Man pārskrēja auksti šermuļi.
— Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Bet ko tas viss nozīmē?
— To, ka dzīvības procesus var pēc patikas ietekmēt.
— Kā?
— Vislabāk to paskaidrot ar matematisko spēju stimulācijas piemēru. Pašreiz atpalikušajās zemēs būvē tā sauktās elektronu skaitļošanas mašīnas. Šīs mašīnas sastāv no trigeriem jeb relejiem, kuru skaits nepārsniedz piecus līdz desmit tūkstošus. Toties cilvēka smadzeņu matemātiskajās nodaļās ir apmēram miljards šādu releju!
— Nu un tad?
— Tāpēc matemātisko uzdevumu risināšanai daudz izdevīgāk lietot aparātu, ko radījusi pati daba un kas atrodas, lūk, šeit! — Deins ar pirkstu pieskārās savam galvaskausam.
— Bet mašīna taču darbojas daudz ātrāk, — es iebildu. — Neironu var ierosināt ne vairāk kā divsimt reizes sekundē, bet elektronu trigeri — miljonu reižu!
Atkal visa palāta smējās kā kutināta. Vienīgi Deins palika nopietns.
— Gluži tā nav. Arī neirons var darboties nesalīdzināmi ātrāk, ja to kairina ar pietiekami augstu frekvenci. Šim nolūkam der elektrostatisks ģenerators, kas strādā impulsu režīmā…
No šiem paskaidrojumiem man sāka reibt galva. Pašreiz nespēju ne aptvert, ne arī izprast, Pakausis vēl dūca no Kraftštuta kabinetā saņemtās narkozes. Es jutos ļoti noguris, atlaidos gultā un aizvēru acis.
— Viņam dominē frekvence septiņi līdz astoņi herci! Viņš grib gulēt! — kāds iespiedzās.
— Lai taču paguļas! Rīt viņš sāks izprast dzīvi. Rīt viņu ievietos ģeneratorā.
— Nē, rīt pārbaudīs viņa spektru, sastādīs uzskaites kartīti. Varbūt viņam ir kādas novirzes…
Tas bija pēdējais, ko vēl dzirdēju. Pēc tam atkal iegrimu aizmirstībā.
Cilvēks, ko sastapu nākamajā dienā, šķita simpātisks un gudrs. Kad mani ieveda kabinetā, kas atradās firmas galvenās ēkas otrajā stāvā, viņš, plati smaidīdams, panāca pretī un sniedza man roku:
— A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.
— Sveicināti! — es atturīgi atbildēju. — Ar ko man tas gods runāt?
— Sauciet mani vienkārši par Bolcu, Hansu Bolcu. Šefs uzticējis man visai nepatīkamu uzdevumu — viņa vietā atvainoties.
— Atvainoties? Vai tiešām arī jūsu šefu moka sirdsapziņas pārmetumi?
— Nezinu! Tiešām nezinu, Rauh! Lai nu kā, Kraftštuts lūdz atvainot, viņu par notikušo. Viņš esot iekarsis un tādēļ rīkojies pārsteidzīgi. Kraftštutam nepatīk, ja viņam atgādina pagātni.
Es pavīpsnāju.
— To es nemaz negribēju. Mani interesē gluži kas cits. Vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas tik lieliski atrisināja…
— Sēdieties taču, profesor! Tieši par to es gribu ar jums runāt.
Atsēdos un sāku vērot smaidošo Bolca kungu, kas sēdēja man pretī aiz plata rakstāmgalda. Viņš bija tipisks ziemeļvācietis ar iegarenu seju, gaišiem matiem un lielām, zilām acīm.
— Es šeit vadu matemātikas nodaļu, — Bolcs teica.
— Jūs? Vai tad jūs esat matemātiķis?
— Jā, mazliet. Katrā ziņā es kaut ko sajēdzu no tās.
— Tātad jūs iepazīstināsiet mani ar…
— Jūs taču jau pazīstat viņus, — Bolcs smīnēja.
Blenzu viņā, nekā nesaprazdams.
— Jūs bijāt kopā ar viņiem visu vakardienu un arī šonakt.
Atcerējos palātu, cilvēkus, kas murgoja par impulsiem un kodiem.
— Un jūs gribat man iestāstīt, ka šie ārprātīgie ir tie paši ģeniālie matemātiķi, kas atrisināja manus vienādojumus? — es nīgri iesmējos.
— Varat ticēt vai neticēt, bet tie ir viņi! Jūsu pēdējo uzdevumu atrisināja Deins. Tas pats, kas vakar stāstīja jums par neirokibernētiku.
Mirkli padomājis, paraustīju plecus:
— Tādā gadījumā es nekā vairs nesaprotu. Varbūt jūs paskaidrosiet?
— Labprāt, Rauh! Bet tikai pēc tam, kad būsiet izlasījis, lūk, šo, — un Bolcs sniedza man jaunāko rīta laikrakstu.
Lēnām atšķīru to un pēkšņi iepletu acis. Pirmajā lappusē man pretim raudzījās… mana paša seja melnā sēru ietvarā. Zem portreta liels virsraksts: «Profesora un fizikas doktora Rauha traģiskā nāve».
— Ko tas nozīmē, Bolc? Kas tā par komēdiju? — es izsaucos.
— Lūdzu, nomierinieties! Izskaidrojums pavisam vienkāršs. Vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no pastaigas gar upmalu, jums uzbruka divi no «gudrinieku patversmes» izbēguši ārprātīgie, nogalināja jūs, sakropļoja līķi un iemeta upē. Šorīt jūs atrada pie aizsprosta. Apģērbs un dokumenti pierādīja, ka atrastais esat jūs. Tad policija ieradās «patversmē» un noskaidroja, ka visas ziņas par jūsu traģisko nāvi atbilst patiesībai.
Aplūkoju savas drēbes, iztaustīju kabatas un pārliecinājos, ka uzvalks tiešām nav mans un arī dokumenti pazuduši.
— Paklausieties, tā taču ir krāpšana, nelietība un…
— Jā, jā, jā! Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.
Bet ko lai dara, Rauh, ko lai dara? Kraftštuta firma bez jums var ciest nopietnus zaudējumus, pat krahu. Mums tik daudz pasūtījumu! Visi — militāra rakstura, un par tiem ļoti daudz maksā. Vajag skaitļot, skaitļot, skaitļot. Pēc tam kad bijām sekmīgi atrisinājuši pirmos uzdevumus kara ministrijai, mūs burtiski pārplūdināja ar šādiem pasūtījumiem.
— Un jūs gribat, lai es arī kļūtu tāds pats kā Deins un citi?
— Nē! Protams, nē, Rauha kungs!
— Jā, bet ko tad?
— Jūs esat mums vajadzīgs kā matemātikas pasniedzējs.
— Pasniedzējs?
Klusēdams raudzījos Bolcā. Tagad viņš man vairs nelikās tik simpātisks kā pirmīt. Viņa sejā pamanīju tikko jaušamus plēsoņas vaibstus, kas arvien vairāk nomāca tajā visu cilvēcīgo.
— Bet ja nu es atsakos?
— Tas būtu ļoti bēdīgi. Baidos, ka tad jums vajadzētu kļūt par vienu no mūsu… hm… hm… skaitļotājiem.