Lūkas atvēršanas mehānisms bija cieši saistīts ar ventilācijas un apstarošanas ierīcēm. Tiklīdz lūku atvēra, no tās sāka izplūst spēcīga gaisa strūkla, kas neļāva svešās pasaules vīrusiem, baktērijām un sporām iekļūt pārejas kamerā. Vienlaikus sāka darboties apstarotā j i. Taču paši par sevi tie diemžēl nenodrošināja pilnīgu aizsardzību pret mikroorganismiem.
Manipulatoru mehāniskās rokas viegli iecēla tvertnes pārejas kamerā. Pēc brītiņa tajā iekāpa arī ģeologs.
— Ātrāk, Janek, nekavējies! — viņš kliedza, cenzdamies saglabāt līdzsvaru viesuļveidīgajā gaisa strāvā.
Taču pēkšņi ģeologs apklusa. Viņa acis iepletās aiz šausmām. Janekam bija aptinusies melni zeltaina spirāle rokas biezumā. Klajumiņā iepretim zvaigžņu kuģim tagad stāvēja dīvaina figūra, no kuras rēgojās tikai ķiveres galotne un lokatora antenas.
— Nieki!… — Kirsa un ģeologa ķiveres telefonos negaidīti atskanēja Janeka balss. — Šis čūskulēns man nekā neizdarīs! Es tikai nevaru pakustēties… Izbīdiet manipulatorus!
Kirss bija kļuvis bāls kā palags. Tomēr viņš pasteidzās dot robotam nepieciešamo komandu. Manipulatora metāliskās «rokas» satvēra žņaudzējčūskas zaļganpelēko galvu un sāka attīt dzīvo spirāli. Rāpulis nikni pretojās.
Beidzot Janeks atguva kustības brīvība. Ar vienu lēcienu viņš sasniedza lūku un ātri ierāpās pārejas kamerā. Tikmēr čūska bija paspējusi vairākkārt apvīties manipulatora «rokām». Kirss apjucis mīņājās uz vietas, nezinādams, ko darīt.
— Nesnaud! — Janeks viņam skarbi uzsauca. — Ieslēdz taču strāvu!…
Apzinādamies savu vainu, Kirss metās pie aparātu pults un pagrieza slēdzi. No manipulatora galiem izlēca zilganas dzirkstis, tad uzliesmoja žilbinošs gaismas loks, un rāpuļa pārogļotās atliekas nokrita zemē.
— Redzi nu, cik tas vienkārši… — Janeks pasmaidīja. — Bet tu…
Viņš nepabeidza iesākto teikumu. No zvaigžņu kuģa apakšas izšāvās kaut kas līdzīgs sarkanu zibeņu saišķim, un Kirsa labajai kājai piesūcās tās pašas būtnes taustekļi, kuru viņi nolaižoties bija redzējuši uz televizora ekrāna. Atskanēja riebuma un izbaiļu kliedziens. Kirss izmisīgi kratīja pacelto kāju. Cenzdamies saglabāt līdzsvaru, viņš instinktīvi pieķērās ventilācijas sistēmas slēdža rokturim. Un tad pārejas kamerā iestājās neparasts klusums.
— Nomierinies taču, zaķapastala! — Janeks skaļi iesmējās. — Tu esi skafandrā! Tūlīt es tev palīdzēšu. Un, galvenais, ātrāk ieslēdz gaisa strūklu!
Kirss paklausīja.
Janeks mierīgi sāka atraut oranžās planētas viesi no mehāniķa kājas. Beidzot viņam izdevās pieveikt sarkano zibeņu saišķi un izsviest to ārā. Tai pašā mirklī zvaigžņu kuģa ieejas lūka aizcirtās.
Kirss trīcošām rokām iedarbināja izstarotājus un pulverizatorus, kas visus trīs apsmidzināja ar dezinficējošu šķīdumu.
Uz iekšējo sakaru ekrāna parādījās komandiera seja.
— Kā klājas? — viņš jautāja. — Kāpēc jūs tik ilgi kavējaties?
— Viss kārtībā! — Janeks atbildēja, pamirkšķinādams galvenajam mehāniķim. — Te viena glodenīte gribēja iespraukties pārejas kamerā. Bet mēs to izsviedām…
— Rūpīgāk dezinficējieties! — Andrejs viņiem piekodināja. — Drīz startēsim.
… Zvaigžņu kuģis cēlās arvien augstāk oranžās planētas debesīs. Blīvajā atmosfērā tas bija sakarsis gadrīz līdz baltkvēlei un tagad atgādināja izplatījumā dzimušu, jaunu zvaigzni.
Atstājusi oranžo planētu, «Rosija» kā gaismas stars traucās uz dzimto Zemi. Ar ekspedīcijas rezultātiem astronauti bija ļoti apmierināti. Kad apkalpes locekļu lielākā daļa pēc ilgstošā spraigā darba taisījās ieslīgt anabiotiskā miegā, biologs klusi uzaicināja kuģa komandieri ienākt laboratorijā. Janeks šķita neparasti bāls, un Andrejs, mazliet izbrīnījies, sekoja viņam. Biologs aizveda viņu pie bumbierveidīga kristālā balona, kura dibensiena veidoja absolūti melnu fonu. Šis balons bija ļoti sarežģīta aparāta — bioloģiskā robota sastāvdaļa. Robots kontrolēja atmosfēras tīrību zvaigžņu kuģī.
— Kā tu jūties? — Janeks negaidīti vaicāja.
— Lieliski… — Andrejs pārsteigts paskatījās uz biologu.
Tad Janeks klusēdams norādīja uz balonu.
Andrejs ielūkojās tajā ciešāk un nedroši teica:
— Tur… uz melnā fona virmo kaut kādi punktiņi…
— Tas ir vīruss no oranžās planētas, palielināts desmit miljonu reižu, — biologs neskanīgi paskaidroja. Viņa sejā tagad skaidri iezīmējās savādi balti plankumi. — Mēs… esam ievazājuši kuģī… drausmīgus svešas dzīvības pārstāvjus.
Iestājās ilgstošs klusums.
— Kas mums draud? — Andrejs centās nezaudēt mieru, taču balss viņam aizlūza.
— Negribēju runāt, iekams nebiju pabeidzis izmeklēšanu. Tagad es zinu… Šis vīruss aprij fosforu mūsu šūnās. Aizsargāties pret to nav iespējams… Tā ir lēna, bet neatvairāma nāve,
— Kā tas varēja notikt? — Andrejs sašutis iesaucās un sāka strauji soļot pa laboratoriju, ik mirkli triekdams labo dūri pret kreiso plaukstu.
Janeks zemu nolieca galvu.
— Pirmās — vīrusa pēdas es atklāju aizvakar… Bioloģiskais robots norādīja man galveno slimības perēkli — pārejas kameras iekšējo kaktu. Un tūlīt es atcerējos… Kad Kirsam uzbruka dīvainais oranžās planētas iemītnieks, viņš nejauši izslēdza ventilācijas sistēmu… Tikai uz vienu mirkli! Bet šā mirkļa pietika, lai vīruss iekļūtu kuģī. Kad sistēmu atkal iedarbināja, mikroorganisms jau bija ieperinājies pārejas kameras attālākajā kaktā… un gaisa strāva nespēja viņu tur sasniegt… Man nevajadzēja iziet no kuģa… Nosit mani! Es esmu to pelnījis…