Bambuss, kā zināms, ari tāpat aug ļoti ātri, bet tantalusa ietekmē tas izstiepjas burtiski acu priekšā. Bez tam uzlabojas audu struktūra — bambuss kļūst izturīgāks un lokanāks…
Vargašs ar nepacietību gaidīja, kad runātājs pāries pie jautājuma, kura noskaidrošanai viņš veltījis tik daudz pūļu. Beidzot diktors sacīja:
— Tantaluss-1 mierīgi dzīvoja Amazones augštecē, kamēr cilvēks, pamazām iekļaudams savā darbības sfērā visu planētu, ielauzās arī šai mežonīgajā apvidū. Tad jauncirstās stigas pavēra saules stariem ceļu uz džungļu dzīlēm. Pilsētu, dambju un rūpnīcu celtniecības gaitā džungļos parādījās ķīmiskas vielas, ar kurām tantaluss-1 nekad agrāk nebija saskāries. Tas izrādījās sevišķi jutīgs ne vien pret mangānu, kura ietekmē izveidojās tantaluss-3, bet arī pret parasto kaļķi. Iesākās brāzmains formu radīšanas process, kura laikā vīruss ieguva jaunas īpašības… Un tagad mums jāizlemj, ko ar tantalusu darīt.
— Ieslodzīt cietumā! Izolēt! — noteica Vargaša kaimiņš. — Pie tam nekavējoties! Tāpat kā izolē vājprātīgos, par kuriem nekad nevar zināt, kādas trakulības tie pastrādās nākamajā mirklī…
— Ieslodzīt cietumā vīrusu ar tik daudzām vērtīgām īpašībām? — nobrīnījās Svensens. — Nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts visā mikrobu cietuma vēsturē!
— Atteikties no iespējas paātrināt bambusa augšanu? — viņu atbalstīja otrs tantalusa aizstāvis.
— Atteikties no cukurniedru iznīkšanas un ziloņu saslimšanas? — ironiski atsaucās kāda balss zāles otrā galā.
— Pret tantalusu-2 un tantalusu-3 tagad atrasti efektīvi līdzekļi!
— Bet kas zina, ko nesīs mums tantaluss-11?
Gandrīz ikviens sēdes dalībnieks centās izteikt savas domas. Tomēr vairāk par visiem uztraucās Svensens.
— Ja pārtrauksim dabas iesākto stihisko eksperimentu, — viņš sacīja, — mēs tuvākajā laikā neuzzināsim daudz tāda, ko savās laboratorijās atklāsim varbūt tikai pēc desmit vai divdesmit gadiem…
Diskusija bija sasniegusi kulmināciju, uz dispečera pults vienlaikus dega vismaz ducis spuldzīšu, kad pēkšņi atskanēja akadēmiķa Korobova balss:
— Man ir priekšlikums!
Troksnis zālē ātri norima. Mikrobu cietuma dibinātāju visi pazina un viņa domas vienmēr labprāt uzklausīja.
— Priekšlikums ir tāds: tantalusa paveidus, visus bez izņēmuma, ieslodzīt mikrobu cietumā! Brīvībā palikušos iznīcināt! Cietumā uzcelt šim vīrusam īpašu korpusu. Katram paveidam — savu laboratoriju un trīsdesmit laboratorijas rezervē — tām jaunajām formām, kas turpmāk var rasties. Dabas stihisko eksperimentu mēs aizstāsim ar plānveidīgiem izmēģinājumiem. Pielietosim visus mikroorganismu ietekmēšanas paņēmienus, kādi mums zināmi. Un, tiklīdz iegūsim stabilas formas ar derīgām īpašībām, izlaidīsim tās brīvībā…
Priekšlikumu pieņēma nobalsošanai.
Dažus mirkļus vēlāk zāles griestos pavīdēja gaismas raksti. Cipari nemitīgi mainījās, jo ne visi tiesas dalībnieki vienlaikus nospieda pogas pie saviem sēdekļiem. Taču gala rezultāts bija pārliecinošs.
Pieci simti — «par», nulle — «pret».
Un tad diktors paziņoja šo spriedumu visai pasaulei.
V. Žuravļova
PAR SPĪTI NEIESPEJAMĪBAI
Esmu kuģa ārste un piedalījos trijās zvaigžņu ekspedīcijās. Mana specialitāte ir psihiatrija jeb, kā tagad saka, astropsihiatrija. Problēma, kas mani nodarbina, radusies sen — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tajā laikā lidojums līdz Marsam un atpakaļ ilga vairāk nekā gadu, bet līdz Merkuram apmēram divus gadus. Astronomiskus novērojumus raķetēs neveica: šim nolūkam pastāvēja īpašas observatorijas uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Lasīšana un radioraidījumu klausīšanās nespēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija nepieciešams darbs! Turklāt radošs darbs, pie kura šie ļaudis pieraduši. Tieši tad tika nolemts ieskaitīt raķešu apkalpēs vienīgi tādus cilvēkus, kam ir kāda aizraušanās. Astronautu personiskajās lietās ierakstīja izdaudzināto divpadsmito punktu: «Ar ko jūs aizraujaties?» Bet drīz vien šo problēmu atrisināja citādi. Starpplanētu trasēs parādījās kuģi ar atomu un jonu dzinējiem. Lidojumu ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja un aizmirsa.
Tomēr pēc dažiem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaigžņu lidojumiem, astronautu personiskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadīšanas viedokļa starpzvaigžņu reisā pavadītā laika 99,99 % pagāja piespiestā bezdarbībā. Zemes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pirmajās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēneša pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus…
Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.
Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņš valkāja īpašas brilles ar trīskāršiem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Saprotu, — viņš sacīja, uzklausījis manus paskaidrojumus, — jums derētu iepazīties ar pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni. Šīs ekspedīcijas komandiera Alekseja Zarubina dzīves stāsts atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri jūs interesē. Pēc pusstundas saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes.
Aiz loga — Sibīrijas jūra. Dobji dūc krasta bangas, šļakst viļņi, un vējš koku galotnēs švīkst, it kā šķirstīdams lapas…
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni tajos laikos bija neapšaubāmi pārdrošs pasākums. Gaismas stars no šīs zvaigznes līdz Zemei ceļo veselus sešus gadus. Lidojumam turp un atpakaļ vajadzēja ilgt apmēram četrpadsmit gadu.