* * *
Mašīnu mēs ar Totiņu, kuru tobrīd vēl nesaucu par Totiņu, atradām. Motormuzejā, ko ņemt, bija daudz,
bet nekas no ekspozīcijas neatbilda situācijas nežēlīgajām prasībām. Man vislabāk patika Ford T, bet šis auto nosprāgtu pie pirmajām grūtībām. Totiņš izvēlējās kādu no piecdesmito gadu kulta vāģiem ar mīkstajiem, plašajiem sēdekļiem, bet ne jau ar tādu limuzīnu varētu doties ceļā. Izstaigājuši muzeja zāles, mēs iegriezāmies darbnīcās, un tur arī uzgāju īsto transportlīdzekli trisasu Dodge Powerwagon, kuru muzeja mehāniķi pa brīviem brīžiem bija pārbūvējuši, šķiet, cīņām mašīnu dauzīšanas ringā vai dalībai postapokaliptiskā kino. Kino bija kļuvis par realitāti, un postapokalipse par ikdienu. Dodža priekšā bija milzīga ķīļveida lāpsta, šasija paaugstināta, un uzliktas armijas smagā auto pildītās riepas, arī dzinējs bija nomainīts pret jaudīgāku.
* * *
Šķaidot visu, kas traucēja pārvietoties, ar savu jauno braucamo atgriezos centrā, lai no studijas savāktu tur palikušos krājumus. Antikvariātā, kurš savulaik man dāvāja patafonu, sameklēju ar roku griežamu ūdens sūkni, mājsaimniecības preču veikalā paņēmu šļūtenes, lai no degvielas uzpildes staciju tvertnēm izsūknētu benzīnu. Beidzot kopā ar Totiņu bijām gatavi ceļam.
Apstājoties pilsētas nomalē, viadukta augstākajā punktā es uzkāpu uz mašīnas jumta un paņēmu suni rokās. Skatījāmies atpakaļ uz pilsētu, kuras centra debesskrāpji, mūsu līdzšinējās mājas, bija knapi samanāmi aiz netīrā gaisa vāliem, tad paskatījāmies uz priekšu, kur gulēja privātmāju rajons, pagrieziens uz starpštatu šoseju, meži un kalni, tālumā tinoties dūmakā. Pazīstama zeme, kura tagad būs brīnumu visticamāk, nepatīkamu brīnumu pilna.
Pēkšņi biju nobijies iztrūcies kā maza iebiedēta meitene, kurai blakus apstājas svešs auto. Šajā mirkli, šīs sajūtas iespaidā es nolēmu nosaukt kranci par Totiņu. Es biju Doroteja, kura tūlīt ienirs Oza zemes pārsteigumu pilnajos ceļu līkločos. Labi, ka Doroteja, nevis Billija Džina. Tomēr arī vārdu Doroteja kā savu es nepieņēmu. Mans suns lai ir Totiņš, bet es būšu Džons Do.
Ieva Melgalve. Jēzus ķirzaka
Pliķis
(C rp
I u nevari atgriezties nezināšanā,” ķirzaka saka. Tā skatās uz mani, nemirkšķinot ne aci, un es saku, es zinu, es zinu, es pat to nevaru at-zināt, tā ka vari nemaz nestāstīt.
Bazilisks, reizēm saukts par Jēzus ķirzaku, basiliscus basiliscus vai varbūt basiliscus vittatus Vikipēdija tā arī līdz galam neizskaidroja -, lumpačo pa silto ūdens virsmu manā paģiru vannā. Es iegrimstu, cik dziļi vien varu. Ķirzaka nemierīgi soļo riņķiem vien, laiku pa laikam uzmezdama man kaulainu aci. Man kļūst nelabi jau no skatīšanās vien uz šo koncentrēšanos, uz šo trīsfažu soli: pliķis, trieciens, atgūšanās, pliķis, trieciens, atgūšanās.
“Izbeidz,” es saku. “Es saprotu, skaidrs? Vienkārši nolien kaut kur nē, ne jau man uz sejas, fū ej tajā stūrī negribi? Nu labi, tad nāc uz plaukstas. Un tagad nespirinies, bet es centīšos uz tevi neskatīties.”
“Tu nevari mani aizredzēt prom,” ķirzaka saka, un man ir apnicis mēģināt pierādīt pretējo.
“Labi.” Es skatos uz slaido, pelēkbrūno reptili, kas izslējies stāv man uz delnas. Tas skatās atpakaļ, dzeltenās acis karaliski augstprātīgas.
“Es nekur neiešu.”
“Manis pēc.”
“Vismaz ne līdz brīdim, kad tu sapratīsi, ko gribu.” Tas piešķiebj galvu, mēģinādams izskatīties mīklains. Vai varbūt cerību pilns; nav jau tā, ka dzīve ar mani būtu kāda medusmaize. Pat ne ķirzakai. Varbūt tas grib doties atpakaļ mājās pie citiem baziliskiem, nodoties seksam vai ko nu halucinācijas dara, kad uz tām neviens neskatās.
“Ko tu gribi,” es nopietni saku. “Tu noteikti gribi man parādīt, ka nedrīkst lietot nezināmas izcelsmes vielas pat tad, ja tev ir apsolīts, ka baigi iecepis, bratān.”
“Es necepīju,” Jēzus ķirzaka saka.
“Un es neesmu bratāns.” Bet man patiesībā nav nekāda iemesla ņerkstēt par dzimumdiskrimināciju; nav jau tā, ka mans ikdienas apģērbs būtu diži meitenīgs. Es esmu viens no tiem sūda tīņiem: nemazgātas džīnas, nemazgāts krekliņš, pārauguši mati un nedaaudzis viss pārējais; es izskatos pēc kaut kāda narkomāna, lai arī patiesībā tāds neesmu.
“Es zinu, ka neesi,” ķirzaka saka. “Narkomāni nemēģina noteikt savas halucinācijas sugu.”
“Nu, un kurš tad tu esi? Basiliscus vai vittatus?” Es ceru uz vittatus, tas vismaz ir retāks.
Ķirzaka nīgri nošņācās. “Vairs nekāda spaisa, skaidrs? Apsoli.”
“Apsolu.” Man gan šķiet, ka slikti man ir no vīna, nevis spaisa, bet no spaisa man varētu būt ķirzaka, kas arī nav nekas patīkams.
“Turēšu pie vārda.”
“Un tagad pazūdi, ja?”
“Ko? Nē. Ne jau to es gribēju. Es to tikai tavā labā tas sūds padara tevi stulbu. Domā līdzi!” Ķirzaka uzsit pa ūdens virsmu, un es ar brīvo roku noslauku ūdens lāses no sejas. “Kāds bija jautājums?”
“Ko tu gribi?” es atkārtoju.
“Jā.” Ķirzaka cenšas mani nohipnotizēt, bet tai ne pārāk sanāk. “Lieta tāda, ka šajā pasaulē maldās viens jēriņš. Jā. Un man vajag, lai tu viņu atved atpakaļ.” “Jēriņš?”
“Nu saproti taču. Mazs jē-ē-ēriņš, ne no šīs pasaules.” Es novaikstos. Ķirzaka vaikstās pretī.
“Es nekur nepazudīšu,” tā paskaidro.
“Protams, pazudīsi. Ārā no asinsrites un prom.”
“Tad jau arī jēriņš pazudīs.” Un ķirzaka aizskrien pāri vannai līdz kājgalim, kur uz šķīvja stāv melones mizas viss, kas palicis no manas pēctripa maltītes.
Ej dirst, es nodomāju, bet nesaku; ķirzaka varētu to uztvert pārāk burtiski.
Kad es iznāku no vannasistabas, Džena noraizējusies skatās uz mani. “Kā ir?” viņa jautā.
“Ķirzaka? Sveika un vesela, kretīns tāds.” Es aizveru aiz sevis durvis, lai arī ir diezgan skaidrs, ka reptilis bez grūtībām izies cauri sienai. Kad būs aprijis melones mizu. Lai ari viņam taču būtu jābūt gaļēdājam, es nodomāju; bet labi, ka tā, ko tad es tam piedāvātu? Kaķu konservus? “Ko mēs darīsim?” Džena jautā.
“Vispirms paēd.” Es pievelku viņu sev klāt un sabužinu viņas cirtainos matus. “Izdzer tēju ar medu. Apsolies vairs nenarkoties. Vai ko nu šādos rītos jāsola.”
Džena kaut ko pusbalsī nomurmina. Es ņemu viņu līdzi uz virtuvi, es turu viņu sev klēpī. It kā viņa varētu pazust jebkurā brīdī.
Tad jau arī jēriņš pazudīs. Es apskauju viņu ciešāk. Nepazudis. Ja vien man par to būs kāda teikšana nepazudīs.
“Vai tu tur sarunājies ar viņu?”
“Ar ķirzaku? Jā. Muldēja kā velis.”
Viņas mati smaržo pēc medus. Es domāju nez kā tas būs, kad būs vasara un mēs iesim pastaigās, vai bites dejos ap viņas galvu kā pasakā par noslēpto princesi? “Ko viņš teica?”