— Tagad man viss skaidrs! — Ibaņjess gavilēja. — Tā ir enerģētiska sistēma, kas pati sevi vada un regulē. Gigantiska pirmmatērijas fabrika!
— Fabrika veselas planētas mērogā, — Andrejs piebilda. — Un izejvielu tai piegādā cefeīda!
Šī minējuma pārsteigts, Ibaņjess iesita sev pa pieri.
— Nu protams! Kaut kādas nezināmas būtnes iegrožojušas cefeīdu! Mākslīgie pavadoņi uztver šī spīdekļa staru enerģiju un novada to uz planētu. Tur enerģija tiek koncentrēta, un pēc tam atstarotāji to raida kosmosā!
— Visam tam varētu piekrist, — Andrejs domīgi teica. — Bet uz kurieni tiek pārraidīta šī enerģija? Ja to izdotos uzzināt… Skaidrs, ka uz šīs nosvilinātās planētas dzīvu būtņu nav. Te mēs atradīsim tikai robotus un automātiskas sistēmas.
Izlūks turpināja lēni riņķot ap kubveida ēku. Andrejs sarauca pieri. Kā uzzināt, uz kurieni tiek pārraidīta gigantiskā enerģijas vai, pareizāk, pirmmatērijas plūsma? Sekot «violetajam staram»? Nav taču izslēgts, ka tas aizvedīs viņus līdz galaktikas pretējai malai — desmitiem tūkstošu gaismas gadu attālumā…
— Skatieties! — Varens izstiepa roku. — Kas tās par pulsējošām liesmiņām?
Andrejs un Ibaņjess cieši ielūkojās ekrānā. Tur uz paneļa, kas bija ielaists milzīga robota priekšpusē (šis robots atradās vissarežģītākajā mehānismu un mašīnu jūklī), ritmiski uzliesmoja un nodzisa krāsainu apļu un spirāļu tīkls.
— Zvēru pie Magelāna mākoņa! Tā ir zvaigžņu karte!
— Un turklāt mūsu apgabala… — astronoms apstiprināja Ibaņjesa minējumu.
Dažas minūtes vēlāk, rūpīgi izpētījuši krāsainos apļus un spirāles, viņi galīgi pārliecinājās, ka uz robota krūtīm pulsē zvaigžņu karte. Tajā atrada cefeīclu, kuras spožums laiku pa laikam mainījās, oranžo planētu, kur viņi nolaidušies, un arī noslēpumaino ierīču planētu. Tai pašā mirklī, kad kosmosā ieurbās kārtējais pirmmatērijas stars, kartē iezīmējās gaiša līnija no šīs planētas uz pieciem krāsainiem aplīšiem Gubja zvaigznājā — tur, kur zaigoja liesmainais Denebg…
— Skaidrs kā diena! — Varens iesvilpās. — Prmmatēriju no cefeīdas pārraida uz Gulbja zvaigznāju!
— Un tur dzīvo mūsu brāļi… — piebilda Andrejs. — Četri simti gaismas gadu…
— Nu un tad? — Varens nesaprata.
— Es gribu teikt, — Andrejs turpināja, — ka no Deneba planētām mūs šķir vairāk nekā simt parseku. Šo planētu iedzīvotāji, acīm redzot, sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības līmeni. Citādi viņi nespētu iegrožot cefeīdu un pārraidīt enerģiju tik milzīgā attālumā! Kādas neatsveramas zināšanas mēs, Zemes cilvēki, no viņiem varētu aizgūt!
— Diemžēl, mūsu zvaigžņu kuģim Denebs ii nesasniedzams, — viņu pārtrauca Ibaņjess. — Enerģētiskā vairoga radīšanai esam jau iztērējuši pusi no degvielas krājuma un tagad to samazinām vēl vairāk, — viņš norādīja uz automātisko raķeti. — Laiks atsaukt izlūku…
— Vispirms tomēr jāuzņem zvaigžņu karte, — 2emaits enerģiski iebilda.
Pirmie kartes attēli izrādījās stipri izplūduši.
— Droši vien sienas neļauj iegūt skaidrāku uzņēmumu, — sacīja Andrejs. — Vajadzēs ievadīt izlūku ēkas iekšienē.
Ar radiokomandu palīdzību viņš pagrieza raķetes priekšgalu pret vienu no ēkas sienām un iedarbināja plazmas ģeneratoru. Violeta strūkla iecirtās masīvajā šķērslī. Pagāja minūte, otra, trešā… Materiāls, no kura bija izveidota kubveida celtne, tikai mazliet apkusa.
— Neaptverami! — Ibaņjess brīnījās. — Plazmas temperatūra taču sasniedz miljoniem grādu!
Tikai pēc divu stundu nepārtraukta darba sienā pamazām sāka veidoties iedobums. Raķete līdz pusei iespiedās tajā. Un tūdaļ magnētiskajā lentā ierakstītais kartes attēls kļuva pilnīgi skaidrs.
— Tagad ātrāk izvadi raķeti, — Varens nobažījies vēroja degvielas patēriņa mērītāju. — Aizsargvairogs prasa ļoti daudz enerģijas…
Taču Andrejs vēl nebija paspējis pārraidīt attiecīgās komandas, kad nezināms spēks pēkšņi izgrūda automātisko raķeti no dobuma kuba sienā. Gandrīz tai pašā mirklī kaut kas uzzibsnīja, sekoja sprādziens un tur, kur nupat vēl bija atradies izlūks, lēni nodzisa sarkans spīdums.
— Labi, ka paspējām vismaz iegūt kartes attēlu, — Žemaits pēc brīža ierunājās. — Tas dos iespēju precīzi noteikt, kur dzīvo šo apbrīnojamo celtņu radītāji.
— Mēs esam izdarījuši visu, ko varējām, — Andrejs secināja. — Rīt dosimies atceļā. Kosmosa apgūšanas padomei jāsarīko ekspedīcija uz Denebu!
Tikko kapteinis otrajā rīta pamodās, viņa kajītē aizelsies ieskrēja biologs.
— Vecāko brāli! — Janeka balsī skanēja uzbudinājums. — Iekams atstājam oranžo planētu, mums abiem ar ģeologu vajadzētu kaut nedaudz papētīt vietējos džungļus.
Kādu brīdi Andrejs svārstījās. Viņš zināja, ka svešu planētu dabai nedrīkst sevišķi uzticēties. Tāpēc, atļāvis zinātniekiem šo nelielo ekskursiju, viņš stingri piekodināja:
— Nekavējieties pārāk ilgi. Neaizrauj ieties! Savāriet tikai visnepieciešamākos paraugus.
Tad viņš izsauca Kirsu.
— Tu nepārtraukti dežurēsi ārējā kamerā. Janeku un ģeologu ielaidīsi kuģī tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un desmitkārtīgas apstarošanas!
Drūzmēdamies pie ekrāniem, kosmonauti satraukti vēroja Janeku un ģeologu, kas soli pa solim sev izcirta ceju biezoknī. Planētas purpursarkano augu neiedomājamā formu bagātība atstāja nomācošu iespaidu.
— Es nu gan nerīkotu šeit piknikus, — šūpodams galvu, sacīja Varens; Kosmocentrā viņš bija pazīstams kā visjautrāko izbraukumu organizētājs.
Drīz Janeks un ģeologs atgriezās. Viņi bija apkrāvušies ar dažādām trofejām, un Kirss nolaida viņiem īpašas tvertnes augu un minerālu iekraušanai. Kad visi paraugi bija novietoti, Janeks aizvilka tvertnes līdz zvaigžņu kuģa galvenajai lūkai. Kirss, kas dežurēja pārejas kamerā, ieslēdza bioloģiskās aizsardzības sistēmu.