— Vai tad tas ir tik slikti?
— Jā, — Bolcs nocirta kā ar cirvi un piecēlās. — Tas nozīmē, ka jūs beigsiet savu dzīvi «gudrinieku patversmē».
Pasoļojis mazliet pa istabu, viņš iesāka lektora tonī:
— Cilvēka smadzenēm ir simttūkstoškārt lielākas matemātiskās iespējas nekā elektronu mašīnai. Miljards speciālu šūniņu, turklāt lielisks palīgaparāts — atmiņa, loģika, intuīcija un tā tālāk — tas viss padara cilvēka galvu nesalīdzināmi pārāku par jebkuru mašīnu. Un tomēr mašīnai ir viena būtiska priekšrocība.
— Kāda? — joprojām nesapratu, uz ko viņš tēmē.
— Ja elektronu mašīnai sabojājas, teiksim, viens relejs vai pat vesels reģistrs, jūs varat apmainīt lampas, ielikt jaunu pretestību vai kondensatoru, un mašīna atkal darbosies. Bet, ja galvā izbeidz darboties viena vai otra šūniņu grupa, tad aizstāt to diemžēl nav iespējams. Tai pašā laikā mēs esam spiesti izmantot smadzeņu trigerus ļoti intensīvi, un tādēļ to nolietošanās koeficients strauji pieaug. Dzīvs skaitļošanas aparāts ātri zaudē savas darba spējas un…
— Un tad?
— Tad skaitļotājs nonāk «patversmē».
— Bet tas taču ir necilvēcīgi! Tas ir noziegums!
Bolcs apstājās, uzlika man roku uz pleca un plati pasmaidīja:
— Rauh, šie vārdi un jēdzieni jums jāaizmirst. Un, ja neaizmirsīsiet pats, mēs tos izravēsim no jūsu atmiņas.
— Tas jums nekad neizdosies! — es iesaucos, nokratīdams viņa roku.
— Jūs esat slikti apguvis Deina lekciju. 2ēl… Viņš runāja ļoti prātīgi. Starp citu, vai zināt, kas ir atmiņa?
— Kāds tam sakars ar mūsu sarunu? Un vispār, kāda velna pēc jūs visi šeit ākstāties? Kādēļ…
— Atmiņa, profesor Rauh, ir ilgstoša elektroķīmisku kairinājumu jeb ierosu cirkulācija kādā neironu ķēdē. Jūs esat fiziķis, interesējaties par elektromagnētiskiem procesiem sarežģītās vidēs un tomēr nesaprotat, ka, radot ap jūsu galvu attiecīgu elektromagnētisko lauku, mēs varam apturēt kairinājumu cirkulāciju jebkurā vēlamā šūniņu grupā. Tik tiešām nav nekā vienkāršāka! Mēs varam likt jums ne tikai aizmirst visu, ko jūs zināt, bet arī atcerēties to, ko nekad neesat zinājis. Tomēr mūsu interesēs nav lietot šādus, hm, mākslīgus paņēmienus. Mēs ceram, ka būsiet saprātīgs. Firma maksās jums krietnu daļu no savām dividendēm.
— Un kas man būs jādara?
— Es jau teicu, jūs būsiet matemātikas pasniedzējs. No bezdarbniekiem, kuru, par laimi, mūsu zemē netrūkst, mēs savervēsim divdesmit līdz trīsdesmit cilvēkus ar labām dotībām matemātikā. Pēc tam divos trijos mēnešos jūs viņiem iemācīsiet augstāko matemātiku…
— Tas nav iespējams! Tas absolūti nav iespējams! Tik īsā laikā…
— Tas ir iespējams, Rauh! Ievērojiet, jums būs neparasti spējīga auditorija ar brīnišķīgu iztēli un fenomenālu atmiņu. Par to mēs parūpēsimies. Tas ir mūsu spēkos…
— Arī mākslīgi? Ar impulsu ģeneratoru? — es noprasīju.
Bolcs piekrītoši pamāja.
— Nu, vai esat ar mieru?
Uz mirkli es pievēru plakstus. Tātad Deins un viņa palātas biedri ir pilnīgi normāli cilvēki, un viss, ko viņi man vakar teica, atbilst patiesībai! Šī kompānija tiešām iemācījusies ar elektromagnētiskiem impulsiem regulēt cilvēku domas, gribu, jūtas. Un man, acīm redzot, nekavējoties jāizšķiras…
Tas bija drausmīgi grūti. Ja piekritīšu, man vajadzēs mācīt matemātiku cilvēkiem, kas lemti drošai bojā ejai trako namā. Ja atteikšos, mani pašu gaida šāds liktenis!
— Nu, vai esat ar mieru? — Bolcs vēlreiz jautāja, aizskardams manu plecu.
— Nē, — es noteikti atbildēju. — Negribu kļūt par šī nozieguma līdzdalībnieku.
— Kā jums tīk, — viņš paraustīja plecus, tad pavēra durvis un uzsauca: — Eider, Šrank, ienāciet!
— Ko jūs gribat ar mani darīt?
— Vispirms pārbaudīsim jūsu nervu sistēmas impulsu kodu.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka ierakstīsim īpašā veidlapā, kāda forma, intensitāte un frekvence piemīt impulsiem, kas atbilst ikvienai jūsu sajūtai un ikvienam noskaņojumam.
— Es to nepieļaušu! Es protestēšu. Es…
— Aizvediet profesoru uz izmēģinājumu laboratoriju! — vienaldzīgi noteica Bolcs un novērsās.
Ejot uz Kraftštuta firmas laboratoriju, es pieņēmu lēmumu, kas izšķiroši ietekmēja visus tālākos notikumus. Spriedu tā: Kraftštuts un viņa banda mēģinās noskaidrot, ar kādām elektromagnētiskās iedarbības formām manī var izraisīt dažādas emocijas un sajūtas. Ja tas izdosies, būšu pilnīgi viņu varā. Ja ne, tad varbūt saglabāšu zināmu patstāvību, kas turpmāk man lieti noderēs. Tātad jādara viss iespējamais, lai šiem pārgudrajiem bandītiem sajauktu kārtis…
Mani ieveda lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar milzīgiem aparātiem un ierīcēm. Centrā atradās pults ar dažādiem slēdžiem un skalām. Pa kreisi, metala sietā — liels transformators, bet uz porcelāna paneļiem sarkanīgi kvēloja vairākas ģeneratora lampas. Pie ģeneratora bija piestiprināts voltmetrs un ampērmetrs. Istabas pretējā pusē pacēlās cilindriska metala kabīne, kas sastāvēja no trim savstarpēji izolētām daļām. Vidusdaļa bija no caurspīdīga materiāla.
Pie vadības pults stāvēja divi cilvēki. Pirmais bija tas pats ārsts, kas atveda mani pie Kraftštuta un pēc tam apdullināja ar narkozi, otrs — nepazīstams, sakumpis večuks ar gludi pieglaustiem, retiem matiem uz dzeltenīgi spīdošā pakauša.
— Es jau tā domāju, nepierunāja vis! — iesaucās ārsts. — Jūs slikti beigsiet, Rauh, — viņš pēc brītiņa piebilda.
— Jūs ari, — atcirtu.
— Nu, tas vēl nav zināms! Toties jūsu liktenis apzīmogots…
Es paraustīju plecus.
— Pakļausieties šai procedūrai labprātīgi, vai arī jūs vajadzēs piespiest? — viņš nekaunīgi jautāja.
— Protams, labprātīgi. Man kā fiziķim tas būs pat interesanti.
— Lieliski! Tādā gadījumā novelciet zābakus un izģērbieties līdz jostasvietai. Vispirms izmeklēšu jūs un izmērīšu asins spiedienu.