— Kad galva nocirsta, par matiem vairs neraud… — Kādu laiku komandieris turpināja soļot pa laboratorijas zāli. Tad apstājās un plaši iepleta acis. Andreju bija satraukusi doma par Taņu, kas gaidīja viņu Mauzolejā.
— Cik… mums atlicis dzīvot?
— Dažas nedēļas, — Janeks pačukstēja.
— Precīzāk! — Andrejs nepiekāpās.
— Nezinu… Vajadzētu vēl apstrādāt diagnostikas robota datus; šis robots noskaņots uz manu organismu.
… Sešas stundas vēlāk Janeks atkal uzmeklēja Andreju, kas ar sastingušu seju stāvēja pie yadības pults.
— Mēs dzīvosim… četras līdz sešas nedēļas… Atkarībā no katra organisma individuālajām īpašībām.
— Kas tie par plankumiem? — Andrejs vaicāja, pieskardamies Janeka sejai.
— Vīrusa darbības sekas. — Biologs, ar pūlēm kustinādams mēli, atbildēja. Viņa acis drudžaini spīdēja, un slimīgs sārtums klāja baltiem plankumiem izraibinātos vaigus.
— Gulsties anabiozē, — Andrejs draudzīgi uzsita biologam uz pleca.
Janeks vāji pretojās. Taču Andrejam nācās gandrīz ar varu aizvest viņu uz anabiozes zāli. Tur divās rindās stāvēja caurspīdīgas vannas, kurās laistījās smags šķidrums. Šādas vannas iebūvēja visos zvaigžņu kuģos. Protams, astronauti tagad spēja dažās dienās vai nedēļās pēc raķetes laika pārvarēt milzu attālumus un tādēļ lidojot viņiem novecošana parasti nedraudēja. Tomēr anabiotiskās vannas allaž varēja noderēt. Pietika sabojāties kaut vienam dzinējam vai neparedzētu apstākļu dēļ pārtērēt degvielu, un zvaigžņu kuģis vairs nespēja attīstīt ātrumu, kāds nepieciešams, lai tajā palēninātos laika ritums. Šādos gadījumos vienīgi anabiotiskais miegs glāba astronautus no vecuma un nāves…
… Andrejs pamodināja Varenu un pastāstīja viņam par nelaimi, kas piemeklējusi kuģa apkalpi.
— Tas ir drausmīgi! — Varens novērsās un ilgi klusēja. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad viņš nespēja dungot kādu no savām iemīļotajām dziesmiņām. — Vai tiešām nav ne mazākās cerības?
— Nē! — Andrejs strupi atcirta.
Klusumā ik pēc minūtes iedžinkstējās zvaigžņu kuģa pulkstenis. Un ar katru minūti saruka viņiem atvēlētais laiks…
— Lai mūsu brāļi guļ anabiozē līdz pašai Zemei… — apsvērdams katru vārdu, lēni sacīja Andrejs. — Tā būs labāk… Janeks teica, ka anabioze palēnina vīrusa darbību tādā pašā mērā, kādā tā palēnina visus organisma dzīvības procesus. Arī mēs varētu rast atvieglojumu šādā miegā… Gadu tūkstošiem joņotu izplatījumā nedzīvais zvaigžņu kuģis ar kosmonautiem, kuru ķermeņos ieperinājies vīruss… Bet kāda tam būtu jēga?
— Ko tad citu mēs varam darīt? — Varens izmisis jautāja.
— Nogādāt mūsu ekspedīcijas rezultātus īļz Zemi! Pastāstīt par domājošām būtnēm, kas dzīvo Deneba sistēmā. Cilvēcei jānodibina ar viņām sakari un jāapmainās ar zināšanām! — Andrejs dedzīgi iesaucās un pēc brīža piebilda: — Mūsu rīcībā ļoti maz laika, tāpēc jālido ar vislielāko ātrumu. Ieslēdz dzinējus!
Ar pūlēm pierunājis komandieri iemigt kaut uz dažām stundām, Varens ieņēma viņa vietu pie vadības pults.
Andrejs atgriezās savā kajītē. Neciešami sāpēja galva. Sajūta bija tāda, it kā smadzenēs kausētu svinu. Visās ķermeņa šūnās notika neredzama cīņa. Organisms izmisīgi pretojās nāvējošo vīrusu uzbrukumam. Andrejs atlaida galvu uz krēsla atzveltnes un aizvēra acis. Viņš nespēja samierināties ar domu, ka visam pienācis gals. Vai tiešām viņam nekad vairs nav lemts klaiņot pa Kosmocentra platajiem bulvāriem, uzkāpt zaļajā paugurā, kur viņi bija stāvējuši kopā ar Taņu šī pēdējā lidojuma priekšvakarā? Vai tiešām nekad vairs viņš neizbaudīs brīnišķo, diženo pacilātību, ko izraisa vienotība ar mūžīgo dabu?
Gluži neviļus Andreja domas pievērsās pagātnei…
Viņš atkal ieraudzīja sevi uz tālas planētas, kur vēroja pasakainu svešas saules — Gulbja sešdesmit pirmās — norietu. Tas tiešām bija neatkārtojams saulriets. Zvaigzne it kā izsvilināja sev ceļu caur mākoņu grēdām, saplosot tās un pārvēršot liesmainā purpurā. Tad plaisas mākoņos ieguva zeltainu nokrāsu un debesu zilgmi pāršķēla fantastiski gaismas un ēnas vēdekļi. Pēkšņi ainava mainījās. Ar retu, dzeltenīgu zāli apaugušās oranžās klintis, sārti spīdīgās peļķes un strautiņi, tālumā vizmojošais jūras līcis, kurā atspoguļojās debesis, — viss ieguva jaunu spožumu. Pasaule šķita tikko pamodusies. Tā uzsmaidīja viņam kā mīļš draugs, kas gatavs atklāt savus rūpīgi glabātos noslēpumus… Andrejs sajuta klusumu, kurā izgaist ikviena skaņa. Viss likās teiksmaini caurspīdīgs, brīnumains. Zvaigznes noriets un svešās debesis, visa redzamā pasaule, tālie spīdekļi un viņa domas — viss saplūda vienkopus. Šajā mirklī viņš apbrīnojami skaidri sadzirdēja tālai atbalsij līdzīgo Kosmosa aicinājumu…
Ik pēc pāris stundām nomainīdams Varenu, Andrejs vadīja zvaigžņu kuģi mājup. Kad raķetē bija pagājušas trīs nedēļas, viņi sasniedza Saules sistēmas robežas. Bremžu dzinēji darbojās ar vislielāko jaudu, jo tikai tādējādi «Rosijas» milzīgo ātrumu divu nedēļu laikā varēja samazināt līdz parastajam starpplanētu satiksmes ātrumam — trīsdesmit kilometriem sekundē.
Šķērsodams apgabalu starp Zemes un Venēras orbītām, komandieris vairs tikpat kā neturējās uz kājām. Nu jau otro diennakti viņš nemodināja Varenu. Andrejs stingri ticēja zinātnes varenībai; plašais materiāls, ko bija sakopojis bioloģiskais robots, kurš nepārtraukti vēroja slimības gaitu viņa organismā, noteikti palīdzēs Zemes mikrobiologiem atrast līdzekli pret oranžās planētas vīrusu. Viņš, Andrejs Cešenko, protams, ies bojā. Toties tiks izglābti viņa biedri! Ja zvaigžņu kuģis riņķos ap Zemi, tad, iegrimuši anabiotiskā miegā, viņi var gaidīt kaut vai simt gadus, kamēr zinātnieki atradīs nepieciešamo pretindi un, atvēruši kuģi, iznīcinās neredzamo ienaidnieku.