— Es jau domāju. Tieši šajā trauslumā slēpjas ļaunuma sakne…
Freds piecēlās.
— Neuztraucieties, profesor. Esmu izgatavojis divus citus. Varbūt gribat apskatīt?
— Protams!
Freds piegāja pie seifa un plaši atvēra durvis.
Kenants iebāza galvu čuguna kastē, tad izbrīnā palūkojās uz Fredu.
— Kur jūs tos likāt?
— Kur? Tepat…
Tālākie vārdi iestrēga Fredam kaklā. Viņš uzmeta skatienu seifam. Spoguļu vietā plauktus klāja sīku metala šķembu un putekļu kārta!
— Spoguļi tur bija… — Freds nevarīgi noplātīja rokas.
Kenants greizi pasmaidīja.
— Diemžēl arī šos spoguļus piemeklējis tas pats liktenis.
— Kāds liktenis? — aizsmakušā balsī pārjautāja Freds.
— Abu trauslāko… Labi vēl, ka neesat cietis, — profesors piezīmēja, it kā starp citu. — Varat nešaubīties, jūs izglāba tikai tas, ka stingri ievērojāt manus norādījumus un laikus ieslēdzāt spoguļus seifā.
Freds uzbudināti sekoja profesoram, gaidīdams tuvākus paskaidrojumus.
— Ak, kaut nebūtu šī drausmīgā iekšējā sprieguma! — Kenants rūgti iesaucās. — Tad mēs jau sen būtu uzbūvējuši gamma staru mikroskopu.
— Kāda sprieguma?
— Tā paša, kura dēļ mūsu spoguļi kļūst tik trausli un sasprāgst kā šķembu granātas.
Kenants atbīdīja tintnīcu un parādīja Fredam bezveidīgo caurumu galdā.
— Lūk, mana pirmā eksperimenta rezultāts. Es izgatavoju spoguli un noliku to uz galda. Divas dienas tas mierīgi gulēja, pēc tam sasprāga. Par laimi tobrīd atrados blakusistabā. Atcerieties, es jums stāstīju, ka, pat ar āmuru kaļot metālu, tā virsma reizēm saplaisā. Kaut kas līdzīgs noticis airī šajā gadījumā. Tikai sakarā ar milzīgo sablīvējumu un ārkārtīgi augsto spriegumu metāls nevis saplaisāja, bet burtiski sasprāga. Pēc pirmā izmēģinājuma es iegādājos šo seifu…
Nobālējis kā līķis, Freds lūkojās uz Kenantu ar šausmās izvalbītām acīm.
— Nu, tagad vairs nav ko baidīties! Jūs taču laikus ieslēdzāt spoguļus seifā. — Kenants labsirdīgi iesmējās un uzsita Fredam uz pleca. — Saprotu, saprotu. Jaunais cilvēks droši vien iztēlojas, kas notiktu, ja viņš nebūtu stingri ievērojis manus norādījumus.
— Profesor, es nejūtos īsti labi, — Freds pēc brītiņa nogārdzās, — atļausiet…
— Lūdzu, man nav ne mazāko iebildumu, — sacīja Kenants, apsēzdamies pie rakstāmgalda. — Varat iet mājās un atpūsties. Manas prombūtnes laikā jūs esat krietni papūlējies, vai ne? Tātad atpūta pelnīta!
Sakampis galvu, Freds izskrēja no kabineta. Kenants ironiski noskatījās viņam pakaļ. Tad paņēma papīra lapu un uzrakstīja:
«Dārgo August. Šis nepatīkamais starpgadījums beidzies uz mata tā, kā es to paredzēju. Pirms dažām minūtēm Tavs «ieteiktais» panikā atstāja laboratoriju. Es domāju, ka patlaban viņš cenšas par katru cenu iegādāties biļeti uz lidmašīnu, lai aizlaistos kaut kur uz Cīli vai pat vēl tālāk, jo citādi viņam klāsies plāni. Kara ministrija diezin vai piedos savam aģentam šādu joku. Speciālo pētījumu nodaļas priekšnieka traģiskā nāve, kuras cēlonis — viņa automobilī paslēptās šķembu granātas, par ko Tu droši vien jau būsi lasījis avīzē, ir pietiekams pamats, lai apsūdzētu Fredu terorā, diversijā vai spiegošanā. Starp citu, Tu jautā, kā es tik ātri atklāju Freda īsto seju? Ļoti vienkārši: sacerēdami Tavā vārdā vēstuli, viņi, acīm redzot, nezināja, ka Tu esi pārliecināts ateists. Cik bieži, pastrādājot kādu nelietību pret cilvēci, mūsu varas vīri vēl piemin evaņģēliju!
Tavs Kenants.»
A. Kolpakovs
CEFEĪDAS NOSLĒPUMS
Pāri laukumam skanēja kosmosa pētnieku himna. Zvaigžņu kuģa «Rosija» apkalpes locekļu tuvinieki cits pēc cita atstāja lidojošo platformu, kurai vajadzēja nogādāt astronautus līdz kuģa lūkai. Jaunās pasaules cilvēki uzskatīja par nepieļaujamu sāpināt aizgājējus, izrādot tiem savas bēdas. Bez tam viņu tuvākie radinieki— sievas, mātes un tēvi varēja, ja vien paši to vēlējās, ļaut sevi iemidzināt, lai sagaidītu mīļotos vīrus vai dēlus tālajā nākotnē.
Taņas bālās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.
— Es gaidīšu tevi. Un pirmais, ko ieraudzīšu pēc vairākiem gadsimtiem, būs tava seja… Citādi tas taču nevar būt? Vai ne?
— Viss ir iespējams… Bet par to tu nedomā…
Viņi klusēdami uzlūkoja viens otru.
— Tev taisnība, — Taņa beidzot izdvesa. — Tev taisnība… Ej!
Andrejs gribēja vēl kaut ko pateikt, taču pamāja tikai ar roku. Viņam trūka vārdu.
Kosmosa apgūšanas padomes priekšsēdētājs — jauns cilvēks ar platu domātāja pieri — apkampa un trīs reizes noskūpstīja Andreju. Tad lidojošā platforma lēni pacēla astronautus divsimt metru augstumā.
Skaņi iedūcās starta signāls, un gandrīz divus kilometrus garais zvaigžņu kuģis bez mazākā troksnīša aizslīdēja pa estakādi.
Taņa veltīgi urbās zilajā tālē, kur izgaisa estakādes pēdējā arka. Kādu laiku viņa pat neapjēdza, vai zvaigžņu kuģis jau pacēlies gaisā vai vēl turpina slīdēt pa estakādi. Pēdīgi debesīs pavīdēja tumša svītra, kas atgādināja zīmuļa mestu ēnu. Un tad viņa saprata: zvaigžņu kuģis ir atstājis Zemi.
Berzēdams samiegojušās acis, Andrejs Češenko iegāja vadības centrālē.
— Cik ilgi mēs jau lidojam? — viņš jautāja Varenam, «Rosijas» otrajam pilotam.
Zeltaini brūnais spēkavīrs, klusi dungodams kādu dziesmiņu, palūkojās uz skaitītāju ciparnīcām un ātri kaut ko aprēķināja.
— Divus mēnešus pēc mūsu jeb apmēram simt divpadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Līdz cefeīdai atlikuši pieci gaismas gadi; šo attālumu mēs veiksim pusotrās dienās.
Andrejs pievērsās spīdeklim, kas zaigoja astrotelevizora ekrānā. Viņš zināja, ka šai periodiskajai maiņzvaigznei ir divpadsmit lielu un simtiem mazu planētu. Tai skaitā apbrīnojamā planēta, par kuru Padomei bija ziņojuši Dienvidamerikas kosmocentra pārstāvji.