Ugunsgrēki bija briesmīgi. Cerēdams, ka liesmas neatnāks līdz centram, es tos vēroju caurām naktīm, līdz apnika. Līča otrā pusē esošā naftas pārstrādes rūpnīca un osta dega ilgi, dienu no dienas dunēja cisternu sprādzieni, un pret debesīm vijās dūmu mutuļi, aizsegdami visu pamali. Naktīs liesmu radītā gaisma bija tik spilgta, ka pat no tāda attāluma varēju lasīt no netālās bibliotēkas paņemtās grāmatas. Arī mūziku es sev sagādāju. Kādā antikvariātā atradu veco laiku patafonu ar griežamo kloķi un milzīgu tauri, čupiņu ar platēm un, atstiepis to visu uz savu jumta mitekli, varēju baudīt mūziku. Diemžēl tur nebija nekas pārāk svaigs vai vienkārši nenovecojis, bet šajos apstākļos tieši klasika bija lielākā vērtība.
To, ka jādodas uz dienvidiem, es laikam sapratu tajā rītā, kad ieraudzīju spainī sasalušu ūdeni. Tas nebūtu brīnums, ja pasaulē ap mani skaitītos novembris vai oktobra beigas, bet nē, nebija ne viens, ne otrs. Pēc maniem aprēķiniem, bija augusts, pats karstākais laiks. Dabaszinātņu skolotājam bija taisnība, un šis fakts mani vedināja ticēt arī visam pārējam, ko viņš stāstīja.
Klimats ir mainījies, un kļūs tikai aukstāks, janvārī temperatūra noslīdēs līdz mīnus sešdesmit grādiem, un to izturēt būs ļoti grūti. Polārpētnieki gan iztur arī tādus apstākļus, bet viņiem ir elektrība, tālo ziemeļu iezemieši izdzīvo bez elektrības, bet viņiem ir bagāta dzīves pieredze. Ja šeit būs tādi mīnusi, tad kādi tie būs ziemeļos? Ziemeļu iedzimtajiem nāksies vien emigrēt uz dienvidiem, ja vien viņi jau nav paspējuši apmirt.
Nekas cits neatlika kā gatavoties ceļam. Skolotājs gāja kājām, mani šāda izklaide nevilināja. Laika vairs nebija daudz, jau piesala, vajadzēja transportu. Vajadzēja transportu jaunajā laikmetā, kad visa elektronika ir nederīga, datorizētie automašīnu vadības bloki, digitālās degvielas iesmidzināšanas sistēmas un elektroniskās balstiekārtas pateikušas atā, veči, iztieciet bez mums.
Kaijas pārstāja lidot pār manu jumtu. Tās vairs nepiemetās ēsmas laukā uz blakusēkas. Paretam kāda atplivinājās un nokļuva uz mana pusdienu galda, bet pārējās, lai ari bija redzamas, tomēr šāviena attālumā nepielidoja. Var jau būt, ka kaijas bija kļuvušas gudrākas, lai gan es tās šāvu no slēpņa. Biju iemanījies aprēķināt to, kā bultai piesietā aukla ietekmē lidojuma trajektoriju, un gandrīz pēc katra šāviena bultas galā bija medījums, kuru uzvilkt uz jumta. Kaiju gaļa nebija garda, bet šajos apstākļos vispieejamākā. Putnu iekšas nonāca uz blakusēkas jumta, kuru saucu par ēsmas lauku. Kādu laiku tas darbojās, un, lidojot uz barošanās vietām, daudzi putni beidza dzīvi manā ēsmas laukā, bet nu šis pārtikas avots bija izsmelts. Skolotājs stāstīja, kālab kaijas lido te pāri, un man vajadzēja paredzēt, ka ar laiku tas beigsies. Kaijas devās uz centru knābāt līķus tas bija vienkāršāk nekā ķert zivis, un droši vien arī zivju piekrastē nebija palicis diez cik daudz, jo jau tā piesārņotais okeāns tagad varētu atgādināt sērskābā gudrona dīķi. Kaijas, vārnām, suņiem un citiem ēdelīgiem zvēriem piepalīdzot, bija aprijušas centrā esošos līķus un tagad, šķiet, lidoja uz privātmāju rajoniem. Iedomājos, ka, ēdot kaijas, laikam pats esmu kļuvis par kanibālu vai drīzāk nekrokanibālu, lai gan pastarpinātu. Nu neko dabas cikli, Dieva pirksts, Darvina šķavas.
* * *
Ūdens sasala augustā, kaijas nelidoja, ko ēst, vairs nebija. Badīgi pablenzu uz Totiņu un, nolēmis, ka dzīvs krancis ir vērtīgāks nekā niecīga gaļas rezerve, apbruņojos nedaudz tālākam pārgājienam.
Galvenokārt manas, bet ari citu ļautiņu darbības rezultātā tuvākajā lielveikalā nekā ēdama vairs nebija. Nu labi, bija… karameles un smirdīgā ķēpā pārvērties saldējums, dārzeņu puvekļi un tā pārtika, kura bez elektrības bojājās pietiekami ātri, lai to nevarētu paspēt apēst. Mazāku veikalu centrā nebija, līdz nākamajam veikalam bija desmit kvartāli. Pa ceļam nositis sešus suņus un knapi izvairījies no sakošanas, nonākot galā, secināju, ka palikuši tikai kaķu konservi nekas, tos arī var ēst. Atradās arī ūdens, kura man trūka. Dzeramā ūdens jautājums bija kļuvis par problēmu gandrīz viss savāktais bija iztērēts, īpaši tāpēc, ka, sākumā neapzinādamies stāvokļa nopietnību, mazgāju traukus un mazgājos pats. Zināt, kāda bauda ir mazgāties minerālūdenī, kurš kādreiz maksāja divdesmit dolārus galonā un kuru pat nekad nebiju dzēris? Nezināt? Pamēģiniet. Es to izbaudīju un tagad nožēloju. Lietus lija, bet tā jaunais sastāvs uzrāva uz ādas čulgas, ja nepaveicās laicīgi pamukt zem jumta. Izmēģināju ūdens attīrīšanas tabletes, bet arī pēc tām ūdens garšoja visai draņķīgi.
Kājošana sirojumos bija pārāk bīstama un nepatīkami neauglīga. Vajadzēja doties prom un vajadzēja braucamo. Braucamo nopietnāku par iepirkuma ratiņiem, kurus stūma skolotājs. Viņš gan filozofēja par to, ka sameklēšot velosipēdu, bet arī šāds transports mani neapmierināja. Man vajadzēja ko nopietnāku, un es lauzīju galvu…
* * *
Skolotājs bija gudrs tādiem jau skolotājiem jābūt -, bet šis bija īpašs. Viņš mācīja savus priekšmetus neaptēstiem ļautiņiem, kas pēc vecuma būtu tā kā pieaugušie, bet pēc garīgās attīstības paliktu bērnudārzā uz otru gadu proti, koledžas apmeklētājiem. Lai kā arī būtu vīrs, kuru sastapu uz ielas pēdējiem spēkiem cīnāmies pret klaiņojošu suņu baru, un izglābu, bija gudrs. Profesors, kurš sekoja līdzi dažnedažādām norisēm pasaulē un ne tikai pasaulē arī kosmosā. Kā izrādījās, saules uzliesmojums nemaz nav vainīgs pie tā, kas piemeklēja cilvēci. Zemeslodes tumšā puse saules uzliesmojuma gadījumā varētu būt daļēji pasargāta. Nē, tur bija kas cits, un to izraisīja cilvēces paši gudrākie prāti.
* * *
Beidzot es izdomāju pavisam vienkāršu transporta jautājuma risinājumu, un man nebija skaidrs, kālab par to neieminējās skolotājs. Šķiet, viņš bija cietējs, suicidāls postapokalipses Jēzus. Motormuzejs tas bija risinājums. Motormuzejā atradās visvisādas vecas mašīnas nu, tas tā kā būtu loģiski -, bet visvisādajām vecajām mašīnām ir viena gauži pozitīva īpašība: jo tās ir vecākas, jo tajās mazāk elektronikas, un kādā brīdī šie parametri nonāk tādā attiecībā, ka elektromagnētiskais impulss automašīnas darbību vairs neietekmē.
Esat dzirdējuši par hadronu kolaideru? Neesat? Arī labi, lai gan vajadzētu no tā arī cēlās visas ziepes. Hadronu kolaiders ir tāda milzīga pazemes būve uz robežas starp Šveici un Franciju, daudzu kilometru diametra aplis, kurā stiepjas caurules. To verķi sauc arī par daļiņu paātrinātāju. Tā nu šie tur paātrina daļiņas, līdz rada antimatēriju tādējādi tik gudri prāti, kādi vispār nav iespējami, pēta Visuma izcelšanos, Lielo Sprādzienu. Tā nu viņi dabūja vienu pamatīgu sprādzienu. Antimatērija ir gauži nestabila padarīšana, kas, saskaroties ar matēriju, rada tādu blīkšķi, ka visas Otrā pasaules kara sprāgstvielas, pieķerot klāt dažus kodolizmēģinājumus un desmit Hirosimas, tāds bērna pirdiens vien ir. To man pastāstīja skolotājs. Viņš intemeta tiešraidē bija sekojis līdzi kārtējam izmēģinājumam apokaliptiskajā caurulē, un kaut kas tur bija nogājis greizi. Tika iegūts pārmērīgs antivielas daudzums, kuru nostabilizēt nebija gudrišu spēkos. Pēc skolotāja aprēķiniem, tur, kur jābūt Šveicei un Alpiem, tagad ir Atlantijas okeāns, tālāk ir putrā samaltas zemes zona, un varbūt tikai dienvidos aiz Sahāras un ziemeļos ap polāro loku varētu sastapt kādu dzīvo. Iespējams, cunami ir atnācis līdz Amerikai, varbūt Ņujorka ir noskalota, bet bez elektrības tā tāpat nebūtu lietojama. Mums rietumkrastā gan viss mierīgi nekādu vērā ņemamu viļņošanos, nemaz nerunājot par cunami, nemanīju. Toties ķīmijas rūpnīcas, gan jau kāda atomelektrostacija, naftas glabātavas un daudz kas cits aizgāja gaisā tā, ka saule ilgi nespēs izlauzties caur piesārņojumu, un, kā skolotājs teica, no milzīgā sprādziena Eiropā varētu arī nobīdīties Zemes ass. Jātiek uz dienvidiem, ja vien tie vēl ir dienvidi kompass trako. Antimatērijas anihilācijas radītais elektromagnētiskais impulss apskrēja visu zemeslodi, un lielākoties nekur nekas vairs nebija tā kā agrāk, izņemot vietas, kur elektrības nebija arī pirms tam, bet gan piesārņojums nonāks arī tur.