Latviešu autoru stāstu krājums
Zilie jūras vērši
.
Džeina Tamuļeviča. Zilie jūras vērši
Saule vēl bija nedaudz redzama cauri mākoņiem, taču pāri jūrai pamazām klājās tumsas blāķis. Kāpu kārklos sāka ķerties nelielas miglas vērpetes, gaiss joprojām bija silts un tvanīgs. Kurpēm stiegot baltajās smiltis, tuvojos viļņu iezīmētajai līnijai. Un tur jau viņi bija. Vispirms viļņos rēgaini pavīdēja apsūbējušas liras, peldējušas ūdeņos, kopš trojiešu flote devās apdziedātajos karagājienos, kopā ar amforām skalojušās pa visām pasaules jūrām. Taču tās nebija liras: pamazām no ūdens cēlās masīvi, burbuļu ieskauti purni, virs kuriem greznojās bronzas krāsas ragi. Lielās acis atspīdēja pēdējos saules staros valgas un mežonīgas. Iemirdzējās metāliski zilganas aprises, zem biezās, ūdens piesūkušās ādas dinamiski kustējās nospriegoti muskuļi. Zilie jūras vērši bija sanākuši krastā, spēcīgie augumi klusi šķēla ūdeni, kas arvien vairāk sāka mutuļot, kamēr milzīgās radības peldēja tuvāk un tuvāk krastam. Klusie ūdens šļaksti sajaucās ar dobju baurošanu, un visa piekraste pamazām pamira. Viņi pa vienam nāca ārā no ūdens, ūdens kārtiņa ap monumentālajiem torsiem mirdzēja, piešķirot lielajiem dzīvniekiem pārpasaulīgu, viegli zilu spozmi. Nostājušies raupjajās smiltīs, viņi lūkojās uz pilsētas pusi kā pēdējais vēl nepakļautās dabas izaicinājums civilizācijai.
Krastmala pamazām pildījās cilvēkiem. Cauri retajiem, vēja izpluinītajiem krūmiem noskatījos, kā pa smiltīm brien meitenes gaišās un gaisīgās kleitās, jauni vīrieši atrotītām piedurknēm un noskrandušos šortos. Cienījama paskata pāri tik nopietnām sejām, it kā dotos parakstīt pašus svarīgākos līgumus savā dzīvē. Pat pa dažam sirmgalvim, kas kliboja cauri sanestajām smilšu sērēm, balstoties uz spieķa vai mazbērna pleca. No sākuma pa vienam, diviem, mulsi ķiķinot, tad jau lielākos bariņos.
Baltā strēle starp cilvēkiem un dzīvniekiem kļuva arvien šaurāka. Vērši savu pozīciju nemainīja, zilie sāni vāri spīdēja mēness gaismā. Tie stāvēja klusi, uzmanīgi un nesatricināmi. Ja arī kāds pārgalvīgāks paspēra kaut mazu soli pāri iedomātajai līnijai, blakusstāvētāji ar ragiem neuzkrītoši pabīdīja tos atpakaļ. Dažam nāsis cilājās arvien straujākā tempā, muskuļotie sāni trīcēja. Viņi gaidīja, izvelbtās acis nenolaižot no divkājainajiem. No jūras kāpa ārā pēdējie milzeņi, it kā iepriekš būtu norunājuši tie stājās cits citam blakus, līdz, cik pustumsā ļāva saskatīt mēness vārā gaismiņa, viļņi aiz tiem vairs nebija redzami gandrīz līdz horizontam.
Tikmēr cilvēki nāca un nāca. Gaisu šķēla viedtālruņu indīgās gaismiņas, nepārtraukti klikšķēja fotoaparāti, gluži vai fiziski varēja sajust, kā pa mobilo sakaru viļņiem uz sociālajiem tīkliem traucas simtiem fotogrāfiju un video. Pūlis nervozi čaloja, ik pa brīdim bija dzirdami neveikli smiekliņi. Parādījās arī pirmie televīziju autobusiņi, kuri pēc apstāšanās sāka nekavējoties peilēt gaisu ar zumošajiem satelītšķīvjiem, lai būtu pirmie, kas visai pasaulei parādīs tos, kas jau bija kļuvuši par gandrīz aizmirstu mītu. Debesīs ar sēcošiem tarkšķiem par savu ierašanos paziņoja militāristi, helikopteri riņķoja pāri visu galvām, ar prožektoriem izgaismojot gan zilo vēršu robustās galvas, gan sanākušo bālās sejas, kuras mākslīgajā gaismā šķita vēl groteskākas, ar nervoza mākslinieka iezīmētām grimasēm.
Pamazām no jūras puses sāka pūst asas vēja aukas, smilšu graudiņi lidinājās starp cilvēku un dzīvnieku stāviem, ķeroties matos un apmiglojot skatu. Gluži kā pirms uzbrukuma nejauši nodomāju, tveroties starp pašķidrajiem krūmiem un mēģinot nomierināt elpu; vēl paguvu pasmaidīt jā, tiešām, esmu kā uzvilkta stīga, cik banāli. Un tad viss sākās.
Pat nepamanīju, kurš pirmais pārkāpa neredzamo frontes līniju, taču vienā brīdī cilvēki gluži vai metās vēršiem virsū, mēģinot kaut uz brīdi tiem pieskarties, ieelpot jūras brīvību, noglaust spīdīgos, zīdainos sānus, noslidināt roku pa bronzas krāsas ragiem. Zilie, kalniem līdzīgie dzīvnieki kļuva arvien mierīgāki, glaudās gar kārigajām rokām, iepriekš strikti izturētā līnija sāka ļodzīties un šķelties. Vēršu krācieni mijās ar jaunu meiteņu sajūsmas spiedzieniem. Pamazām liedagā sāka skanēt mūzika, sākās spontānas dejas, gluži kā no nekurienes parādījās karstu pīrādziņu un saldas tējas tirgotāji. Ari es gāju viņiem arvien tuvāk un tuvāk tāpat kā visi pārējie, mēģinot fiksēt mirkļus ar telefonā iebūvēto kameru, tāpat kā visi pārējie, ielādēju bildes Instagram un sūtīju visai pasaulei, lepojoties ar vēsturisko brīdi, ko esmu piedzīvojusi. Arī telefons gluži vai atdzīvojās, simtiem “like” un "favorīte", ziņas nāca no draugiem Turcijā, ASV, Brazīlijā, komentāri bija cits par citu sajūsminātāki. Es tuvojos savas dzīves svarīgākajam notikumam, un vērši bija no manis vien pārdesmit metru attālumā. Joprojām atceros pret mēnesi izslietos ragus, varenos plecus, tik dzīvnieciski cilvēcisko skatienu un smago kāju lēnos soļus. Un tad man sareiba galva, horizonts sāka trīcēt un raustīties. Lēca saule, visi tēli izgaisa tās spožajā gaismā, un ļaužu čalas pārtapa monotonos, elektroniskos pīkstienos.
Es atvēru acis, un prātā man joprojām bija ainas ar zilajiem jūras vēršiem. Tik spilgti atcerējos jūras gaisu, ļaužu čalas un smieklus, mūziku, galu galā smiltis uz kājām un zvaigznes virs galvas. Paskatījos savā telefonā. Un tur viņi bija, visi skaistie jūras vērši ar visām zvaigznēm un mēnesi, un smiltīm, un jūru. Simtiem atzinības zvaigznīšu Instagram, tikpat daudz uz augšu pavērstu īkšķīšu Facebook, desmitiem “retvītu” Twitter. Pie sevis pasmaidīju un atvienoju sensorus, kas manu prātu bija sasaistījuši ar vienu no tūkstošiem relaksācijas programmu. Pilnīga Prāta Pārvaldības Programma jeb “četri P” jau gadiem bija kļuvusi par civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu. Jo īpaši naktīs, kad vai ikviens izmantoja iespēju pasūtīt sapņus.
No sākuma mēs visi bijām kā mazi bērni, priecājoties par neierobežotajām iespējām, ko sniedza starptautiskais tīmeklis, mēs varējām paust viedokli, slēpjoties aiz izdomātiem vārdiem, tajā pašā laikā pilnībā publiskojot savu dzīvi dažādos sociālajos tīklos; viedtālruņi kļuva par personības neatņemamu sastāvdaļu, un nekas nebija noticis, ja par to nebija paziņots visai pasaulei. Pat ja kāds draudēja, ka šādi pakļaujam sevi pilnīgai kontrolei, neviens to tā īsti vērā neņēma, jo tā bija izklaide un bija jautri. Pamazām parādījās dažādi servisi, kas sociālajos tiklos uzbūra ilūziju par tavu aktīvo dzīvi, tā ceļot personīgo statusu, kamēr tu pats klusi sūci vīnu pie kādas pagalam banālas filmas. Pēcāk radās iespēja ar viedtālruņa palīdzību tiešām dzīvot šo iluzoro aktīvo dzīvi, joprojām malkojot vīnu bija nepieciešams tikai tālruņa pieslēgums centrālajai nervu sistēmai, un tu nokļuvi aizraujošā filmā bez drāmām un negācijām. Filmā, kas pamazām kļuva par tavu un manu realitāti. Es vairs nezinu, kurā brīdī mana dzīve ir īsta, un es pat nezinu, vai šobrīd es šo rakstu vai tikai sapņoju, ka rakstu. Tāpat neatkarīgi no tā, kas ir nosapņots un kas nav, es pamodīšos un šo failu atradīšu sava e-pasta sadaļā “sent". Taču šorīt es pamodos gandrīz pa īstam.
Katrs rīts sākas gluži kā pēc algoritma telefonā iebūvētais modinātājs, kas liegi raida impulsus centrālajai nervu sistēmai, liek pamosties ķermenim un prātam. No sākuma parādās gaisma gluži kā saullēkts, tikai šoreiz gaisma nāk no iekšpuses, līdz vairs nevari noturēt acis ciet. Vēl, man esot pusguļus gultā, samtaina sievietes balss es pat nezinu, kāpēc izvēlējos sievietes balsi, taču vienā brīdī mosties tukšā gultā, klausoties nedaudz piesmakušā vīrieša tembrā, bija nedaudz mulsinoši nolasa laika ziņas, pastāsta jaunākos notikumus, kas publicēti vietnēs, ko abonēju, kā arī īpaši man piemeklētu informāciju no citiem resursiem. Pārbaudu visus e-pastus, palūkoju, kas jauns redzams draugu profilos. Samīļoju kaķi, kurš gan ar neuzticību raugās uz telefonu, kas klusītēm mirgo uz nakts skapīša. Kaķim telefons nepatīk, izdevīgos brīžos viņš mēģina to nogāzt. Tas gan līdz šim nav izdevies, jo ierīce stingri nofiksējas pie jebkuras virsmas. Esmu vecmodīga tomēr izvēlējos īstu un dzīvu murrātāju, kurš gan ikdienā sagādā diezgan daudz klapatu.