“Vai jums ir zināms, ka es ar to vairs nenodarbojos?” Antons Bergs klusi jautāja, pievērsis Evai caururbjošu skatienu.
Eva pamāja.
“Es jūs ļoti ilgi meklēju. Man izdevās noskaidrot, ka jūs esat likvidējis savu praksi un pametis profesora vietu. Neviens nezināja, kur jūs meklēt. Ar milzīgām grūtībām es noskaidroju, ka šajā pansionātā ārstējas kāds jūsu radinieks, kuru bieži apmeklējat. Tāpēc es pieteicos šeit strādāt. Lūdzu, nedomājiet, ka es ļaunprātīgi izmantoju mūsu pazīšanos tiešām, tā nav. Es ļoti priecājos par mūsu sarunām, laiku, kuru pavadījām kopā… Lūdzu, ticiet man. Es būtu gribējusi runāt ar jums uzreiz, bet nezināju, kā lai sāk. Es baidījos, ka jūs man atteiksiet, ka negribēsiet palīdzēt, negribēsiet mani mācīt. Es joprojām baidos. Saprotiet, jūs esat mana vienīgā cerība.” Berga kungs klusēdams pielēja glāzēs vīnu. Tad, pasniedzis Evai dzērienu, ērtāk iekārtojās krēslā un, piemiedzis acis, ierunājās.
“Eva, ja vēlaties manu ieteikumu, te tas ir: pārtrauciet to visu. Ātri un uz visiem laikiem. Metiet tam mieru. Jūs esat jauna, gudra un inteliģenta sieviete, jūsu zināšanas noderēs parastā psihoterapijā, jūs varat strādāt ar smilšu terapiju vai atvērt konsultatīvo praksi. Ticiet man uz vārda jums nevajag krāmēties ar šīm lietām. To nevienam nevajag. Un nekontaktējieties vairs ar Filemonu. Nekad.”
“Profesor, jūs nesaprotat, tas ir manas dzīves mērķis!” Eva viņu pārtrauca.
Antons Bergs pašūpoja galvu un pieliecās viņai tuvāk. “Eva, es par šo visu nojautu. Kad jūs telefonsarunā pieminējāt Filemona vārdu, es sapratu, ka jūs esat tāda pati kā es… vienīgi bez manas pieredzes. Bez manām nelaimēm. Es jūs lūdzu aizmirstiet visu. Nebojājiet sev dzīvi.” “Es nevaru to aizmirst, es to nemaz negribu. Jā, jums taisnība, man nav jūsu pieredzes, un tieši tāpēc es esmu šeit. Es lūdzu jūs dalīties savā pieredzē. Es to gribu izpelnīties. Izlūgties. Kaut kādā veidā nopirkt, ja tas ir nepieciešams. Jūs varat man palīdzēt. Es gribu iet tālāk, prast strādāt ar savām zināšanām un attīstīt regresijas terapiju līdz nevainojamai pilnībai.”
Bergs noklepojās un, nolicis uz galda vīna glāzi, viegli pabungāja pa galdu ar pirkstu galiem, un veltīja Evai skumju smaidu.
“Jūs gribat manu pieredzi? Labi. Jūs to dabūsiet. Jūs esat otrais cilvēks, kam to uzticēšu. Gribu brīdināt: tā nav viegla nasta.”
Eva pamāja un, elpu aizturējusi, gaidīja, ko vīrietis teiks.
“Eva, es dzīvoju ar šo pieredzi katru dienu. Un katru dienu nesekmīgi cenšos no tās paglābties. Redziet, es biju kā jūs gribēju kaut ko atklāt, kaut kur izlauzties un kļūt par kaut ko īpašu. Es alku atzinības un panākumu, gribēju iekarot savu vietu psihoterapijas un regresijas terapijas aprindās. Tieši tāpat kā jūs, es alku kļūt par cietēju glābiņu, skolotāju, pavadoni uz vietām, kur parasts cilvēks nevar tik vienkārši nokļūt. Šī godkāre un dzīvniecisks izsalkums pēc panākumiem un atzinības es to redzu arī jūsos. Nē, nesatraucieties, tās nav sliktas īpašības, ja ar tām prot apieties un stingri kontrolēt. Es nepratu kontrolēt. Es tam ļāvos un pakļāvos."
Antons Bergs apklusa un smagi nopūtās. Tad, no jauna pievērsies Evai, turpināja:
“Man arī bija domubiedri. Kad es sāku apjaust savu prasmi atcerēties iepriekšējās dzīves un palīdzēt citiem nonākt attiecīgajā transa stāvoklī, lai sastaptu savu pagātni, es biju jauns un godkārīgs. Un, tāpat kā jūs, aizrāvos ar Jungu. Man bija lielisks draugs, mēs kopā mācījāmies skolā. Pēc skolas viņš visus pārsteidza ar iestāšanos katoļu garīgajā seminārā, lai kļūtu par priesteri. Sākumā mēs bieži tikāmies un daudz runājām. Viņš mēdza jokot, ka mēs abi būsim dvēseļu gani viņš kā draudzes priesteris un biktstēvs, bet es kā psihoterapeits. Tomēr ar laiku viņš sāka ievērot to, ko es nemanīju, manu maldīšanos un ļaušanos godkāres valdzinājumam. Es atceros mūsu pirmspēdējo sarunu semināra dārzā. Viņš nopietni man teica: “Paklau, Anton, vai zini, kāpēc tik daudzi ticīgie piesardzīgi un pat nosodoši izturas pret Junga atklāsmēm, viņa automātisko pierakstu, garu balsīm, sarunām ar mirušajiem?” Es toreiz pasmīnēju un atbildēju, ka ticība bieži vien baidās zaudēt savu ietekmi, nepieļauj kritiku un negrib zaudēt kādu no sava ganāmpulka avīm. Mans klasesbiedrs toreiz skumji skatījās uz mani un teica: “Nē, tu maldies. Ne jau par to baidās ticīgie. Mēs baidāmies par šo balsu, garu, automātiskā pieraksta un garīgo skolotāju izcelsmi. Vai mirušie gari spēj pacelt dvēseli un palīdzēt kaut ko iemācīties un pilnveidoties, tiecoties uz gaismu un dievišķo? Kā tu zini, ka šie gari nav dēmoni ar tūkstoš sejām un miljoniem masku? Kā tu zini, ka tas, ko tu iemācies no gariem, pat ja tev šķiet, ka tas nāk no tavas zemapziņas, kā tu zini, ka tas ir labs?” Toreiz mūsu saruna ne pie kā nenoveda, jo es biju jauns un panākumu apreibināts. Es nicīgi pasmējos par viņa bažām, aizrādīdams, ka viņš seminārā ir zaudējis spriestspēju un atvērtību dzīvei.
Redziet, Eva, es tolaik jau biju ieguvis šķietami labāku draugu. Garīgu būtni, savas zemapziņas ēnu, kuru nosaucu…” Bergs uz mirkli apklusa un nopietni palūkojās uz Evu, “… par Filemonu. Tieši tāpat kā jūs nosaucāt savu skolotāju, un tieši tāpat kā Karls Gustavs bija nodēvējis savējo. Eva, vai jūs neredzat šeit kopsakarību? Ne tikai to, ka mēs it kā izrādām cieņu un ejam Junga pēdās? Vai jums nešķiet, ka mēs visi katrs savā laikā esam sastapuši vienu un to pašu garīgo būtni? Varbūt pat dēmonu?”
Eva klusēja, nopietni raudzīdamās uz Bergu.
“Varbūt,” viņa klusi teica. “Jā, tas ir neparasti, bet varbūt tā ir zīme? Varbūt tā ir izraudzītības zīme, ka tieši mēs esam izvēlēti, lai nestu šo zināšanu gaismu tālāk?”
“Ak, Eva, jūs taču zināt, ka ari Lucifers bija gaismas nesējs,” Antons skumji pasmaidīja. “Tad klausieties tālāk. Tolaik pats lielākais atbalsts man bija Lote. Jā, šī Lote, kuru jūs pazīstat kā pusdzīvu dārzeni ratiņkrēslā. Bet tolaik… Viņa bija mana asistente, labākais draugs un dedzīga visu manu eksperimentu atbalstītāja. Viņa bija daiļa sapņotāja, tāds gandrīz vai nimfas tips trausla un maiga, ievainojama un brīnumaina… Mēs apprecējāmies, viņa gribēja bērnus, un tā būtu viņas sūtība tik mīloša un gādīga viņa bija. Diemžēl bērnu Lotei nevarēja būt, un tā bija viņas sāpe. Tomēr viņai bija kāds sapnis. Pareizāk savdabīga fantāzija vai iedoma. Viņa man bieži stāstīja, ka viņu mēdz pārņemt brīnumainas laimes pilnas izjūtas. Kā atmiņas par kaut ko tālu, bet bezgala skaistu un dārgu. Lote man rādīja kādu māju piepilsētā ikreiz, ejot tai garām, viņa gara acīm spēja iztēloties saulainu vasaras dienu, bērnu čalas dārzā, mājas rosības skaņas, kas nāca pa atvērtajiem nama logiem… Lote bija pārliecināta, ka tās ir neizdzisušas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Un tad Filemons man ieteica aizvest Lotes apziņu uz šo mirkli uz šo pagātnes oāzi, lai viņa sāktu mācīties pati apzināti piekļūt no apziņas paslēptajai informācijai, mērķis bija izveidot šo pagātnes pieredzi par alternatīvo realitāti, kas būtu paralēli šai te, tagadnes īstenībai. Lote dedzīgi pieķērās šai idejai, jo bija pārliecināta, ka tā dos viņai milzu laimi. Viņa bija pārliecināta, ka šajā pagātnē ir bērni, viņa to juta. Un viņa tik ļoti vēlējās bērnu, ka bija gatava samierināties kaut vai ar pagājušās laimes atblāzmu. Un tā mēs sākām. Lēnām, soli pa solim. Pirmie seansi bija tikai ģeogrāfijas apzināšanās. Un tiešām izrādījās, ka tieši tas nams, kuru Lote man bija rādījusi, ir bijis nozīmīgs viņas iepriekšējā dzīvē. Mēs atradām pareizās atmiņas, pareizo vietu un pēcpusdienu saulainu maija dienu, kad smaržoja ceriņi un spīdēja saule. Un Lote, atrazdamās transā un tomēr lieliski apzinādamās visu, devās izpētīt šo vietu. Pieredzēt notikumu. Vienīgais, kas toreiz šķita savādi, bija tas, ka viņa šo vietu neredzēja kā tās iemītnieki. Viņa nebija nedz laimīgā māte, kuras bērni skraidelē pagalmā, nedz vīrs, kurš viesistabā pie apaļa sarkankoka galdiņa lasa avīzi. Viņa nebija arī kāds no tiem bērniem nedz septiņgadīgā meitene, nedz viņas piecgadīgais brālis vai divgadīgais brālītis, apaļvaidzis puisēns, kurš neveikliem soļiem steidzās pretī cauri pagalmam. Lote it kā stāvēja vārtos, grasīdamās iet iekšā. Tas bija tikai trešais seanss, kad Lotes ziņojumi par iepriekšējo dzīvi kļuva pavisam savādi. Pat biedējoši. Bet es diemžēl to nesapratu uzreiz.”