— Tas ir tikai laika jautājums. Šajā gadījumā netiešiem izmēģinājumiem daudz lielāka nozīme nekā tiešajiem. Neviens neuzdrošināsies ievadīt tavā paurī elektrodu un vērot, kādi impulsi tur izraisās, jo tā ievainotu smadzenes un reizē izkropļotu arī pašus impulsus. Cita lieta — ģenerators, ar kuru iespējams plašā diapazonā mainīt impulsu koda modulāciju. Tas ļauj izdarīt eksperimentus, neievainojot smadzeņu garozu…
Šajā mirklī es atvēru acis. Telpa, kurā gulēju, atgādināja lielu slimnīcas palātu. Vidū bija prāvs koka galds. Uz tā mētājās ēdiena paliekas, tukšas konservu kārbas, papirosu gali, papīra strēmeles. Visu apgaismoja blāva elektriskā gaisma. Piecēlos pussēdus. Sarunas tūlīt apklusa. Bet man aiz muguras kāds pačukstēja:
— Jauniņais atguvis samaņu!
— Kur es atrodos? — jautāju, pārlaizdams skatienu pār visiem klātesošajiem.
— Vai tad jūs to nezināt? — brīnījās jauneklis, kas apakšveļā sēdēja uz gultas malas. — Tā ir mūsu radītāja un skolotāja Kraftštuta firma.
— Radītāja un skolotāja? — es neizpratnē berzēju svina smago pieri. — Kas Kraftštuts par skolotāju; viņš taču ir kara noziedznieks!
— Noziegums ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no mērķa, kura dēļ tas pastrādāts. Ja mērķis cildens, ikviena rīcība ir laba un attaisnojama, — mans kaimiņš nobēra kā papagailis.
Satriekts par šo vulgārā makiavellisma paraugu, es ziņkāri pavēros viņā.
— Kur jūs rāvāt šādas gudrības?
— Kraftštuta kungs ir mūsu radītājs un skolotājs, — visi mani istabas biedri pēkšņi sāka klaigāt cits caur citu.
«Tātad patiešām esmu nonācis «gudrinieku patversmē»,» šausmās noskurinājos.
— Varu derēt, ka šim te matemātika atrodas frekvenču joslā no deviņdesmit līdz deviņdesmit pieciem herciem! — pēkšņi iesaucās plecīgs puisis, norādīdams uz mani.
— Bet sāpes viņš jutīs jau pie vienmērīgi paātrināta impulsu koda ar frekvenci simt četrdesmit herci, — smējās kāds cits.
— Lieku galvu ķīlā, ka izsalkums viņam radīsies pie frekvences simt trīs herci ar impulsu intensitātes logaritmisku pieaugumu!
Bija noticis ļaunākais, ko vien varēju iedomāties. Šie ļaudis tiešām izrādījās ārprātīgi. Savādi tikai, ka visi viņi murgoja par kaut kādiem kodiem un impulsiem, saistot tos ar mani.
Zinādams no literatūras, ka ar trakiem labāk nestrīdēties, pēc iespējas pieklājīgi uzrunāju savu kaimiņu:
— Sakiet, lūdzu, par ko jūs te visu laiku runājat? Sajās lietās esmu pilnīgs profāns. Kas tie par kodiem, impulsiem, neironiem, ierosām…
Nepaguvu beigt, kad visa istaba jau dārdēja smieklos. Tās iemītnieki locījās vai līdz zemei. Viņi nerimās pat tad, kad spēji pielēcu kājās, taisīdamies ļaut dusmām vaļu.
— Četrpadsmitā kontūra! Frekvence astoņdesmit pieci herci! Dusmu ierosa! — kāds spiedza. Smiekli kļuva homēriski.
Apsēdos uz savas gultas un nogaidīju, kamēr viņi nomierināsies.
Pirmais atguvās mans kaimiņš.
— Tātad tu tiešām nekā nezini?
— Goda vārds! No visa tā, ko jūs runājat, es nekā nesaprotu.
— Goda vārds?
— Goda vārds!
— Nu labi! Mēs tev ticam, kaut gan tas nudien ir gaužām jocīgi. Dein, celies augšā un pastāsti šim zaļknābim, kādēļ mēs te atrodamies!
— Jā, Dein, celies un apskaidro viņu! Lai arī viņš kļūst tikpat laimīgs kā mēs!
— Laimīgs? — es brīnījos. — Vai tad jūs esat laimīgi?
— Jā, jā, bez šaubām! — viņi atkal iedūcās kā milzu spiets. — Mēs esam izpratuši sevi. Bet izprast un pazīt sevi — tā ir augstākā laime.
— Vai tad agrāk jūs sevi nepazināt?
— Skaidrs, ka ne! Tikai tas, kas apguvis neirokibernētiku, pazīst un izprot pats sevi.
— Slava mūsu skolotājam! — kāds iesaucās.
— Slava mūsu skolotājam! — kā vistu bars nokladzināja pārējie.
Vīrs, ko sauca par Deinu, apsēdās man pretī un dobjā, nogurušā balsī jautāja:
— Kāda tev izglītība?
— Esmu fizikas profesors.
— Vai par neiropsiholoģiju tev ir kāda jēga?
— Nekādas.
— Par kibernētiku?
— Mazliet.
— Par neirokibernētiku un bioloģiskās regulēšanas teoriju?
— Ne jausmas.
Istabā atskanēja izbrīna saucieni.
— Slikti, — nopūtās Deins. — Viņš nesapratīs.
— Gan jau sapratīs pēc pirmajiem divdesmit ģeneratora seansiem! — kāds ieminējās.
— Es sapratu jau pēc pieciem! — cits iebilda.
— Stāstiet, Dein! Es centīšos saprast.
— Nu tad, zaļknābi, pasaki man, kas ir dzīvība?
Ilgi klusēdams, vēros Deinā.
— Tā ir ļoti sarežģīta dabas parādība, — beidzot ar pūlēm izdabūju.
Kāds skaļi iesmējās. Un atkal visi raudzījās manī tā, it kā es būtu pateicis nelabojamu muļķību. Tikai Deins pārmetoši šūpoja galvu.
— Bēdu lietas! Tev vajadzēs ļoti daudz mācīties.
— Ja pateicu kādu aplamību, tad, lūdzu, izskaidro…
— Izskaidro viņam, Dein, izskaidro! — kliedza no visām pusēm.
— Labi, tad klausies! Dzīvība ir nepārtraukta kodētu elektroķīmisku ierosu cirkulācija organisma neironos.
Mirkli padomāju. Ierosu cirkulācija neironos… Pag, es taču kādreiz jau esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu.
— Tālāk, Dein, tālāk!
— Visas sajūtas, kas veido tava garīgā «es» būtību, nav nekas cits kā elektroķīmiski impulsi; galvas smadzeņu augstākie regulatori saņem tos no receptoriem un pēc apstrādāšanas pārraida efektoriem.
— Un kas tālāk?
— Visi signāli no ārējās pasaules plūst pa nervu šķiedrām uz smadzenēm. Viena sajūta atšķiras no otras tikai ar koda formu, frekvenci un izplatīšanās
ātrumu. Šie trīs parametri noteic sajūtas kvalitāti, intensitāti un ilgumu. Saprati?
— Puslīdz.
— Tev droši vien zināms, ka smadzenes sastāv apmēram no desmit miljardiem neironu. Tie visi darbojas līdzīgi elektriskajiem relejiem. īpašas nervu šķiedras, tā sauktie aksoni, savieno neironus grupās un gredzenos. Pa aksoniem impulsi pārvietojas no vienas neironu grupas uz otru. Un, lūk, šī impulsu pārvietošanās ir tieši tas, ko mēs saucam par domāšanu.