— Lūdzu!
Man pēkšņi likās, ka esmu apmaldījies. Šī pustumsa, pazemes labirints un visbeidzot dīvainā istaba bez logiem un ar vienu vienīgu nelielu elektrisko spuldzīti pie griestiem izraisīja nelabas nojautas.
Stāvēju kā sasalis un mulsi lūkojos apkārt.
— Lūdzu! — jauneklis atkārtoja.
— Ak jā! Tātad Kraftštuta kompānijas skaitļošanas centrs atrodas šeit?
— Jā, jā, — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Es jau teicu jums, ka tas atrodas šeit.
Izvilku no kabatas papīra lapu ar vienādojumiem un pasniedzu to cilvēkam aiz lodziņa.
— Tas šeit ir parciālā diferenciālvienādojuma lineārs tuvinājums, — mazliet nedroši sāku viņam skaidrot. — Es gribētu, lai jūs to atrisinātu kaut vai skaitliski… Saprotiet, tas ir dispersiju vienādojums, un radioviļņu izplatīšanās ātrums šeit mainās no punkta punktā.
Jaunais cilvēks pakampa lapu un ātri nobēra:
— Viss skaidrs. Kad jums vajadzīgs atrisinājums?
— Kad? — es brīnījos. — Jūs taču labāk zināt, kad varēsiet šo uzdevumu atrisināt.
— Jums nebūs iebildumu, ja atrisinājumu saņemsiet rīt?
— Rīt?
— Jā, rīt. Teiksim, pulksten divpadsmitos diena…
— Ak dievs, tā tik ir skaitļošanas mašīna. Tāds darba ātrums!
— Tātad rīt, pulksten divpadsmitos jūs saņemsiet atrisinājumu. Maksa — četrsimt marku, skaidrā naudā.
Neteicis vairāk ne vārda, es pasniedzu viņam naudu.
Izvadīdams mani no pazemes ejas, jaunais cilvēks jautāja:
— Jus esat profesors Rauhs?
— Jā. Bet kādēļ jūs tā jautājat?
— Tāpat. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu jūs pie mums atnāksiet.
— Nesaprotu.
— No kā gan cita mēs šajā nomaļajā kaktā varētu gaidīt pasūtījumus?
Patiešām, atbilde šķita pārliecinoša.
Nepaguvu no jaunā cilvēka lāgā atvadīties, kad durvis aiz manis jau bija aizcirtušās.
Visu atceļu domāju par dīvaino skaitļošanas centru, kas atrodas līdzās «gudrinieku patversmei». Bet kur un kad biju dzirdējis Kraftštuta vārdu?
Nākamajā dienā nepacietīgi gaidīju pastu. Kad pusdivpadsmitos pie dzīvokļa durvīm zvanīja, pielēcu kā dzelts un steidzos pretī pastniekam. Man par lielu pārsteigumu, ieraudzīju bālu, sīciņu meiteni ar milzīgu, zilu aploksni rokās.
— Vai jūs esat profesors Rauhs?
— Jā.
— Jums sūtījums no Kraftštuta. Lūdzu, parakstieties!
Viņa pasniedza man burtnīciņu. Tās pirmajā lappusē
bija tikai viens vienīgs uzvārds — manējais. Parakstījies gribēju iedot meitenei mazliet naudas.
— Vai, ko jūs! — viņa pietvīka, tikko dzirdami nomurmināja «Uz redzēšanos!» un aizsteidzās.
Aplūkodams sīkā rokraksta fotokopijas, sākumā gluži apstulbu. Biju gaidījis gluži ko citu: garas skaitļu rindas, pie tam vienā rindā vajadzēja būt argumenta lielumam, bet otrā — vienādojuma skaitliskajam atrisinājumam.
Taču šeit nebija nekā tamlīdzīga. Tas bija precīzs manu vienādojumu atrisinājums!
Ar acīm ātri pārskrēju pāri lappusei pēc lappuses, arvien vairāk un vairāk iedziļinādamies aprēķinos, kas pārsteidza ar savu skaistumu, asprātību un atjautību. Cilvēks, kas bija risinājis šos vienādojumus, tik labi pārzināja matemātiku, ka viņu varētu apskaust pat vispirmklasīgākie speciālisti. Atrisinājumam bija izmantots gandrīz viss matemātiskais aparāts — lineāro un nelineāro diferenciālo un integrālo vienādojumu teorija, kompleksā mainīgā funkciju teorija, grupu un kopu teorija un pat tādas matemātiskas disciplīnas kā topoloģija, skaitļu teorija un matemātiskā loģika, kam, manuprāt, ar šo uzdevumu nebija nekāda sakara.
Aiz sajūsmas gandrīz vai iekliedzos, kad pēc neskaitāmu teorēmu, starprēķinu, formulu un vienādojumu sintezēšanas galu galā parādījās arī pats atrisinājums — matemātiska formula, kas aizņēma veselas trīs rindas.
Taču tas vēl nebija viss. Nezināmais matemātiķis bija parūpējies arī par to, lai šo garo formulu padarītu, tā sakot, «pārskatāmu». Viņš bija atradis tuvinātu, bet ļoti precīzu, īsu un skaidru matemātisko pierakstu, kas sastāvēja tikai no elementārām algebriskām un trigonometriskām izteiksmēm.
Pašās beigās, nelielā pielikumā, vienādojuma atrisinājums bija izteikts grafiski.
Vairāk neko nevarēja vēlēties. Vienādojums, ko uzskatīju galīgā veidā par neatrisināmu, bija atrisināts!
Atjēdzies no pirmajiem izbrīna un sajūsmas uzplūdiem, sāku vēlreiz pārlasīt fotokopiju žūksni. Tikai tagad ievēroju, ka tas, kas risināja manu uzdevumu, rakstījis steigā, sīkiem burtiem, it kā taupīdams katru milimetru papīra un katru sekundi laika. Pavisam tur bija divdesmit astoņas lappuses, un es centos kaut aptuveni novērtēt, cik milzīgu darbu nezināmais matemātiķis veicis. Pamēģiniet diennaktī uzrakstīt ar roku divdesmit astoņas lappuses garu vēstuli, pamēģiniet vienkārši, nemaz nedomājot, nesaprotot nevienu vārdu, pārrakstīt divdesmit astoņas lappuses no jebkuras grāmatas, un jūs pārliecināsieties, kas tas par elles darbu!
Bet te taču nebija runa par vēstuli draugam vai veca romāna norakstu. Tas bija ārkārtīgi sarežģīta matemātiska uzdevuma atrisinājums! Vairākas stundas no vietas cilāju aprakstītās lappuses, un mans izbrīns kļuva arvien lielāks.
Kur Kraftštuts atradis tādu matemātiķi? Kas viņš tāds? Varbūt kāds nezināms ģēnijs? Varbūt viens no tiem fenomeniem, kas jau svārstās uz ārprāta robežas? Varbūt Kraftštuts to izokšķerējis «gudrinieku patversmē»?
Vēsture zina ne vienu vien gadījumu, kad ģeniāli matemātiķi savu dzīvi beiguši trako namā. Varbūt arī cilvēks, kas tik spīdoši atrisinājis manu uzdevumu, pieskaitāms pie šīs kategorijas?
Visu dienu veltīgi lauzīju galvu. Taču fakts bija neapstrīdams. Uzdevumu atrisinājis cilvēks!
Nākamajā rītā, mazliet nomierinājies, vēlreiz pārlasīju atrisinājumu un sajutu tādu pašu baudu, kā klausoties labu muziķu. Tas bija tik skaists, tik noteikts, tik skaidrs, ka nolēmu atkārtot eksperimentu un dot Kraftštuta kompānijai vēl vienu uzdevumu.