Sākotnēji es biju daiļa kā pilsēta naktī (neskatoties uz to, ka pirms Andra to jau bija apdziedājuši vismaz četri mani klienti un Dzelzs Vilks, es atļāvu viņam šo vaļību. Kura sieviete gan atteiktos no šādiem dzirdētiem, taču stabiliem glaimiem?). Vēl es mēdzu būt Andra gaisma lietainā dienā (taisnība, jo es pie viņa patiešām nācu tikai īpaši drūmās dienās darba specifika), un es biju krāšņākais zieds mātes dabas cepurē vai ziedu vāzē uz viņa vecmāmiņas izšūtas sedziņas (tas gan pārsvarā atgadījās brīžos, kad Andris jutās ne savā melanholiskajā ādā). Vārdu sakot, es biju daudz kas, bet manu patieso seju
Andris, tāpat kā viņa priekšgājēji, ieraudzīja tikai ar laiku, un, atklāti sakot, līdz tam brīdim es jau biju līdz nāvei nogarlaikojusies.
Mēs ar Andri bijām pazīstami jau vairākus mēnešus, kad viņš beidzot sāka izrādīt kādas dzejiskas dzīvības pazīmes. Iespējams, tā bija rudens depresija, kuru viņš spēja ar datora taustiņu palīdzību veiksmīgi izsist uz zilganā ekrāna, iespējams, tā bija ilgā vientulība un tik svētīgā sevis apzināšanās, bet laikā, kad lielākā daļa lapu jau bija pametušas savas mājvietas kokos, lai pārvērstos par nīgrām dubļu pikām Andra piemēslotajā pagalmā, es sāku just, ka Andris mani ir pamanījis un iemācījies, kā nākas, izmantot saviem mērķiem.
Mēs bijām strādājuši visnotaļ cītīgi. Dziesmu pa dziesmai un skaņu pa skaņai es biju revidējusi internetā tik rūpīgi zagto mūzikas kolekciju, gaišos un ritmiskos mažorus nomainot uz nopietnākiem un šarmantākiem minoriem, kas piedienētos Andrim paredzētajai pozai. Dienā, kad pierunāju Andri paklausīties Pink Floyd, viņš pat izrādīja kaut kādas mākslinieciskās pazīmes, uzrakstot dzejoli, kas šoreiz neiekļāva ideju par smēķēšanu uz pielijuša, norūsējuša balkona. Es patiešām sāku justies lepna. Bet ar to vien mani panākumi nebeidzās. Reiz es viņu pat aiztriecu uz bibliotēku palasīt, ko sastrādājuši viņa priekšgājēji. Atgriezies mājās, viņš atzina, ka tā ir laba ideja un turpmāk viņš vairs nebīsies ietekmēt savējo ģenialitāti ar svešu. No lepnuma teju vai staroju.
Mans darbs, protams, nav no vieglajiem. Es neloloju ilūzijas par allaž rakstītgribošiem klientiem. Es zinu, ka mani aizbilstamie izcieš savu devu sirdēstu un personīgās drāmas, un pat brīžos, kad ir laimīgi, viņi lielākoties meklē nākamo cilpu, kurā iestūķēt savu tievo kaklu, tāpat kā meklē nākamo partneri, kas sadunkās viņu jau tā slinki pukstošo sirdi. Andris, kurš, kā mēs jau noskaidrojām, piederēja pie tipiskajiem gadījumiem, arī šajā ziņā nebija izņēmums. Biju nospriedusi, ka pāris naža dūrienu viņa maigajai sirdij par ļaunu nenāks un, iespējams, pat radis kādu lielu un sulīgu rētu, ko vēlāk apdziedāt. Tādēļ es tikai nopriecājos, ieraudzījusi pirmos potenciālos mīlas prieku un sāpju aizmetņus viņa e-pasta kastītē.
Viss mainījās brīdī, kad ierastās asās lietavas pamazām nomainīja maigi pūkains sniegs, kas veseliem lēveņiem gāzās lejā visupirms no debesīm, pēcāk no Andra skārda palodzēm. Ārā bija pārāk auksts, gaišs un tukšs, lai es joprojām justu vēlmi sēdēt uz jumta un Andris uz balkona, tādēļ mēs pārvācāmies uz iekštelpām. Kā katru dienu, ērti iekārtojos padilušajā dīvānā un gaidoši skatījos uz Andri. Iepriekšējā dienā viņš bija sācis darbu pie visai interesanta dzejoļu cikla. Gribēju redzēt, kā viņam ar to veiksies turpmāk. Lai gan Andris beidzot bija “pamodies”, viņam joprojām bija vajadzīga citreiz maigāka, citreiz stingrāka roka, kas vadītu viņējo pāri daudz cietušajiem datora taustiņiem. Es biju apņēmusies savu pienākumu veikt godam. Lai no Andra izveidotu cilvēku, mūsu romānam bija jāturpinās vēl vismaz dažus gadus. Tobrīd gan es nezināju, cik ļoti es alojos, izvirzot šādu pieņēmumu.
Tā vietā, lai nočīkstinātu puslūzušo datora krēslu un ķertos pie darba, Andris devās pie drēbju skapja. Brīdi nostāvējis, pārlūkojot nolietotās žaketes, viņš izraudzījās koši dzeltenu, uzsēja tauriņu, pāris reižu ar pirkstiem izbrauca cauri saviem viļņainajiem matiem un, pat nepaskatījies uz mani, paķēra mēteli un izgāja pa durvīm. Atļaujiet piezīmēt, ka šāda rīcība nudien nebija Andrim raksturiga. Pirmkārt, viņš vispār reti pameta dzīvokli, ja vien es nebiju devusi viņam uzdevumu apcerīgi klīst pa ielām un pārspriest pēdējo uzrakstīto ar mani. Otrkārt vai tad es nebiju pelnījusi kaut atvadu mājienu? Mēģinot saglabāt profesionalitāti, nospriedu, ka pie vainas būs jaunā draudzene, un, vēl nedaudz paplivinājusies pa dzīvokli, devos prom. Andrim acīmredzami mani todien nevajadzēja.
Izrādījās, ka Andrim mani nevajadzēja arī nākamajā un aiznākamajā dienā, nedz arī dienās un mēnešos pēc tam. Izrādījās, ka viņam vajadzēja mūsainu seju ar salmu dzeltenām biželēm, lielas rozā lūpas un smieklus, kas mani pēc tam naktīs vēl ilgi vajāja ar savu uzspēlēto, spalgo skaņu. Šī mūsdienu harpija bija iegādājusies sev dzejnieku. Biju pārliecināta tādēļ, ka tas tobrīd šķita stilīgi, apburoši un atbilstoši. Bet reiz, kad skaistā pavasara pievakarē es klusi un uzmanīgi par to ieminējos Andrim, viņš aizsvilās un pārmeta man, ka es dzīvojot mākoņos. Es gan piezīmēju, ka pārsvarā dzīvoju uz viņa skārda palodzēm vai caurā jumta, un viņam jau nu gan to vajadzētu zināt, ja jau viņš pats ir sarakstījis duci man veltītu dzejoļu. Taču Andris vairs neklausījās. Ar plašu vēzienu izsvaidījis savus nesenākos dzejojumus pa daudz senāko grīdu, viņš lepni izmetās no dzīvokļa un tonakt vairs nepārnāca mājās.
Mūsu pirmajam lielajam kašķim sekoja vēl vismaz trīsdesmit deviņi. Un allaž tādi paši. Es necietu mūsaino iebrucēju, viņas nekaitīgos ieradumus (salātlapas nav īsta pārtika), viņas mīlīgo pielavlšanos Andrim katru reizi, kad nabags bija saņēmies uzšņāpt kādu rindu, viņas dziedāšanu dušā (šīs radības nespēja dziedāt bija tieši proporcionāla viņas vēlmei to darīt). Laikam ejot, sapratu, ka šis dzīvoklis nudien kļūst par šauru divām tik ekspresīvām sievietēm kā mēs. Turklāt mūsainā meiča (starp citu, viņu sauca Laila, ja jau jūs tas tik ļoti interesē) vispār nelikās par mani ne zinis. It kā manis tur nemaz nebūtu. Es viņai riņķi varētu dejot kaut vai džigu, bet šī skuķe ne ausi nepaceltu, lai paskatītos uz veltēm, ko es spētu viņai piedāvāt.
Andra un manu skaudro divvientulību nomainīja sliktu filmu vakari, nemitiga dirnēšana intemetā un, man par šausmām, ari klubi. Ziniet, es tos patiešām neciešu. Ne jau tādēļ, ka pati neprastos (pajautājiet maniem iepriekšējiem klientiem es esmu daiļākais radījums uz zemes, man nebūtu problēmu savaņģot nevienu mīlnieku). Nē, es neciešu šaurību un troksni šajos gaismu un ķermeņu piebāztajos tuneļos mani nedzird. Nezinu, vai esat pamanījuši, bet gadījumos, kad iesaistīta mana persona, esmu diezgan uzstājīga es vēlos paveikt savu darbu godam, pat ja tas nozīmētu jauno talantu nemitīgu bakstīšanu ar zīmuli viņu mīkstajos sānos. Visu to labāko maniem klientiem. Uz klubiem Andrim līdzi negāju.
Gaidīju stāvokļa uzlabošanos, sākoties krokusu sezonai. īpaši necerēju, ka pāris ziedošu puķugalvu kādā attālā balkona dobē varētu nomazgāt manu ziemā sakrāto nīgrumu, taču, ieraugot kaut vai saulē kaltētos hruščoveņu galus Andra neveiksmīgās mājvietas apkārtnē, manu sirdi tomēr pārņēma sava veida prieks par ienākušos pavasari. Apkārtējie skārda jumti laistījās dzeltenā zeltā un spieda acis, tiklīdz lāvu skatienam noklīst no kursa. Pilsēta bija nometusi savu kažokādas mēteli un uzvilkusi ko vieglāku un sievišķīgāku.