Kad jutos jau pilnīgi samalts un tikai nezin kāds brīnums vēl turēja mani kājās, kad mute jau vērās, lai brēktu un vaimanātu, sāpes pēkšņi izzuda. Visu ķermeni pārklāja lipīgas sviedru lāses. Muskuļi trīsēja.
Kad frekvenci palielināja vēl vairāk, es pēkšņi ieraudzīju neciešami spožu gaismu. Pēc tam sajutu drausmīgu izsalkumu, dzirdēju apdullinošu skaņu haosu, un visbeidzot man kļuva tik auksti, it kā es pilnīgi kails būtu iemūrēts ledū. Un tomēr uz visiem jautājumiem joprojām atbildēju aplam, par ko ārsts manāmi uztraucās.
Zināju, ka mani gaida vēl viens drausmīgs pārbaudījums — es zaudēšu gribu. Līdz pat šim mirklim tikai tā bija mani glābusi. Griba, šis neredzamais dvēseles spēks, palīdzēja uzveikt visas jūtas, ko mākslīgi izraisīja nekrietnie spīdzinātāji. Bet drīz viņu ģeneratora velnišķīgās ķetnas sagrābs arī to. Vai tiešām viņiem izdosies konstatēt, ka man vairs nav gribas?
Un tad šis baismīgais mirklis pienāca.
Pēkšņi man viss kļuva vienaldzīgs. Kas par to, ka esmu Kraftštuta bandas valgos? Kāda man daļa gar to, kas notiek šajās velvēs? Vai nav vienalga, kas notiks ar mani pašu? Galva likās kā izslaucīta, visi muskuļi atslābuši. Nekas mani neiepriecināja, nekas neuztrauca. Negribējās pat domāt. Tikai ar milzīgu piepūli spēju pacelt roku, pakustināt kāju, pagrozīt galvu. Šajā mirklī spīdzinātāji varētu ar mani darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā.
Un tomēr kaut kur pašos apziņas dziļumos vēl slēpās sīka gribas dzirkstelīte. Tā neatlaidīgi čukstēja: «Vajag… Vajag… Vajag…»
Ko vajag? Kādēļ? «Vajag… Vajag… Vajag…» kāds neatlaidīgi urdīja. Tā laikam bija vienīgā vēl neskartā manas apziņas šūniņa. Un kaut kāds noslēpumains, brīnišķīgs spēks to pasargāja no elektromagnētiskajiem impulsiem.
Vēlāk iepazinos ar centroencefālisko domāšanas teoriju, kas māca, ka visas smadzeņu garozas šūniņas pakļautas vienai centrālai vadošu šūniņu grupai. Acīm redzot, tieši šis augstākais centrs nepakļaujas pat visspēcīgākajiem ārējiem kairinājumiem. Un tas droši vien arī izglāba mani.
Ārsts pavēloši sauca:
— Jūs sadarbosieties ar Kraftštutu!
— Nē.
— Jūs darīsiet visu, ko jums pavēles!
— Nē.
— Sadauzīsiet galvu pret sienu!
— Nē.
— Turpināsim, Pfaf! Atzīmejiet, ka viņš ir absolūti nenormāls! Bet gan jau mēs tiksim ar viņu galā.
Gribas zaudējumu es simulēju pie tādas frekvences, kad patiesībā sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu un spētu gāzt kalnus, ja vien to vajadzētu.
— Ja cilvēku laimes dēļ jums vajadzētu atdot dzīvību, vai jūs to darītu? — izdzirdu ārsta ņirdzīgo balsi.
— Kādēļ? — gļēvi purpināju.
— Vai jūs varētu izdarīt pašnāvību?
— Jā-ā…
— Vai jūs gribētu nogalināt kara noziedznieku oberšturmfīreru Kraftštutu?
— Kādēļ?
— Vai jūs sadarbosieties ar mums?
<— Jā-ā…
— Piķis un zēvele! Kas tad tie atkal par brīnumiem? Tādu putnu sastopu pirmo un droši vien pēdējo reizi. Frekvence simt septiņdesmit pieci — un gribas zaudējums. Pierakstiet! Turpināsim!
Tā tas ilga vēl apmēram pusstundu. Beidzot manas nervu sistēmas frekvenču spektrs bija sastādīts. Tagad ārsts smalki zināja, ar kādām impulsu frekvencēm manī var izraisīt jebkuru sajūtu un noskaņojumu. Viņš vismaz tā domāja…
Ir atzīts, ka hipnozei un iedvesmošanai vislabāk pakļaujas vājas gribas cilvēki. Tieši šo apstākli arī izmantoja Kraftštuta firmas vadība, lai «audzinātu» savus skaitļotājus padevības un bijības garā.
Šāds audzināšanas kurss bija paredzēts arī man. Taču sakarā ar «nenormālo» spektru, tūlīt uzsākt to nevarēja. Pagaidām, kamēr man kaut kur sagatavoja atsevišķu darba vietu, varēju samērā brīvi klaiņot pa gaiteņiem, ieskatīties klasēs, kur mācījās un strādāja mani biedri.
Kolektīvajās lūgšanās alumīnija kondensatorā, kur visi Kraftštuta upuri ik rītu trīsdesmit minūtes slavināja firmas vadītāju, man nelika piedalīties. Truli, bez fc gribas un domām, nelaimīgie tur atkārtoja vārdus, ko tiem diktēja pa radio.
— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — vienmuļi ķērca reproduktors.
— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — korī skandēja divpadsmit vīrieši, kuru gribu bija iznīcinājis maiņstrāvas lauks.
— Izzinot impulsu cirkulācijas noslēpumus, mēs iepazīstam laimi un prieku.
— … laimi un prieku…
— Cik brīnišķīgi, ka viss ir tik vienkārši! Kāda bauda apzināties, ka mīlestība, bailes, sāpes, naids, bads, ilgas un jautrība ir tikai elektroķīmiski impulsi!
— … impulsi…
— Cik nožēlojami tie, kas nezina lielo patiesību!
— … lielo patiesību…
— Mūsu glābējs un skolotājs Kraftštuta kungs dāvājis mums šo laimi!
— … laimi…
— Viņš devis mums dzīvību!
— … devis mums dzīvību!
Pēc lūgšanas divpadsmit upuri gāja uz darba zāli, kurā bija novietoti rakstāmgaldi. Virs katra galda pie griestiem spīguļoja apaļa alumīnija plātne — gigantiskā kondensatora detaļa. Otra plātne, acīm redzot, bija iebūvēta grīdā.
Šī zāle ar alumīnija apļiem mazliet atgādināja bulvāra vai dārza kafejnīcu. Taču idiliskais iespaids izzuda, tiklīdz paskatījos uz cilvēkiem, kas tur sēdēja.
Uz katra galda atradās papīra loksne ar uzdevumu. To vajadzēja atrisināt. Sākumā skaitļotāji stulbi un vienaldzīgi blenza uz formulu un vienādojumu rindām. Tad, acīm redzot, ieslēdza citu frekvenci, un balss pa radio spalgi nokomandēja:
— Sāciet darbu!
Tai pašā mirklī divpadsmit cilvēku atšķīra bloknotus, satvēra zīmuļus un sāka drudžaini rakstīt. Ne, tas nebija darbs! Tā nestrādā pat vislielākie entuziasti.
Matemātiskas histērijas krampji, lūk, kas plosīja šos cilvēkus! Kā tārpi viņi locījās pie savām piezīmēm.