Es sapņoju, kā mēs ar Andri atkal sēžam uz viņa satrunējušā balkona, dzeram kafiju, vienojamies, ka šodien noteikti neaprakstīsim laikapstākļus, tikai izbaudīsim tos un pārvērtīsim izjūtas skaistos, nesaistītos teikumos, ko sākotnēji, iespējams, sapratīsim tikai mēs paši. Jā, tāds bija mans pavasara plāns.
Diemžēl Laila bija citās domās. Mana rozā harpija bija izlēmusi, ka arī viņa labprāt pabaudītu sauli uz Andra balkona. Atļaušos atgādināt tas jau tā ir gana šaurs. Kādu reizi, mēģinot iespraukties ar tādu pamatīgāku ideju starp abiem laimes baložiem, gandrīz noplivinājos uz nesen izlijušā asfalta. Šis skuķis bija pieteicis man karu.
Ne jau pirmo reizi sastapos ar šādu pretestību. Viņai līdzīgas meičas bija apsēdušas arī manus iepriekšējos klientus, manus iepriekšējos Andrus, novirzot tos no mākslas uz ikdienības ceļiem. Tomēr Lailā bija kas kaitinošs un pat bīstams viņa neparko negāja prom. Viņas iecirtīgā daba, kas bija samanāma jau no pirmajām kopā pavadītajām dienām, slēpa kaut ko vārdos neizsakāmu. Pagāja krietns laiks, līdz es noskaidroju, kas tas ir.
Lai cīnītos ar Andra vispārējo apmierinātību, es izmantoju visdrastiskākās metodes. Mīcījos pa Andra pašapziņu kā pa pērno svētku pīrādziņu mīklu, izvilku no skapja visasākās depresijas slotas un svēpēju šauro istabu uz nebēdu ik brīdi, kad Laila, manuprāt, pārāk skaļi un vulgāri tērgāja pa telefonu, mēģināju pievērst Andra uzmanību jaunākajiem dzejas krājumiem internetā, ja jau viņš bija apņēmies tur pavadīt trīs ceturtdaļas no savas dienas. Beigu beigās es pat mēģināju viņam pateikt priekšā, kas jāraksta. Tā pavisam tieši un nekaunīgi, pilnībā pārkāpjot savu darba ētiku. Andris nekādi nereaģēja, un tobrīd es sapratu, ka parastie līdzekļi nebūs derīgi. Šis jaunais, līdz galam neizceptais skribents staigāja apkārt kā apmierināts dzīvnieks, pieēdies pilnu vēderu komforta, drošības, siltuma un mīļotās smaržu.
Gaidīju viņa pirmās sirdssāpes kā lietu, kas kavējās nu jau uzkarsušajā vasarā. Taču šķiršanās aizvien kavējās. Laila tikai smējās, skūpstījās, dzēra zāļu tējas, mācīja Andrim gatavot ēdienu, plānoja abu ceļojumus, kurp tie došoties, tiklīdz sakrās naudu, un visādi citādi neatstājās no Andra ne soli. Līdz kādu vakaru, kad abi, ieritinājušies uz dīvāna, laiski skatījās kārtējo no Lailas iecienītajām supernaturālajām ziepju operām, šī mūsainā parādība mani patiešām pārsteidza. Novērsusi skatienu no divu vampīru cīņas par ekrāna skaistules mīlu, Laila pagrieza pret Andri savas apakštasīšu lieluma acis un visai ieinteresētā balsī pajautāja: kāpēc Andris vairs it nemaz nerakstot dzeju? Viņš taču esot bijis īsts dzejnieks dienā, kad abi iepazinušies.
Šķiet, ka tobrīd Andris bija ne mazāk izbrīnīts par mani. Praties kaunu, viņš gan attapās izšaut pāris standarta frāžu ka viņam neesot laika un viņu pametusi iedvesma. Tiesa, to pēdējo viņš izteica visai bailīgi, pamanījis mani glūnam turpat istabas stūrī.
Jau nākamajā dienā Andris piesēdās pie iedvesmojoši tukšas, baltas lapas. Tā kā joprojām biju nedaudz apvainojusies, nesteidzos viņam talkā. Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka Andris neko tādu negaida. Viņa aizplīvurotais skatiens slīdēja pāri Lailai, kas tobrīd, savā nodabā jautri dungodama, mazgāja traukus. Viņa acis maigi glāstīja meitenes muguru, viņa domas apbrīnoja viņas roku plūdenās kustības, viņa iepriekš sastingušie vārdi gāzās pār tīro un neaptraipīto papīru kā skaista, bet biedējoša lavīna.
Tajā brīdī es zināju, ka Andris ir atradis jaunu mūzu. Daudz sliktāk tērptu, muļķāku un pavisam noteikti aušīgāku. Taču tagad man bija skaidrs Lailas iecirtīguma iemesls. Viņas muļķa sirds piederēja dzejniekam. Tieši tādam, kādu viņa to pirmo reizi sastapa. Un tādu viņa gribēja to saglabāt.
Dažkārt agros pavasaros un vēlos rudeņos es mēdzu nolaisties uz Andra palodzes. Viņš un Laila joprojām ir kopā. Viņa neciešama, skaļa un brīžiem parupja, viņš-joprojām jūtīgs un apcerīgs, tomēr piedzimis un atradies. Mūsu romāns bija tikai pirmais solis viņa garajā dzīvē. Tagad starp mums ir loga rūtis un es vairs esmu tikai vējš, kas klusi grabina skārda palodzes atceries par mūzu Melāniju…
Lilija Berzinska. Filemons
“Dēmoni mūs nogāž, padara par mūsu ideālu un svētākās pārliecības nodevējiem, liekot nodot to “es”, par kuru sevi uzskatījām.”
K. G. Jungs
Jau kādu laiku Eva nekustīgi stāvēja pie loga, vērojot Berga kungu. Viņš atšķīrās no pārējiem pansionāta apmeklētājiem un ne jau tāpēc, ka viņam piemita gandrīz vai aristokrātisks šarms un izkopta elegance, pareizāk sakot ne tikai tāpēc, bet arī tādēļ, ka viņš bija viens no biežākajiem pansionāta apmeklētājiem. Vismaz Eva redzēja Berga kungu gandrīz katrā dežūrā.
Berga kungs lēni stūma ratiņkrēslu pa grantēto parka celiņu, lūkodamies kaut kur tālumā. Viņa augums bija vingrs un labi veidots, galva augstu pacelta, acis aiz briļļu stikliem, kā allaž, viegli samiegtas un domīgas. Vīrieša pelēkie, viļņainie un vietām sirmot sākušie mati, vecmodīgais apģērbs, gaita, izturēšanās un pat valoda Evai ne vienu reizi vien lika brīnīties par to, ko tāds cilvēks kā Antons Bergs vispār dara divdesmit pirmajā gadsimtā. Viņa vieta būtu kādā angļu muižā kaut kad pirms divsimt gadiem. Vismaz Eva tā domāja.
Izvilkusi no kabatas mobilo telefonu, Eva ātri nofotografēja pelēko skatu pa logu: vecos ozolus, kuros vēl
nebija sākuši zaļot pumpuri, drūmos grants celiņus, miglu un tās ieskauto Berga kungu, kurš uz mirkli bija apstājies un lūkojās tālumā. Eva apmierināti pasmaidīja un aši iebāza mobilo kabatā. Tad, atglaudusi no pieres nepaklausīgas sprogas, sparīgi devās laukā no pansionāta halles taisnā ceļā pie Berga kunga.
“Labdien, Berga kungs!” Evas balss lika vīrietim apstāties un, izlaižot no plaukstām ratiņkrēsla rokturus, pagriezties pret nācēju. “Ceru, ka neiztraucēju jūs pastaigā.” “Sveicināti,” Antons Bergs pasmaidīja. “Nē, jūs itin nemaz neiztraucējāt.”
“Man palūdza jums nogādāt rēķinu par iepriekšējo mēnesi un jauno līguma veidlapu,” Eva, mazliet satraukusies skaidroja. Tā bija tikai otrā reize, kad viņai bija jākārto papīru lietas, un, arī pirmo reizi to darot, viņai bija gandrīz vai kauns. Protams, līgumi ir jāparaksta, iestādei ir jāfunkcionē, taču pa vidu vēl bija pacienti šī sāpju nasta un plīties virsū ar dokumentu kaudzi Evai šķita necienīgi, it kā šāda izturēšanās zaimotu sāpes. Taču šie dokumenti dāvāja Evai ilgi kāroto iespēju beidzot personīgi un it kā nejauši parunāt ar Bergu. Lai gan tas bija tikai kārtējais niecīgais solītis pretī meitenes slepenajam mērķim, tomēr viņa jutās tik satraukta, it kā kuru katru mirkli varētu sasniegt visu sapņu piepildījumu. Eva saņēmās, lai pateiktu sakāmo līdz galam. “Vadītāja palūdza šos papīrus parakstīt jau tagad, ja vien tas ir iespējams. Pašlaik tiek plānots jaunais budžets un tāpēc…” Evas smalkās rokas ar žestiem centās sakārtot izrunājamos vārdus un teikumus, taču Berga kungs viņu pārtrauca.
“Vadītājai ir jāšķūrē savi papīru kalni, tāda nu ir dzīve,” viņa balsī skanēja smaids, un Eva beidzot uzdrošinājās ielūkoties viņa acīs. Tās smaidīja. “Dodiet tik šurp papīrus. Ja neiebilstat, varbūt mēs varētu aiziet līdz soliņam, lai varu visu kārtīgi izskatīt un parakstīt?”
Eva pamāja. “Protams.”
Berga kungs, no jauna atdevis dokumentus Evai, satvēra ratiņkrēsla rokturus un sāka to stumt parka soliņa virzienā.