— Bet kā jūs piespiedīsiet gamma starus pakļauties parastās optikas likumiem? Tas taču nav iespējams!
— Tas tomēr ir iespējams! — atcirta Kenants. — Vajadzīgs tikai materiāls, no kura varētu radīt gamma staru atspoguļotājus. Nav grūti saprast, ka šim materiālam jābūt ārkārtīgi blīvam. Un, ja attālums starp šā materiāla atomiem būs ievērojami mazāks par gamma staru viļņu garumu, tad tas atspoguļos šos starus tāpat kā parastais spogulis gaismu.
— Ak tad tāpēc jūs nodarbojaties ar metālu elektronisko kalšanu! — Kādu brīdi klusējis, Freds domīgi piebilda. — Bet, ja jau tādu materiālu var izgatavot, tad taču iespējams uzbūvēt arī gamma staru prožektoru…
— Kādām vajadzībām? — Kenants piepeši sarauca sirmās uzacis.
— Tas būtu ideāls nāves staru raidītājs.,
— Nāves staru? — profesors piecēlās un uzmeta palīgam bargu skatienu.
— Kā tad! Varētu izgatavot parabolisku spoguli un tā degpunktā iestiprināt spēcīgu gamma staru avotu, piemēram, radioaktīvu kobaltu. No šā prožektora neglābtu ne bruņas, ne visbiezākās akmens sienas.
— Man nepatīk šādas valodas, Alison! — Kenants strupi pārtrauca asistentu. — Izsviediet šīs muļķības no galvas! Un, jo ātrāk, jo labāk. Savā laboratorijā es kategoriski aizliedzu domāt par nāves ieročiem.
Vēl brīdi sirmgalvis uzbudināti soļoja pa kabinetu, tad piebilda:
— Manus darbus jau vairākkārt mēģinājuši izmantot šādos nolūkos. Bet panākumu šiem mēģinājumiem nebija. Un, es domāju, nebūs arī turpmāk…
— Tagad, Fred, jūs zināt, kas un kā jādara. Es aizbraucu uz pāris dienām, un jums vajadzēs pašam apstrādāt šos hroma kausiņus. Tie noderēs mikroskopa izgatavošanai. Tikai, lūdzu, pēc apstrādāšanas nekavējoties ieslēdziet tos seifā un neaiztieciet, kamēr nebūšu atgriezies. Sapratāt?
— Jā, profesor.
Pār Freda seju pārskrēja viegla ēna. Viņš palūkojās uz šefu.
— Seifa atslēgas jūs man atstāsiet?
— Protams. Bet ievērojiet, šie spoguļi ir ļoti vērtīgi. Atcerieties, jūs runājāt nesen par nāves stariem? Mani spoguļi tādiem mērķiem sevišķi noderīgi. Ja mūsu kara ministrija par tiem uzzinātu, tā nežēlotu naudu, lai tos nopirktu. Tāpēc atkārtoju, katru izgatavoto spoguli nekavējoties ieslēdziet seifā! Tas ir absolūti nepieciešams.
Kenants pasniedza asistentam seifa atslēgu, un Freds ar abām rokām piespieda to pie krūtīm.
— Un vēl, — turpināja Kenants, — ja nejauši kāds spogulis sasitīsies, manā rakstāmgaldā ir hroma sagataves. Jūs varat eksperimentu atkārtot.
— Sasitīsies? — Freds izbrīnījās.
— Jā, dažkārt tas gadās. Pēc elektroniskās kalšanas metāls reizēm kļūst ļoti trausls. Tātad skaidrs?
— Pilnīgi. Es ievērošu visus jūsu norādījumus.
— Nu, tad vēlu sekmes!
Tikko profesors bija atstājis laboratoriju, Freds aizsteidzās pie lineārā paātrinātāja. Viņš ieslēdza aptverē parabolisku hroma kausiņu un iedarbināja elektronu āmuru. Pēc četrdesmit minūtēm viņš atkārtoja to pašu ar otru paraboloīdu, tad ar trešo, ceturto, piekto, sesto un septīto.
Pabeidzis darbu, Freds atvēra seifu.
— Viltīgs kā lapsa! — viņš nočukstēja. — Iznīcinājis visu.
Tiešām, seifa iekšienē asistents neatrada neviena vesela spoguļa. Četros plauktos bija izsvaidītas dažāda lieluma metāliskās šķembas.
Freds ielika piecus spoguļus seifa, bet divus iebaza kabatā. Pēc tam viņš noslēdza seifu un atstaja laboratoriju.
Kafejnīcā «Sirēna» Freds steidzīgi nocēla telefona klausuli.
— Kaizer? Sveiks, veco zēn. Ceru, ka čeku grāmatiņa tev klāt. Jā, jā. Drāzies tik šurp un saņem preci. Ko? Protams, tas paredzēts! Viņš pats teica, ka daži var kļūt trausli un sasisties. Manējie gan ir kārtībā. Brauc ātrāk! Citādi baidos, ka palikšu bez biksēm. Šie velna paraboloīdi ir smagi kā aviācijas bumbas. Ko? Labi, pagaidām pietiks ar avansu…
Kaizers ieradās kafejnīcā ar patiesi kosmisku ātrumu.
— Apsveicu, laimes lutekli! — viņš iečukstēja Fredam ausī.
— Saki nu vēl, ka neesmu pamatīgi apstrādājis šo vientiesīgo miera piekritēju, — Freds nekautrēdamies lielījās.
— Lieliski! Es pat nevaru aptvert, kā tas tev tik ātri izdevās. Priekšnieks būs sajūsmā. Bet kur tava prece?
Freds pārlaida skatienu pāri tukšajai kafejnīcai, tad piesardzīgi izvilka no bikšu kabatas abus paraboliskos spoguļus.
— Skaiti nu naudiņu!
Kaizers pasniedza" viņam čeku. Izlasījis to, Freds aiz labpatikas atņirdza zobus.
— Es tikko zvanīju uz ministriju. Rīt galvenais personiski aizvedīs spogulīšus uz poligonu. Ja viss būs kārtībā, prēmijas summu tev palielinās pieckārtīgi.
— Okei! — Freds atdeva kolēģim spoguļus un piebilda. — Tikai neaizmirsti pateikt galvenajam, ka es zinu šo daiktu izgatavošanas noslēpumu un varu apņemties ieviest tos masveida ražošanā. Protams, par attiecīgu maksu…
— Pats par sevi saprotams, — piekrita Kaizers. — Bet tagad iemetīsim pa vienai un-mājup! Rīt tevi, ja nemaldos, gaida spraigs zinātnisks darbs! Divi spoguļi kjuvuši trausli un saplīsuši. Tie jāizgatavo no jauna. Vai ne?
Kaizers un Freds skaļi iesmējās.
Atgriezies laboratorijā, profesors ieraudzīja Fredu pie rakstāmgalda. Viņš bija atzvēlies krēslā, izstiepis kājas un ar baudu sūca resnu cigāru.
— Sveiks, jaunais draugs, — .Kenants laipni uzrunāja asistentu.
— A, šef! Kā jūtaties pēc ceļojuma?
— Pateicos, labi. Pat ļoti. Un jūs?
— Viss kārtībā. Esmu tikai mazliet noguris. Šie nolāpītie spoguļi…
— Kaut kas noticis? — Kenants smaidīdams jautāja.
— Jā! Tas, par ko jūs mani brīdinājāt. Divi trauslākie saplīsa…
Kenants vērīgi uzlūkoja jauno cilvēku, pašūpoja galvu un skumji teica: