“Jūs šeit strādājat nesen, ja pareizi esmu pamanījis?” “Jā, tikai divus mēnešus. Pie daudzām lietām vēl jāpierod.” Eva nervozi aplaizīja lūpas un mēģināja izdomāt, vai vajag teikt, ka viņa ir pamanījusi, cik bieži pats Bergs apmeklē pansionātu.
“Es gan šo iestādi pazīstu ilgāku laiku piecpadsmit gadu laikā esmu gandrīz vai no galvas iemācījies visas parka taciņas, koku zarus un oļus.”
Eva saprotoši pamāja, īsti nezinādama, ko lai atbild. Viņa domīgi vēroja, kā Bergs pagriež ratiņkrēslu tā, lai tas atrastos ar skatu pret parka soliņu.
Kamēr viņš šķirstīja līguma veidlapas, parakstīja, atšifrēja parakstu un atzīmēja datumu, Eva domīgi vēroja bālo sievieti, kas sagumusi sēdēja ratiņkrēslā. Viņas gaišie mati ar dažām sirmām šķipsnām bija rūpīgi saķemmēti, rokas glīti saliktas klēpī, mugurā vecmodīga, taču skaista kleita, kuras svārku daļa atsedza vien pašus kurpju purngalus.
Eva zināja, ka šī kleita pacientei ir stipri par lielu tāpat kā visas viņas drēbes. Eva pietiekami daudz reižu šo sievieti bija ķemmējusi, kopusi un ģērbusi, lai no galvas zinātu viņas auguma aprises. Šī viennozīmīgi varēja būt pansionāta visskaistākā iemītniece, ja vien viņas seja…
“Izskatās, ka pansionāts loti alkst sakārtot nākotnes attiecības ar saviem, teiksim tā, klientiem,” Berga kungs ierunājās, atdodams Evai parakstītus papīrus. “It kā mums būtu cita izvēle.”
“Jā, tāpēc es, atklāti runājot, jūtos diezgan neērti, kad man jātraucē tuvinieki ar šīm līgumu lietām. Es saprotu, ka jums nav viegli.”
“Nesatraucieties. Pirmkārt, tāda ir sistēma, otrkārt, tā nav jūsu vaina, un, treškārt,” Bergs nopietni ielūkojās Evas acīs, “pie visa var pierast. Ticiet man.”
Eva pamāja. “Es zinu, Berga kungs. Ticiet man, es šo to par šīm lietām zinu.”
Bergs viegli pacēla uzaci un pamāja. “Tas ir apbrīnojami, vai ne? Cilvēka spēks. Turklāt šis spēks te ir redzams no dažādām pusēm piemēram, mans spēks vairs nejust sāpes un Lotes spēks palikt tur, kur viņa ir šobrīd.” “Lote? Tas ir viņas vārds?” Eva uzdrīkstējās skaļi brīnīties. Tad, sajutusi, ka Berga kungs viņu cieši vēro, steidzās piebilst: “Atvainojiet, vienkārši man viņa visu laiku bijusi paciente no 48. palātas. Arī dokumentos ir tikai L. Berga. Tāpēc es nemaz nezināju, kāds ir viņas vārds.” “Jā, tā ir mana sieva. Lote.”
Eva ielūkojās nekustīgi sēdošās sievietes sejā, cenšoties pielaikot viņai vārdu “Lote”. Tomēr meitene tā arī nespēja saprast, kā šis vārds sader ar pacienti un vai tas viņai piestāv-jo viņas seja bija kā čaumala, kā necaurredzams mūris. Vai nāves maska.
Patiesību sakot, strādājot pansionātā pirmo nedēļu, Evai bija jāpieliek daudz pūļu, lai spētu mierīgi uztvert “pacienti no 48. palātas”. Viņas seja tajā bija kaut kas tik šausminošs, ka Evai sākumā šermuļi skrēja pār kauliem no domas vien, ka viņai ar šo pacienti palātā būs jāatrodas divatā. Divu mēnešu laikā Eva iemācījās neskatīties, nedomāt, neanalizēt savas izjūtas, taču sākums bija grūts.
Un arī tagad, klausoties Berga kunga mierīgajā balss tembrā, Eva lēni, kā taustīdamās uzdrīkstējās atkal ielūkoties šīs pacientes Lotes sejā.
Sievietes seja bija saviebta, mute pavērta, bet zilās acis šausmās ieplestas un izvelbtas. Šķita, ka Lote kaut ko redz, uz kaut ko raugās un nespēj novērsties. Evai bija sajūta, ka Lotes dzīve ir palikusi stopkadrā, kaut kādā briesmīgā mirklī, kurš nesaprotamā veidā ir ieildzis, no pagātnes iestiepdamies nākotnē un kļūdams par mūžīgo tagadni. Lote varēja ēst, viņa varēja aizvērt acis un aizmigt, taču viņas pamatstāvoklis bija šāds mēmā kliedzienā sastindzis, iekšēji, dvēseliski, nevis fiziski paralizēts un tāpat dvēseliski sāpošs. Vismaz reizi divās dienās Loti piemeklēja lēkmes. Tās nebija agresijas lēkmes; viņa netrakoja, nelaida putas pār lūpām un nemēģināja sakost vai nagiem plosīt mediķus, kopējas vai apmeklētājus, kā dažreiz darīja citi pansionāta iemītnieki. Lotes lēkmes bija daudz baisākas. Viņa vienkārši sāka kliegt. Kliedziena skaņa bija aizlauzta, gārdzoša un… klusa, tomēr tas bija visbriesmīgākais kliedziens, kādu Evai bija nācies dzirdēt. Laižot pāri sastingušajām lūpām šādu klusu, stieptu un bezgalīgu kliedzienu, Lotei sāka trūkt elpas, un viņas izvelbtās acis kļuva vēl lielākas, līdz zīlītes pārgriezās un starp plakstiņiem rēgojās vien asinīm pielijuši acu baltumi. Bet kliedziens turpinājās.
Evai gan studiju, gan prakses laikā bija gadījies redzēt dažādus slimniekus. Viņa bija turējusi satrakotu, pēcdzemdību psihozes salauztu sievieti, kura bija noslīcinājusi savu jaundzimušo bērnu, bet, nonākusi psihiatriskajā slimnīcā, gandrīz pārgrauza rīkli sanitārei. Eva bija saviesīgi pļāpājusi vismaz ar divām Marijām Antuanetēm un vienu Nostradamu, viņai bija tas gods dzirdēt īpaši slepenu informāciju par starpvalstu sazvērestību, kuras rezultātā uz ielām nolaupa cilvēkus, lai no viņiem taisītu biomasu modificētas kukurūzas audzēšanai. Eva bija redzējusi gan šausmas, gan smieklus caur asarām, taču vēl nekad agrāk viņai nebija bijusi darīšana ar tādu pacienti kā L. Berga.
“Jūs viņa satrauc, vai ne?” Berga kungs nopietni vēroja Evu.
“Jā, godīgi sakot, ļoti. Es nezinu, kas tur ir…” Eva sajuta drebuļus un ielūkojās Antona Berga acīs, kuras, paslēpušās aiz briļļu stikliem, izskatījās draudzīgas un saprotošas.
“Saldēt, lūdzu, kā jūs sauc?” viņš laipni vaicāja.
“Ak, atvainojiet, es neesmu stādījusies priekšā.” Eva jau grasījās izplūst pieklājības liekvārdībā, taču Berga kungs pacēla roku, ar žestu likdams viņai mitēties.
“Atvainošanās ir lieka. Patiesību sakot, jāatvainojas būtu man, jo es pats neesmu nedz stādījies priekšā, nedz paspiedis jums roku.” To teikdams, viņš pastiepa Evai pretī savu plato plaukstu un, galanti paklanījies, teica: “Antons Bergs.”
Eva samulsa un juta, ka nosarkst.
“Eva Tilgale. Ļoti patīkami.” Viņa paspieda Berga kunga roku un apjukusi atglauda no pieres tumšās cirtas. Tad saņēmās, lai izspēlētu savu trumpja kārti, cerot, ka ir izvēlējusies pareizo mirldi.
“Berga kungs, sakiet, lūdzu, vai Lotes situācijā… Vai ir iespējams viņu kaut kā atgriezt atpakaļ? Es nezinu, regresijas terapija vai ar to apvienota hipnoze…”
Antons Bergs piemiedza acis. Mirkli nebija iespējams pateikt, vai šis ir tipisks tuvredzīga cilvēka žests vai ari aizdomu un nepatikas izpausme.
“Jūs esat mācījusies psihoterapiju?” sejai tomēr atmaigstot, vīrietis ieinteresēts vaicāja.
“Jā, patiesību sakot, es joprojām mācos.” Eva piesardzīgi izvēlējās vārdus, baidīdamās saļodzīt šķietamo līdzsvaru šo plāno ledu, kas tikko bija sācis veidot tiltu starp viņu un Berga kungu. “Mans mērķis ir atvērt privātpraksi un varbūt pat klīniku. Kādreiz. Tā būtu oficiālās psihoterapijas un psihiatrijas sfēra es vēl neesmu droša, kuru no tām izvēlēšos, savukārt paralēli tam mans sapnis ir pilnveidot zināšanas par regresijas terapiju un citām oficiālā ārstniecībā ne pārāk atzītām lietām un teorijām.”
Viņa pacēla galvu un mazliet izaicinoši ielūkojās sarunu biedra acis, kuras ar neslēptu interesi pētīja jauno sievieti. Eva saprata, ka trumpis ir izspēlēts pareizi un viņas teiktais ir Antonu Bergu ieinteresējis. Viņš jau grasījās kaut ko teikt, bet šis mirklis sašķīda druskās, viņas kabatā atskanot mobilā telefona zvanam.
Eva atvainojās, steidzīgi atbildēja un tikpat ātri pabeidza telefonsarunu.
“Baha svīta čellam? Jums ir laba gaume,” Berga kungs pasmaidīja par telefona zvana melodiju.