— Skaidrs.
Iegrimis pārdomās, Kenants kādu brīdi knaibīja neskūto zodu.
— Kā klājas Augustam? — viņš beidzot apvaicājas.
— Pateicos. Labi. Joprojām krāj markas.
— Un kā ar veselību?
— Pagaidām nesūdzas. Tiesa, sirds dažkārt liek sevi manīt. It īpaši pavasarī un rudenī…
— Sirds, jūs sakāt?
— Jā, — atbildēja Freds. — Arī manam nelaiķa tēvam bija sirdskaite.
— Lai notiek! Es jūs pieņemu. Pieņemu uz rekomendācijas pamata. Varat pateikties manam draugam Šrēderam.
— Ak profesor… — Freds mēģināja satvert Kenanta roku. Taču sirmgalvis izvairīgi atkāpās.
— Nē, nē, nevajag… — viņš nomurmināja. — Savu pateicību apliecināsiet Augustam.
Puisis mulsi noplātīja garās rokas. Dažas minūtes abi klusēja. Tad Freda uzmanību saistīja kāda dīvaina ierīce. Tā atgādināja ar melnu izolācijas kārtu aptītu cauruli. Ievērojis jaunā palīga interesi par šo aparātu, Kenants tikko manāmi pasmīnēja:
— Starp citu, vai jūs vispār zināt, ar ko mēs nodarbosimies?
— Pagaidām ne, — Freds kautri atzinās.
— Aparāts, ko jūs redzat, ir lineārs elektronu paātrinātājs, — Kenants paskaidroja un pavilka spožu svirslēdzi. Tai pašā mirklī uz marmora dēļa aizdegās sarkana spuldzīte un ieklaudzējās neliels vakuuma sūknis.
— Tagad mums jāpāriet otrā istabā. Izlaužoties no paātrinātāja kameras caur plānu alumīnija plāksnīti, elektroni rada gamma starus, kas apdraud dzīvību.
Atstājis laboratoriju un cieši aizvēris smagās, svina bruņām pārklātās durvis, Kenants apsēdās pie rakstāmgalda un iedziļinājās papīros. Freds tikmēr pārlaida vērīgu skatienu pār profesora kabinetu. Uz diviem nelieliem galdiem bija novietoti metalografisks mikroskops un projekcijas aparāts. Pie durvīm atradās masīvs čuguna seifs ar vismaz desmit centimetru biezām sienām.
— Jums derētu iepazīties ar elektronu āmura darbu, — Kenants beidzot sacīja.
— Elektronu āmurs? — Freds izbrīnījies jautāja.
— Jā. Par āmuru to, protams, var saukt tikai pārnestā nozīmē. Un tomēr šis nosaukums precīzi izteic ierīces galveno ideju. Jo, redziet, arī elektronus var izmantot metālu kalšanai. Pēc būtības jūs pašreiz esat nokļuvis atomu gadsimta kalvē…
— Es labprāt kļūtu par kalēja mācekli, — Freds smaidīdams piebilda.
— Vēlēšanās nav peļama. Taču vispirms nāksies apgūt šī procesa teorētiskos pamatus. Jūs droši vien būsiet jau dzirdējis, ka metālus kaļ ne tikai tādēļ, lai tiem piešķirtu vajadzīgo formu. Kalšanas galvenā īpatnība ir tā, ka spiedes vai āmura sitieni izveido metala virspusē blīvāku vielas kārtu, kas padara detaļu daudz izturīgāku.
— Skaidrs! — sacīja Freds.
— Bet kalšana diemžēl iespējama tikai līdz zināmai robežai. Ja šo robežu pārkāpj, iekšējais spriegums kļūst tik liels, ka metāls sāk plaisāt. Tās visas ir tīri ārējas pazīmes. Daudz svarīgāks tas, kas notiek kaļamā metala iekšienē. Vai zināt, kas tur īsti notiek?
Freds enerģiski pakratīja galvu.
— Nu, tad paklausieties! Amūra sitieni iedragā metala kristālisko struktūru. Atomi tuvinās cits citam, un viela sablīvējas…
— Saprotu.
— Tādā gadījumā teorijas pagaidām pietiks. Es aiziešu pusdienās, bet jūs tikmēr palasiet, lūk, šo. — Un Kenants pasniedza Fredam kādu zinātnisku sacerējumu.
Kad soļu troksnis gaitenī bija norimis, Freds dažas minūtes vēl turpināja šķirstīt biezo sējumu. Tad enerģiski atbīdīja to un sāka aplūkot galdu, pie kura sēdēja. Nejauši izkustinājis no vietas grezno bronzas un marmora tintnīcu, viņš pamanīja zem tās galda platē lielu, nenoteiktas formas caurumu.
Beidzis rakstāmgalda apskati, Freds klusītiņām piecēlās un, ausīdamies, vai kāds nenāk, apstaigāja istabu. Nonācis līdz seifam, viņš sākumā viegli, tad ar visu spēku parāva durvju rokturi. Seifs izrādījās noslēgts. Bet tikko Freds ar varu pamēģināja to atvērt, aiz biezajām čuguna sienām kaut kas nepatīkami iedžinkstējās. Freds zibenīgi atlēca nost un pēc tam ilgi slaucīja nosvīdušo, bālo pieri.
īpašā aptverē iestiprināts hroma kausiņš aplieca telpā sarežģītas līknes, nosvērdamies pārmaiņus uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi.
— Kam tas vajadzīgs? — jautāja Freds, vērodams sagatavi, kas šaudījās uz dažādām pusēm.
— Lai elektronu kūlis apstrādātu visu virsmu, — atbildēja Kenants. — Ja elektroni ilgāku laiku trieksies pret vienu un to pašu vietu, tā sakarsīs līdz baltkvēlei un izkusīs, līdz ar to zaudējot savu kristālisko struktūru. Bet to nedrīkst pieļaut.
— Jūs vakar teicāt, ka elektronu enerģija atbilst pieciem miljoniem elektronvoltu?
— Jā, Fred. Ar šādu enerģiju apveltīti elektroni spēj desmitkārt samazināt attālumus starp atomiem metala kristāliskajā režģī un tātad apmēram tūkstoškārt palielināt vielas blīvumu. Ja kubikcentimetrs parastā hroma sver septiņus gramus, tad kubikcentimetrs elektroniski pārkaltā hroma svērs pāri par septiņiem kilogramiem!
— Oho! — iesaucās Freds, — tā jau ir gandrīz zvaigžņu viela. Esmu dzirdējis, ka dažām zvaigznēm esot fantastisks, blīvums! To vielas kubikcentimetrs sverot vairākas tonnas…
— Pilnīgi pareizi.
— Tātad jūs gribat radīt kaut ko līdzīgu zvaigžņu vielai?
Kenants apsēdās pie galda un uzmeta savam palīgam pētošu skatienu. Tad sacīja:
— Redziet, jaunais draugs, zvaigžņu vielas radīšana nebūt nav mans galvenais uzdevums. Viss, ko es daru, nepieciešams, lai atrisinātu kādu citu, ļoti svarīgu problēmu. Esmu nolēmis uzbūvēt gamma staru mikroskopu, kas ļaus cilvēkiem saskatīt atsevišķus atomus un varbūt pat elektronus.
— Jūs jokojat, profesor! — Freds neticīgi iesaucās.
— Nepavisam! Parastajos mikroskopos mēs izmantojam starus ar viļņu garumu no 400 līdz 700 milimikroniem. Apmēram tikpat lieli ir arī vismazākie ķermeņi, ko šajos staros var saskatīt. Ultravioleto staru mikroskopi dod iespēju aplūkot arī desmitkārt mazākus ķermeņus. Vispār, jo mazākus objektus mēs gribam novērot, jo īsākiem jābūt mikroskopā izmantoto svārstību viļņiem. Un atoma izmēri tieši atbilst gamma 9taru viļņu garumam…