Veltīts elektroniķiem Vikingam un Sātanam * * *
Nevarētu teikt, ka es dusmotos uz kādu par notikušo, un uz ko gan dusmoties? Uz sauli? Kaut kā muļķīgi. Uz zinātniekiem un uz NASA? Kāpēc? Nu tāpēc, ka viņi savlaicīgi nebrīdināja. Ari uz viņiem dusmoties būtu muļķīgi, jo viņi taču brīdināja, brīdināja jau pāris gadu, un tādēļ vairs neviens neklausījās, jo pēdējā laikā nekādi nopietnāki brīdinājumi par iepriekšējiem nebija izskanējuši.
Nebija jau ari, par ko brīdināt. Kā vēlāk man pastāstīja skolotājs, vainīga bija nevis saule, bet gan ļoti gudri cil- <
vēki.
Ne uz vienu dusmoties man nebija iemesla, vienīgi pašam uz sevi. Par ko? Par to, ka pēdējā dziesma, kuru es uzliku ēterā, bija Billie Jean, un tā jau bija tiešām cūcība.
Nevis Rolling Stones, nevis Beatles, nevis The Doors vai Aerosmith, Metallica, nu kaut vai Rammstein un KMFDM, kas būtu apokalipsei piemērotāk. Nē, Džeksons čikstēja savu čikstamo, pie kārtējā kauciena “Bnīīlīīī Džīīīīn” pazuda strāva, un pasaule apstājās. Ne jau zemeslode pārtrauca griezties apstājās viss, kas darbojās ar
elektriskās strāvas palīdzību, un tas ir ļoti daudz. Ikdienā ļaudis nenojauš, cik tas ir daudz. Varētu jau ari nedusmoties kurš gan zināja, ka tieši tajā naktī, tieši trijos un vienpadsmit minūtēs atgadīsies kaut kas apokaliptisks?
* * *
Man patīk… patika pacūkoties ēterā pa naktīm, uzlikt kādu sviestainu gabalu, pamuldēt muļķības un tā tālāk. Neviens, izņemot taksometru šoferus, nakts portjē un guļošus naktssargus vai diennakts ēstuvju apmeklētājus, neklausās radio trijos naktī, un tiem, kas klausās, ir pilnīgi vienalga, vai skan Džeksons, Rammšteins vai gospeļu koris.
Nolaidība, nolādēta nolaidība pēdējā dziesma, ko uzliku ēterā, bija Billie Jean, un to, ka pēdējo manis uzlikto skaņdarbu izpilda liels melnais vīrietis, kurš vēlas būt maza baltā meitenīte, es nespēju sev piedot.
* * *
Mani sauc Džons. Var jau būt, ka patiesībā kādreiz mani tā nesauca, bet pēc tik ilga laika, kad neviens mani nav uzrunājis vārdā, tas aizmirsies, bet vārdu Džons aizmirst ir grūtāk nekā jebkuru citu. Tālab sauciet mani par Džonu un ar šo vārdu domājiet mani kad to dzirdēšu, atsaukšos. Šobrīd es atsauktos uz pilnīgi jebkuru vārdu, skaņu vai uztveramu signālu.
Džoni un Džoniji ir man visapkārt. Resnā Džona pīrādziņu maisiņš, kurā metu manis apgrauztos un kranča noskrubinātos kaiju kaulus. Pēdējais Black John tabakas paciņu ducis, atlikusi kaste ar Johnnie Walker viskija pudelēm, Farmer John liellopu gaļas konservu krājums, un galu galā vēl jau ir tāds puisis kā Džons Do [1] . tas laikam jau esmu es pats, re ari uzvārds man ir Do. Šķiet, šobrīd visi, ja vien vēl kāds ir atlicis, varētu saukties par Do. Citi Džoni Do mani interesēja, bet vēl vairāk mani interesēja, vai ir ari kāda Džeina Do. Cilvēces turpināšana vai atjaunošana manos plānos neietilpa ne agrāk, ne it īpaši pašlaik. Es nebiju tik ambiciozs, lai, nogrābjot kādu Džeinu Do, nosauktu to par Ievu un pats mainītu vārdu uz Ādamu, lai dotos atjaunot civilizāciju. Nē, mani interesēja Džeinas bez tālredzīgiem ģimenes dibināšanas plāniem. Pēc vispārējā piesārņojuma šķiet, ka tad, ja ari notiktu tā niecīgā iespēja un piedzimtu mazulis, to varētu sūtīt pa taisno uz Holivudu bez grima filmēties šausmu filmās, tikai problēma ir tāda, ka arī Holivudas vairs nav. Patiesībā tā nav problēma, tas ir viens no jaunās pasaules pozitīvajiem aspektiem tāda kā atpestīšana.
* * *
Nav jau tā, ka man nebūtu, ar ko parunāt. Varu runāt ar sevi. Risinām sarunas, sastrīdamies un pēc brīža salīgstam mieru. Mēdzu aprunāties ar lietām, darbarīkiem, ieročiem un nošautajām kaijām, tomēr šīs sarunas ir garlaicīgas un vienpusējas. Ir vēl viens sarunu biedrs, kurš uz maniem vārdiem ari reaģē, tas ir suns Totiņš. Par Totiņu es viņu iesaucu, kad devāmies ceļā. Kāpēc Totiņš? Atstājot pilsētu, es jutos tā, ka mans suns būtu jāsauc par Totiņu. Vai nav pietiekams iemesls?
Totiņš ir vidēja tītara lieluma, nenosakāmas sugas krancis, kurš man pieklīda. Lai cik dīvaini nebūtu, viņš pieklīda šeit uz jumta un ierodoties izglāba manu dzīvību. Sākumā viņi bija divi, divi kranči. Tas otrais, trakais, bija lielāks par Totiņu. Lielais man uzbruka, un, ja viņam izdotos man iekost, tad es šeit nomirtu, jo man nav ne jausmas, kādas zāles jālieto pret trakumsērgu un vai tas, ar ko slimo trakie baru suņi, ir parastā trakumsērga. Lielais krancis metās man virsū, bet viņam ceļā stājās Totiņš, kuru šis aprija vienā paņēmienā pat neiekožot. Ja jau viņu aprija, tad kā viņš var dzīvot šeit vecajā radiostudijā? Tas ir dīvains stāsts, kuru varbūt pastāstīšu vēlāk, bet varbūt ari nepastāstīšu dzirdu lidojam kaiju baru, vakar nevienu nenošāvu, un nācās pieķerties konservu rezervei, šodien jāpacenšas nomedīt vairāk un gaļu iesālīt.
* * #
Kur palika cilvēki? Nezinu. Neiespējami kaut ko noskaidrot tāpat vien. Nevar ieslēgt datoru, atvērt interneta pārlūku un googlei pajautāt kas, pie velna, notiek? Kādu brīdi ļaudis manīju tur lejā, reizēm saskrējos ar kādu savās pirmajās marodiera naktīs, bet pēc dažām nedēļām bija redzams tikai retais, tad arvien mazāk un mazāk. Primārais droši vien bija apkures jautājums. Sabiedrisko ēku pilnajā centrā, kad karstais ūdens pa caurulēm vairs necirkulēja, nebija iespējas kurināt krāsnis vai kamīnus. Cik gan ilgi var sildīties pie degošām atkritumu urnām? Ļaudis aizgāja. Man par laimi, tajā liktenīgajā nakti trijos un vienpadsmit minūtēs šai apkaimē bija pietiekami maz ļaužu, lai vēlāk tie nespētu apgrūtināt manu eksistenci ar savām tiesībām uz resursiem. Pāris nakšu salis uz jumta pie ugunskura, es no ventilācijas sistēmas gabaliem studijā uzkonstruēju kamīnu, un tas mani izglāba.
Kad es dauzīju stikla durvis un zāģēju restes, lai iekļūtu veikalos, neviens mani netraucēja. Signalizācija nedarbojās, apsardzes pultīs neiedegās sarkanas brīdinājuma diodes, un jebkādas automašīnas nevarēja iedarbināt, visa elektronika bija čuššš nobeigusies. Viens nepatīkams incidents ar kādu bārdainu tēvaini gan gadījās. Kad biju iznesis no veikala kārtējo krājumu kaudzi un devos atpakaļ, man pretī slāja kāds vīrs. Cilvēku tik tuvu nebiju redzējis pietiekami sen un gribēju uzsaukt sveicienu, bet nepaspēju. Vīrs, mani ieraudzījis, iegaudojās, pacēla cirvi un, to vicinādams, metās virsū. Viņam nepaveicās. Asinīm burzguļojot no brūces, vīrs ar arbaleta bultu kaklā gārgdams mira vismaz divas minūtes. Biju apjucis, šokēts, nokaunējies un nelaimīgs. Tai vakarā piedzēros. Šis bija mans pirmais; nācās saprast to, ka kas tāds, iespējams, atgadīsies vēl un vēl. Pasaule bija mainījusies, elektrības pazušana ieviesa jaunus likumus, kuri ļoti atšķīrās no vecajiem. Par laimi, šis pirmais palika pirmais uz ilgu laiku. Es tā arī nesapratu, kas viņam bija par problēmām, vai es personīgi nepatiku vai viņam nepatika neviens, vai arī tā trakumsērga, ar ko slimoja baru suņi, bija kāds jauns vīruss, kurš ķēra cilvēkus, nevis tos nonāvējot, bet gan padarot trakus.
Pāris mēnešu pēc elektrības aiziešanas atnāca pavasaris, sniegs kusa negribīgi ilgi. Vērdamies pelēcīgajās debesīs un mēģinādams atminēties citus pavasarus, es sapratu, ka arī laiks ir mainījies. No milzīgajiem ugunsgrēkiem, kas liesmoja mēnešiem ilgi, gaisā pacēlušies dūmi, kvēpi un pelni aizsedza sauli, kura tikai paretam spēja izlauzties caur šiem šķēršļiem. Par kodolziemu to īsti nevarētu saukt, bet par kaut ko līdzīgu gan gaiss bija tik piesārņots, ka ikdienā nācās nēsāt respiratoru, aizsargbrilles un domāt par došanos ceļā, pirms sākas nākamā ziema. Patiesībā es pats līdz tam neaizdomātos, ja nesatiktu kādu cilvēku, kurš šoreiz man virsū ar ieročiem nemetās un bija priecīgs par iespēju paviesoties manā pārbūvētajā studijā. Tas bija kāds koledžas dabaszinātņu skolotājs no ziemeļiem ideāli, labi, ka ne baņķieris vai PR speciālists, šis vīrs man izskaidroja daudz par norisēm visapkārt, par to, kas noticis, un par to, kas gaidāms.