“Eva, lūdzu, neliedziet man iespēju uzaicināt Jūs vakariņās. Gaidīšu Jūs rīt astoņos vakarā manā mājā. Nosūtīšu pēc Jums taksometru. Antons"
Eva vairākas reizes pārlasīja ziņu, tad dziļi ievilka elpu un smaidīdama atslīga spilvenos.
Rīt, viņa domāja. Rītvakar. Tas beidzot notiks.
Tāpat ar tīksmu kaķisku smaidu uz lūpām Eva laidās miegā.
Turpretī Antons Bergs iemigt nemaz negrasījās.
Tas, ka Eva pieminēja Filemona vārdu, bija smaga atgriešanās realitātē. Tātad viņš ir tepat, un nejaušību nav. Un Evas remdējošā klātbūtne arī tā ir tikai ilūzija, aiz kuras nevis nekā nav nedz nākotnes, nedz perspektīvas vai prieka kripatas, bet ir tieši tas, no kā Antons šo piecpadsmit gadu laikā bija mēģinājis bēgt vai vismaz paslēpties. Eva bija atgriešanās izejas punktā.
Pirmā reakcija bija bēgt. Nomainīt pansionātu vai pilsētu, pārtraukt kontaktus un pazust. Tomēr Antons nespēja izlikties nemanām briesmas, kuras draudēja Evai. Viņas gudrība, neatlaidība, asais prāts, pašpārliecinātība, lepnības iedīgļi un vārdā nenosakāmais īpašību kopums, kas Antona acīs meiteni bija padarījis par savējo, par līdzvērtīgu un interesantu, visas šīs iezīmes brēktin brēca par to, ka viņa nemitēsies. Protams, kā gan citādi! Tas, ko viņa runāja par regresijas terapiju, viņas interese par oficiāli neatzītiem psihoterapijas paņēmieniem, viņas dziļās zināšanas par ļoti neordinārām lietām… Agrāk vai vēlāk viņa panāks savu un sāks iet pa ceļu, par kuru nevajadzētu pat domāt. Ja vien jau tagad neatrodas uz šā ceļa. Spēles ar Filemonu, viņa bija teikusi? Filemons nespēlējas. Viņš paverdzina un salauž.
Un Antons nolēma runāt. Tas bija mazākais, ko viņš varētu darīt, lai izpirktu savu vainu un nodalījumu Lotei. Nē, kuru gan viņš māna izpirkt tik un tā neko nevarēs, bet varēs rīkoties pareizi. Izdarīt pareizo izvēli, atšķirt labo no ļaunā. Viņam būs jāsaņemas un Evai viss jāizstāsta. Lai novērstu iespējamos draudus. Lai apliecinātu, ka viņš ir apguvis mācību un ir gatavs ielūkoties savas dvēseles postošajā tumsā.
Aizsūtījis Evai īsziņu ar uzaicinājumu vakariņās, Antons Bergs izslēdza istabā gaismu un atlaidās krēslā, kur viņš sāka gaidīt rīta mises stundu, šo tautas opiju, kurš daudzus gadus bija vienīgais, kas Antonam palīdzēja izturēt sāpes un virzīties no dienas dienā, no tagadnes nākotnē, līdzi kā neārstējamu augoni stiepjot pagātni.
Kāpdama laukā no taksometra, Eva ar grūtībām valdīja patīkamo satraukumu, kas tūkstoš tauriņu spārniem kņudināja pakrūti un sirdij lika mežonīgi sisties. Viņas tumši brūnie, gandrīz melnie mati bija izlaisti, kaklu greznoja viena vienīga rotaslieta zelta ķēdītē iekārts medaljons, kurš attēloja aplī ietvertu koku ar vienlīdz kupliem zariem un saknēm. Evai mugurā bija tumšzila kleita, kurā viņa izskatījās kā izkāpusi no melnbaltas franču filmas. Viņa bija rūpīgi saposusies, jo šovakar beidzot jutās gatava doties kaujā atklāt savas kārtis un lūgt Berga palīdzību un padomu.
Un tur jau bija Antons Bergs, kurš pa dārza celiņu nāca viņai pretī.
Vakariņu galds bija klāts viesistabā. Kamīnā sprakšķēja uguns, un telpā valdīja senatnīga puskrēsla.
Pārmijuši pieklājības frāzes un malkodami vīnu, Eva un Antons kādu brīdi ļāvās klusumam. Viņiem abiem bija, ko teikt, un abi centās atrast piemērotu mirkli, lai beidzot varētu uzsākt to, kā dēļ pašlaik atradās vienā telpā, pie viena galda rokas stiepiena attālumā viens no otra. Abi gaidīja, kad iekšējās uzdrīkstēšanās līmenis būs sasniedzis atzīmi, pēc kuras atpakaļceļa vairs nebūs.
Un abus vienlīdz spēcīgi baidīja varbūtība neatrast ceļu tālāk un nesasniegt iecerēto.
Pirmā ierunājās Eva.
“Berga kungs, man ir nepieciešams ar jums parunāt. Par ļoti nopietnu tēmu. Es ļoti lūdzu jūs uzklausīt mani. Es lūdzu jūsu uzmanību iesākumā, bet pēc tam lūgšu jūsu padomu un palīdzību.”
Antons Bergs nopietni palūkojās uz Evu un skumji pasmaidīja.
“Eva, dīvainas un šķietami neizskaidrojamas sagadīšanās dēļ arī man jums ir kas sakāms. Un arī es lūdzu jūs mani uzklausīt un saprast.”
Eva, neatraudama skatienu, lūkojās vīrietim acīs, un viņai radās sajūta, ka tās redz viņai cauri un viņi abi šovakar satikušies, lai runātu par vienu un to pašu.
“Eva, es ļaušu jums runāt pirmajai. Es uzmanīgi klausos. Lūdzu, stāstiet!”
Eva pamāja, tad, dziļi ievilkusi elpu un augsti pacēlusi galvu, iztaisnoja muguru un sāka runāt.
“Berga kungs, jūs jau zināt, ka studēju psihoterapiju. Tā ir mana profesionālā interese un aizraušanās. Brīžiem pat apsēstība. Man jāatzīstas, ka zinu, kas jūs esat. Man ir jūsu grāmata.”
Antona Berga sejā nepakustējās ne vaibsts. Kaut viņa zinātu, ko viņš patiesībā domā! Vai viņš ir saērcināts? Nepatīkami pārsteigts? Glaimots? Ieinteresēts? Viņa dziļi ieelpoja un turpināja:
“Pirms pieciem gadiem es sāku interesēties par regresijas terapiju un iespēju ar hipnozes palīdzību atcerēties savas iepriekšējās dzīves. Man bija domubiedri, mēs kopā eksperimentējām jāteic, diezgan veiksmīgi.
Tieši tolaik es daudz lasīju Junga darbus, mani interesēja viņa mandalas, uzskati par kolektīvo bezapziņu, viņa pieredze ar garīgiem vadītājiem, sarunas ar mirušajiem. Tas viss mani iedvesmoja. Un es pati sāku vingrināties automātiskajā pierakstā, cerot, ka teksts ir garu diktēts, nevis manas apziņas joki, un mēģināt izprast iepriekšējo dzīvju fenomenu. Un tā lēnām un pakāpeniski man sāka izdoties arvien labāk. Es savā zemapziņā, bet varbūt garu pasaulē kāda gan tam nozīme sāku meklēt sev garīgo skolotāju, un, tāpat kā Jungs, nosaucu to par Filemonu. Es vēlos iemācīties pārvaldīt regresijas terapiju līdz pilnībai es gribu pati kļūt par skolotāju citiem, gribu, lai pie manis nāktu cilvēki un es varētu viņiem palīdzēt izstaigāt iepriekšējās dzīves. Es gribu prast ievest cilvēkus tādā transā, lai viņi, būdami pie pilnas apziņas, pieredzētu saskarsmi ar pagātni. Aci pret aci ar sevi citā laikā. Tas būtu kā tilts, pa kuru būtu iespējams staigāt pavisam brīvi no vienas dzīves otrā, atcerēties gadsimtiem vai gadu desmitiem, bet varbūt pat gadu tūkstošiem senu pieredzi un notikumus. Iesākumā es visu darīju pati, bet tad uzaicināju palīgā Filemonu. Un tieši sarunā ar Filemonu es uzzināju par jūsu darbu. Es zinu, Berga kungs, ka esat pieredzējis regresijas terapijas speciālists. Cik man ir zināms, jūs darījāt tieši to, par ko es pati sapņoju.”
Bergs domīgi pamāja, bet joprojām nebilda ne vārda.
“Es dabūju jūsu grāmatu. Izlasīju to no vāka līdz vākam. Es zinu, ka jūs protat pavadīt cilvēkus uz iepriekšējo dzīvi. Es gribu, lai jūs kļūtu par manu pavadoni. Lai palīdzat man iemācīties brīvi piekļūt savām pagātnes dzīvēm, lai es spētu tajās iekļūt arī pati, prastu tajās netraucēti pārvietoties un pieredzēt notikušo apzināti pieredzēt. Pagaidām pati redzu tikai atsevišķus tēlus, bet varbūt savu fantāziju. Un tad, kad to pratīšu, es varēšu strādāt ar citiem. Es pati vēlos kļūt par pavadoni. Es sajūtu sevī misijas apziņu, es gandrīz vai redzu, kā pie manis nāk cilvēki ar savām problēmām un traumām un es viņiem palīdzu. Kopš manā dzīvē ir Filemons, man veicas daudz labāk, es arvien skaidrāk izjūtu savu aicinājumu, bet, kā jau es teicu, viņš man lika jūs sameklēt. Es saprotu, ka viņš grib, lai jūs kļūtu par manu skolotāju.”
Eva, satraukti elpodama, apklusa. Viņa beidzot bija pateikusi visu. Un tagad viss bija Antona Berga rokās. Tūlīt tiks lemta viņas nākotne. Eva gaidīja, kad Bergs beidzot kaut ko teiks. Vairāk par visu viņa tagad baidījās no tā, ka viņš varētu aiziet un pārtraukt jebkādus kontaktus. Tad Evas plāni sagrūs. Patiesību sakot, viņa pat nezināja, ko darītu tādā situācijā. Iekšēji meitene nepieļāva atteikuma iespēju un negribēja pat domāt par atraidījumu.