izcīnīta pilnīga uzvara. Bioloģiskās aizsardzības dienesta ļaudis atvēra nedzīvo zvaigžņu kuģi. Trīs mēnešus viņi rūpīgi dezinficēja kuģa telpas. Pēc tam pusgada laikā pakāpeniski «atmodināja» kosmonautus, reizē ievadot viņu organismā aizvien lielākas «antivīrusa» devas. Visus trīsdesmit septiņus izdevās glābt.
Taņas skatiens pievērsās atkal Zemei. Milzīgais laukums šķita pārklāts ar ziediem. Ziedu bija daudz, vesela jūra. Tos mīlēja un labprāt kopa visi Kosmocentra bērni.
— Iesim pie tēva… — viņa satvēra dēla roku, un dziļas skumjas atspoguļojās viņas sejā.
Laukuma pretējā malā, taisni iepretim Padomes ēkai, starp ziedošiem rožu krūmiem pacēlās simt metrus augsts marmora obelisks. Uz pjedestāla stāvēja cilvēks, ko Taņa bija mīlējusi visu mūžu. Viņš vērās debesu tālēs, kuru pētīšanai atdevis dzīvību. Ģeniāls tēlnieks bija atveidojis Andreju skafandrā bez ķiveres. Kosmonauta seju rotāja gaišs, labsirdīgs smaids. Pie viņa kājām sprēgāja mūžīgas ugunsmēles, un likās, ka Andrejs Cešenko ik mirkli no jauna sadeg, lai glābtu biedrus.
Kāds piesardzīgi uzlika Taņai roku uz pleca. Viņa notrīcēja un atskatījās. Tas bija Varens, Andreja vecais draugs, kas, domīgi smaidīdams, stāvēja viņas priekšā.
— Sveika, Taņa… Esmu atnācis pie tevis un… pie Andreja. — Varens pameta acis uz obelisku.
— Un arī pēc viņa?… — sirmā sieviete tikai ar pūlēm izrunāja šos vārdus.
— Jā. Tu taču zini, Padomes locekļi grib iepazīties ar tavu puisēnu, pirms viņš dosies uz Saturna astoto pavadoni, lai tur apgūtu navigācijas pamatus…
Taņa vēlreiz palūkojās uz Varenu. Tad viņas skatiens atkal pievērsās dēlam. Viņa nolieca galvu un rtopūtās.
— Ved viņu uz Padomi… Tā gribēja Andrejs.
A. Dņeprovs
MAKSVELA VIENĀDOJUMS
Viss šis drausmīgais, gandrīz neticamais notikums iesākās sestdienas vakarā, kad, šķirstīdams vietējo laikrakstu, ieraudzīju šādu sludinājumu: «Kraftštuta kompānija pieņem no organizācijām un privātpersonām pasūtījumus visāda veida aprēķiniem un citiem matemātiskiem darbiem. Garantēta augsta izpildījuma kvalitāte. Adrese: Veltštrāse 12.»
Tieši tas man bija vajadzīgs! Jau vairākas nedēļas veltīgi pūlējos atrisināt MaksveJa vienādojumus, kas apraksta elektromagnētisko viļņu svārstības sevišķas struktūras neviendabīgā vidē. Galu galā man izdevās šos vienādojumus pārveidot, lai tālāko risinājumu varētu uzdot elektronu mašīnai. Ne vienu vien reizi iedomājos, kā es braucu uz galvaspilsētu, kaulējos ar skaitļošanas centra administrāciju, lūdzos, lai atļauj izdarīt nepieciešamos aprēķinus. Nav taču noslēpums, ka pašreiz pirmajā vietā ir militārie pasūtījumi un kaut kāda provinces fiziķa teorētiskie pētījumi par radioviļņu izplatīšanos nevienu neinteresē.
Un nu, pavisam negaidot, izrādījās, ka mūsu pilsētiņā atrodas skaitļošanas centrs, kas meklē pasūtītājus.
Steidzos pie tālruņa, lai tūlīt sazinātos ar Kraftštuta uzņēmumu. Bet, pag, laikrakstā taču bija minēta tikai adrese. «Skaitļošanas centrs bez tālruņa? Neticami!» Piezvanīju laikraksta redakcijai.
— Diemžēl, tas tiešām ir viss, ko saņēmām no Kraftštuta, — sekretārs atbildēja. — Tālruņa numurs paziņojumā nebija minēts.
Veltīgi meklēju to arī pilsētas telefona abonentu sarakstā.
Nepacietībā svildams, gaidīju pirmdienu. Manas domas nodarbināja dīvainā Kraftštuta kompānija. «Tie nav muļķi,» es nospriedu, «mūsu gadsimtā, kad ikvienu problēmu cenšas ietvert matemātiskā formā, grūti iedomāties izdevīgāku nodarbošanos».
Jā, bet kas tad īsti bija šis Kraftštuts? Sajā pilsētā dzīvoju sen, bet tādu uzvārdu vēl nebiju sastapis. Un tomēr man likās, ka esmu to jau kādreiz dzirdējis. Taču kur un kad, to nekādi nevarēju atcerēties.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā pirmdiena. Noglabāju kabatā lapiņu ar vienādojumiem un devos meklēt Veltštrāsi 12. Līņāja, tādēļ sēdos taksometrā.
— Tas ir diezgan tālu, — noņurdēja šoferis, — aiz upes, blakus psihiatriskajai slimnīcai.
Brauciens ilga apmēram četrdesmit minūtes. Aiz mums palika pilsētas vārti. Pārbraucām pāri tiltam, apliecām loku ap ezeru. Apkārt pletās klajums. Un tad parādījās psihiatriskās slimnīcas sarkanās ķieģeļu sienas. Mūsu pilsētas zobgaļi šo iestādi dažkārt dēvēja par «gudrinieku patversmi».
Ar izdedžiem nobērtais ceļš cieši piekļāvās augstam ķieģeļu mūrim. Vēl daži pagriezieni, un šoferis apturēja mašīnu pie nelielām durvīm.
— Lūdzu, te ir divpadsmitais numurs.
Biju nepatīkami pārsteigts: durvis uz Kraftštuta kompānijas telpām atradās vienā ansamblī ar «gudrinieku patversmi». «Vai tikai Kraftštuts nav mobilizējis trakos, lai izpildītu «visāda veida matemātiskus darbus»?» es nosmīnēju.
Piezvanīju. Gaidīt vajadzēja ilgi, minūtes piecas. Tad durvis atvērās. Ieraudzīju bālu jaunekli ar izspūrušiem, kupliem matiem.
— Klausos, kungs, — viņš godbijīgi paklanījās.
— Vai te ir Kraftštuta matemātiskā kompānija?…
— Jā.
— Jūs ievietojāt laikrakstā sludinājumu…
— Jā.
— Atnesu jums pasūtījumu.
— Lūdzu!
Liku šoferim pagaidīt un iespraucos pa zemajām durvīm, kuras tūlīt aizvērās.
— Lūdzu, sekojiet man! Uzmanīgi, šeit ir pakāpieni. Tagad pa kreisi. Atkal pakāpieni. Tagad uz augšu…
Mēs diezgan ilgi soļojām pa tumšiem līkloču gaiteņiem. Beidzot virs galvas pavīdēja blāva, iedzeltena gaisma. Kad uzkāpām pa stāvām akmens kāpnēm, ieraudzīju nelielu telpu, ko stikla šķērssiena sadalīja divās daļās.
Jaunais cilvēks žigli pazuda aiz šķērssienas, tad atvēra lodziņu un teica: