Par laimi, tādu man netrūka. Izvēlējos kādu vienādojumu, ko vienmēr biju uzskatījis par pilnīgi bezcerīgu. Arī šis vienādojums attiecās uz radioviļņu izplatīšanās teoriju, taču gadījums bija ārkārtīgi sarežģīts. Šādus vienādojumus fiziķi teorētiķi parasti sastāda tikai tādēļ, lai patīksminātos ap tiem un tad aizmirstu tos, tāpēc ka savas komplicētības dēļ tie praktiskai lietošanai galīgi neder…
Arī šoreiz mani sagaidīja tas pats jaunais cilvēks. Atvērdams durvis, viņš greizi pasmīnēja.
— Man ir vēl viens uzdevums… — iesāku.
Jauneklis pamāja ar galvu un, tāpat kā pirmo reizi, veda mani pa tumšajiem gaiteņiem uz savu drūmo istabu.
Tagad es jau zināju šejienes kārtību un, piegājis pie lodziņa, sniedzu viņam uzdevumu.
— Tātad šos vienādojumus jums nerisina mašīnas?
— Kā redzat, — viņš norūca, lūkodamies uz papīra loksni.
— Tas, kurš atrisinājis manu pirmo uzdevumu, ir talantīgs matemātiķis.
Jaunais cilvēks neatbildēdams joprojām pētīja rokrakstu.
— Vai tādu jums vairāk? — nerimos.
— Šim jautājumam, liekas, nav nekāda sakara ar jūsu pasūtījumu. Firma garantē…
Viņš nepaspēja nobeigt frāzi. Kapa klusumu, kas valdīja telpā, saplosīja necilvēcīgs brēciens. Es nodrebēju un ieklausījos. Tepat līdzās, kaut kur aiz sienas kāds kliedza, pareizāk sakot, skaļi vaimanāja, it kā viņu drausmīgi spīdzinātu. Jauneklis saņurcīja papīra lapiņu un steidzīgi izstūma mani pa durvīm.
— Kas tur notiek? — gandrīz bez elpas vaicāju.
Atbildes vietā viņš ātri nobēra:
— Atrisinājumu saņemsiet parīt, pulksten divpadsmitos. Naudu samaksājiet kurjerei.
Lieki runāt, ka pēc šī notikuma es pilnīgi zaudēju mieru. Ne mirkli nevarēju aizmirst drausmīgo kliedzienu, kas, šķiet, līdz pamatiem satricinājis skaitļošanas centra velves. Turklāt mani joprojām mulsināja tas, ka viens cilvēks diennakts laikā atrisinājis tik sarežģītu matemātisku uzdevumu. Un visbeidzot drudžaini gaidīju sava otrā pasūtījuma izpildi. Ja arī šis uzdevums būs atrisināts, tad…
Divas dienas vēlāk ar drebošām rokām saņēmu paciņu, ko atnesa Kraftštuta kompānijas kurjere. Spriežot pēc sūtījuma apjoma, nevarēja būt šaubu, ka tajā atrodas arī otrā ārkārtīgi sarežģītā uzdevuma atrisinājums. Pavēros kalsnajā būtnē, kas stāvēja uz sliekšņa, un pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.
— Ienāciet, lūdzu, tūlīt sameklēšu naudu.
— Nē, nē, nevajag, — viņa bailīgi vairījās. — Pagaidīšu tepat.
— Nāciet droši, kādēļ jums jāstāv uz kāpnēm? — es teicu un gandrīz vai ar varu ievilku viņu istaba. — Man taču darbs jāapskata un jāpārliecinās, vai vispār vērts par to maksāt.
Meitene piespiedās ar muguru pie durvīm un platām acīm vēroja katru manu kustību.
— Tas ir aizliegts… — viņa čukstēja.
— Kas ir aizliegts?
— Ieiet pasūtītāja dzīvoklī… Tāda ir instrukcija, Rauha kungs…
— Pie velna visas instrukcijas! Šeit es esmu saimnieks, un neviens nekad neuzzinās, ka jūs te bijāt.
— Vai, Rauha kungs… Viņi uzzina visu, un tad…
— Un tad?
— Ak, tas ir tik briesmīgi…
Meitene nolieca galvu un iešņukstējās, tad pēkšņi nodrebēja.
— Tūlīt samaksājiet septiņsimt markas un ļaujiet man iet!
Pasniedzu naudu, ko viņa gandrīz raušus izrāva man no rokām.
Kad kurjere bija aizskrējusi, atplēsu aploksni. Dažas minūtes stulbi blenzu uz fotokopiju žūksni un neticēju pats savām acīm. Aprēķini bija rakstīti citā rokrakstā!
Tātad vēl viens ģeniāls matemātiķis! Vēl ģeniālāks par pirmo! Piecdesmit trijās lappusēs viņš bija atrisinājis nesalīdzināmi komplicētāku vienādojumu. Apskatot integrāļus, summas, variācijas un citus matemātiskās zinātnes visaugstāko nodaļu simbolus, man pēkšņi likās, ka atrodos pilnīgi svešā, dīvainā pasaulē, kur nekā sarežģīta vai neiespējama vispār nav.
Šķita, ka matemātiķis atrisinājis šo uzdevumu tikpat viegli, kā mēs saskaitām un atskaitām divzīmju skaitļus…
Vairākas reizes es pārtraucu rokraksta lasīšanu, lai ieskatītos matemātikas rokasgrāmatās. Mani pārsteidza apbrīnojamā prasme rīkoties ar vissarežģītākajām teorēmām un pierādījumiem. Ja visu laiku un tautu ģeniālākie matemātiķi — Ņūtons, Leibnics, Gauss, Eilers, Lobačevskis un daudzi citi redzētu, kā atrisināts šis uzdevums, viņi noteikti brīnītos ne mazāk par mani!
Pabeidzis lasīt, atkal iegrimu domās.
Kur Kraftštuts atradis šādus ģēnijus? Tagad biju cieši pārliecināts, ka viņam tādu droši vien vesela brigāde. Patiešām, nevarēja taču dibināt firmu, ekspluatējot tikai dažus cilvēkus. Bet kādēļ viņa uzņēmums atrodas līdzās ārprātīgo namam? Kas un kādēļ kliedza tik drausmīgā balsī?
«Kraftštuts, Kraftštuts…» — šis vārds neatlaidīgi urbās smadzenēs. Kur un kad biju to dzirdējis? Kas aiz tā slēpjas?
Nē, šī asociācija tomēr nebija nejauša! Spīdzināta cilvēka kliedziens un Kraftštuts! Tie taču ir vienas ķēdes locekļi. Otrā pasaules kara laikā kāds Kraftštuts strādājis par izmeklētāju hitleriešu koncentrācijas nometnē Gracā. Nirnbergas procesā viņam par slepkavošanu un spīdzināšanu piespriests mūža ieslodzījums…
Atmiņā pavīdēja šī vīra portrets, ko bija ievietojuši visi laikraksti. SS oberšturmfīrera forma, degunkniebis, plati ieplestas, izbrīna pilnas acis, tukla seja. Neviens toreiz negribēja ticēt, ka šis cilvēks ir bende. Taču daudzas liecības un neapstrīdami pierādījumi izgaisināja visas šaubas.
Kas ar viņu noticis vēlāk? Varbūt tagad viņš atbrīvots tāpat kā daudzi kara noziedznieki?
Jā, bet kāds gan tam sakars ar matemātiku? Šeit minējumu ķēde acīm redzami pārtrūka, un es nevarēju to atkal sasaistīt. Kaut kā pietrūka, kaut kur bija noslēpums.