbīdījās no krabja pavēderes.
Uz pirmā krabja platformas jau varēja redzēt gandrīz gatava trešo krabi, bet uz otrā robota platformas vēl tikko iezīmējās ceturtā mehānisma apveidi.
— Paklausieties, šie radījumi taču izgatavo sev līdzīgus!? — es iesaucos.
— Pilnīgi pareizi. Šīs mašīnas vienīgais uzdevums — izgatavot sev līdzīgas mašīnas, — mierīgi atbildēja Kuklings.
Kamēr pūlējos sagremot nupat dzirdēto, pirmā krabja rīkle plaši atvērās un izgrūda puscilindrisku metala lentu. Tā apsedza samontēto mehānismu, pārvēršoties par trešā automāta muguru. Pēc tam mugurai abos galos piemetināja metala sieniņas ar caurumiem, un jaunais krabis bija gatavs. Tāpat kā diviem pirmajiem viņa muguras padziļinājumā laistījās spogulis ar sarkanu kristālu centrā.
Krabis ražotājs ievilka platformu, un «jaunpiedzi- mušais» nostājās pats uz savām kājām. Drīz tā spogulis sāka lēni griezties, meklējot sauli. Brītiņu pasildījies, krabis devās uz krastmalu.
— Kāda velna pēc viņiem vajadzīgs ūdens? — es nenocietos un pajautāju.
— Akumulatoru pildīšanai. Kamēr saule spīd, krabju muguras spoguļi un silīcija baterijas pārvērš tās siltumu elektrībā. Nakti automātus darbina akumulatoros uzkrātā enerģija.
— Tātad šie … radījumi darbojas dienu un nakti?
— Jā, dienu un nakti. Nepārtraukti!
Trešais krabis tikmēr bija atgriezies pie metala kaudzes.
Tagad tur strādāja trīs automāti, kamēr ceturtais sildījās saulē.
— Bet materiāla silīcija baterijām metala kaudzēs taču nav… — es iebildu, cenzdamies izprast šo mehānismu fantastisko atražošanas tehnoloģiju.
— Tas arī nav vajadzīgs. Silīcija te, cik uziet. — Kuklings iecirta kāju smiltīs. — Lūk, silīcija oksīd^ no kura krabis ar Volta loku bez grūtībām .^gpgūšt tīru silīciju. ^
Kad devāmies atpakaļ uz savu mitekli, pie metala kaudzes jau strādāja seši automāti un divi sildījās saulē.
— Kam tas viss vajadzīgs? — es painteresējos, gatavodams vakariņas.
— Karam! Šie krabji ir bīstams diversijas ierocis…
— Nesaprotu.
Kuklings košļāja sautētu gaļu un nesteigdamies skaidroja:
— Iedomājieties, kas notiktu, ja šādus krabīšus nemanot palaistu ienaidnieka teritorijā!
— Nu, un tad?
— Jūs laikam zināt, kas ir ģeometriskā progresija?
— Pieņemsim.
— Vakar mēs sākām ar vienu krabi. Tagad mums jau ir astoņi. Rīt būs sešdesmit četri, parīt — pieci simti divpadsmit un tā tālāk. Pēc desmit dienām krabju skaits pārsniegs desmit miljonus. Viņu izgatavošanai vajadzēs trīsdesmit tūkstošu tonnu metala.
Izdzirdis šos skaitļus, kļuvu mēms aiz pārsteiguma.
— Krabji īsā laikā aprīs visu ienaidnieka metālu, visus viņa tankus, lielgabalus, lidmašīnas, visus darbgaldus, mehānismus, visu rūpniecisko iekārtu. Pēc mēneša uz visas zemeslodes nepaliks ne grama metala .. . Neaizmirstiet: metāls ir vissvarīgākā stratēģiskā izejviela!
— Ak tad tāpēc admiralitāte tik ļoti interesējas par jūsu rotaļlietu …
—'Pilnīgi pareizi. Bet šis ir tikai pirmais modelis. Esmu nodomājis to uzlabot un turklāt ievērojami paātrināt atražošanas procesu. Padarīt konstrukciju izturīgāku un kustīgāku. Paaugstināt indikatoru jutību pret metālu. Tad mani automāti kara laikā kļūs bīstamāki par mēri. Es gribu, lai ienaidnieks divu triju dienu laikā zaudētu visus savus metala krājumus.
— Jā, bet, aprijuši ienaidnieka metālu, šie automāti taču var iebrukt mūsu teritorijā!
— Tas ir pavisam cits jautājums! Krabja mehānismu var noskaņot tā, lai tas beigtu darboties, tiklīdz automāts pārkāps mūsu zemes robežu. Starp citu, tādējādi viss ienaidnieka metāls nonāks mūsu rokās…
šajā naktī es redzēju drausmīgus sapņus. Čerksti- nādami un pūzdami gaisā zilganus dūmus, man uzbruka neskaitāmi krabju leģioni.
Ceturtajā dienā visa sala bija pilna ar inženiera Kuklinga automātiem. Pēc viņa aprēķiniem to skaits jau pārniedza četrus tūkstošus.
Saulē zibošos krabju ķermeņus redzēja visur. Kad vienā no kaudzēm izbeidzās metāls, mazie roboti tik ilgi klaiņoja apkārt, kamēr atrada citu kaudzi.
Nākamajā vakarā īsi pirms saulrieta es kļuvu par fantastiska un baismīga skata liecinieku.
Tas bija salas dienvidu pusē, kur mēs aprakām vairākus cinka stienīšus. Krabji, kas strādāja dažādās vietās, laiku pa laikam atskrēja šurp, lai izgatavotu kārtējo cinka detaļu. Šoreiz pie cinka bedres vienlaikus bija saskrējuši apmēram divdesmit krabji. Mehānismi drūzmējās, pinās cits citam pa kājām un traucēja strādāt. Šajā ziņā sevišķi izcēlās viens no tiem, kas šķita veiklāks, stiprāks un arī nekaunīgāks par saviem brāļiem.
Pa citu krabju mugurām viņš aizrāpās līdz bedrei, cenzdamies sagrābt tur metala gabalu. Un, kad tas jau bija tikpat kā sasniedzis mērķi, tai pašā -cinka stienī ieķērās otrs krabis. Mehānismi vilka laupījumu katrs uz savu pusi. Tas, kurš šķita veiklāks un nekaunīgāks, beidzot izrāva stieni no sāncenša ķetnām. Taču pretinieks nevēlējās atdot laupījumu un, uzklupis pirmajam automātam no muguras, iegrūda tam rīklē savus taustekļus.
Robotu taustekļi savijās neatšķetināmā mezglā, un krabji ar drausmīgu spēku sāka plosīt cits citu. Ta bija cīņa uz dzīvību un nāvi.
Pēkšņi krabis, kas sēdēja otram mugurā, nokrita augšpēdus, un viņa vēdera platforma noslīdēja uz leju, atsedzot mehānisma iekšas. Tai pašā mirklī otrais krabis sāka ar elektriskām dzirkstīm šķaidīt pretinieka ķermeni. Beidzot automāts saira gabalos. Uzvārētājs izrāva no tā visas sviras, asis, zobratus, vadus un drudžainā steigā aprija.
Tiklīdz šādā ceļā iegūtās detaļas nokļuva plēsoņas iekšās, krabis ātri izvirzīja savu platformu un sāka montēt uz tās jaunu mehānismu.