Tomēr tas ir īstāk un mīļāk salīdzinājumā ar pūkainajiem mājrobotiem, kurus jebkurā brīdī var izslēgt un nolikt tumšā skapī. Nu, un zināmu atbildību arī rada. Izdzeru glāzi ūdens ar citronu koncentrātu. Ieslidinu kājas aitādas čībās un eju uz vannas istabu viegla duša, pēc tam uzkāpju uz svariem, kas vienlaikus izmēra asinsspiedienu, nosaka ķermeņa masas indeksu, un, kad jau esmu virtuvē, uz ledusskapja displeja pārraida šodienas ieteicamo ēdienkarti. Protams, to var ignorēt, taču es esmu nolēmusi beidzot reizi par visām reizēm tikt galā ar tiem pāris liekajiem kilogramiem, kas ikdienā dzīvot netraucē, taču brīžiem, paskatoties spogulī, liek nedaudz saviebties. Kafija un ūdenī vārīta putra. Vai apelsīnu sula no koncentrāta, zaļā tēja un omlete no olu pulvera. Protams, pārtikas programmā ir pieejamas arī citas versijas, taču es neesmu gatava piekrāmēt savu virtuvi ar visādām kvinojām, avokado vai tik banālo pienu kurš taču mēdz saskābt. Brokastis apriju pie datora, vēlreiz pārlasot, kas pasaulē noticis. Tikmēr uzliktās austiņas skenē manu smadzeņu darbību, prognozējot, kādas būs šodienas sajūtas, un piedāvā attiecīgu mūzikas listi, ko klausīties ceļā uz darbu. Reizēm es iespītējos un, ja man tiek piedāvāts kas ļoti dzīvespriecīgs, izvēlos ko tumšu un melanholisku. Vai, ja atskaņotājā iebirst virkne instrumentālu un apcerīgu melodiju, iespējoju pleilisti, kurā skan mūzika no pašām saulainākajām vasaras ballītēm. Taču bieži neatļaujos uzvesties tik ģeķīgi visi mani veselības mērījumi ik rītu nonāk arī Korporācijā, un mans boss, lai arī pārāk bieži nepārbauda, vai esmu izdarījusi visu, lai darbavietā nonāktu maksimāli stabilā un neitrālā gara un organisma stāvoklī, brīžos, kad pieķer kādu ignorējam Labas Dzīves ieteikumus, saīgst un velta pat piecpadsmit minūšu pārrunām par to, cik neapdomīgi ir pārkāpt noteikumus, kas domāti tikai labi jo viena reize neizbēgami novedis pie nākamās, Korporācijai ir vajadzīgi cilvēki, uz ko paļauties, un “mēs taču visi redzam, kas notiek ar tiem, kuri ir aizgājuši no Centra”.
Precīzi astoņos no rīta nokāpju lejā no sava jumtistabas dzīvoklīša, līdzi stiepjot savu milzīgo, šausmīgi smago divriteni. Lietu, no kuras negrasos atteikties, lai ari par to zobojas visi, kam nav slinkums, protams, uz veloceliņiem starp vieglajiem, oglekļa šķiedrā izlietajiem modernajiem braucamrīkiem es lavierēju kā neveikls laineris, taču arī tajā ir saglabājies kaut kāds īstums. Nu labi, es meloju. Tieši tāpat kā pūkaino mājrobotu es nevaru atļauties ari jaunu un modemu velosipēdu. Tāpēc es izliekos, ka man vajag kaķi un ka man vajag veco divriteni ka tas ir stils un man neko jaunāku neprasās. Līdzīgi argumentēju, ka neizvēlos modernas lietas “jo man ir stils, un mode man nav vajadzīga”. Tiesa, tehnoloģijām es naudu neskaitu. Taču tas nav sarežģīti, jo īpaši, ja tiek dotēta katra jaunāka gadžeta iegāde vismaz nodokļu maksātājiem. Un es zinu, cik mokoši ir, ja telefona baterija izlādējas un pāris stundu, kamēr esi pārbraucienā no vienas vietas uz otru, nav iespējams to atdzīvināt. Tad ir jāpaliek vienatnē ar savām domām un nekādi nevari uzzināt, kas notiek pasaulē. Vai, vēl trakāk, kad pēkšņi programma uzkaras un no ballītes tu nokļūsti atpakaļ savā raupjajā un nedaudz noplukušajā realitātē. Tā nu reiz nav lieta, uz kā rēķina ietaupīt. Tas tā kā būtu skaidrs. Dzīvoju es pilsētas nomalē, taču pārāk ilgs laiks ceļā uz darbu nav jāpavada: visas ielas ātrāk vai vēlāk atduras Centrā. Lūk, kad studēju, tad gan bija nepieciešamas vismaz divas stundas, lai no savas nomales nokļūtu līdz Universitātei.
Ierodoties ofisā, saņemu izdruku ar šodien veicamajiem uzdevumiem. Esmu otrā līmeņa darbinieks augstāk nevar tikt, ja nav nokārtoti augstākās izglītības eksāmeni, taču es pēc diviem nomocītiem gadiem studijām atmetu ar roku. Un dzīve taču tāpat māca re, es arī bez visas augstākās esmu tikusi jau otrajā līmenī. Atkarībā no dienas emocionālās aktivitātes man ir vai nu jāzvana Korporācijas klientiem, vai arī jādokumentē visi ienākošie zvani. Līdz šim man reti ir gadījušies tik augsti emocionālie rādītāji, ka es varētu atbildēt uz Korporācijas klientu zvaniem, taču boss man jau pāris reižu ir pateicis, ka es ātri mācos un pielāgojos, un devis mājienu, ka pavisam drīz es varēšu pārvākties uz trešo stāvu. Ja vien pati neizvēlēšos mūziku, ko klausīties. Bet tam vēl laika pietiek, man taču ir tikai nedaudz pāri par divdesmit. Tiesa, es jūtos vecāka par saviem gadiem. To man daudzi ir teikuši.
Nav jau tā, ka mēs pārstrādātos pietiek laika pārbaudīt jaunumus sociālajos tīklos un ziņu lentēs, reizēm pat paslepšus paniekoties ar kādu spēli. Blogu gan esmu pametusi novārtā tas aizņēma pārāk daudz laika, ātrāk un efektīvāk ir iekļauties 140 zīmēs. Vai arī fiksēt visādus jocīgus atgadījumus no Korporācijas ikdienas piemēram, vakardien džeks tieši manā priekšā izgāza paplāti ar pārtikas granulām. Manus draugus tas interesē, un pēc šādu attēlu ielikšanas Instagram mēs ilgi sacenšamies par asprātīgākajiem komentāriem. Starp citu, man patīk Korporācijas pieeja pusdienām atkarībā no biometriskajiem ikrita mērījumiem katram ēdnīcā tiek piešķirta paciņa ar mērci, kas jāpārlej pārtikas granulām. Ērti un vienkārši. Mēs ļoti ilgi irgojāmies par kolēģi, kurai no rīta mājās bija nestabils intemeta savienojums, mērījumi netika veikti un viņa dabūja granulas bez piedevām. Tā viņas sejas izteiksme! Protams, var jau atteikties no pārtikas programmas un brīvajā stundā mēģināt izskriet ārpus darba, lai ātri papusdienotu kādā no retajām, noplukušajām ieskrietuvēm, kuru skaits gan pēdējā laikā arvien samazinās. Taču tā dara retais pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt, Korporācijā vieglāk kāpt uz augšu, ja ievēro noteikumus. Un, treškārt, pusdienās ietaupīto laiku var izmantot gana lietderīgi. Piemēram, pieslēgties programmai “pusdienas pieczvaigžņu restorānā”, kā rezultātā tiek pamatīgi ietaupīta nauda, turklāt tas pie viena ir arī ļoti izglītojoši. Lai es aizietu uz restorānu Centrā, kur pasniedz Vidusjūras ēdienus, man būtu stingri jāpievelk josta vismaz mēnesi. Un tas tikai par rēķinu vien pat negribas iedomāties, cik izmaksātu atbilstošs tērps. Pateicoties jaunākajām aplikācijām, es to varu izbaudīt, lieki netērējoties. Protams, protams, arī šīs simulētās izklaides nav gluži par velti, turklāt pārāk bieža šāda izklaidēšanās atstāj zināmu iespaidu uz taktilajām un sensorajām spējām, kā arī rada zināmu trauksmes sajūtu, taču par visu dzīvē ir jāmaksā.
Taču šonakt redzētais mani bija padarījis nemierīgu. Tāda jocīga nepiepildītības sajūta. Uzreiz pēc granulu pusdienām es ieslīgu krēslā pie rakstāmgalda un, tā kā šī mēneša uzliktais limits izklaižu pirkšanai jau bija gandrīz pārtērēts, izvēlējos pastaigu pa tropu pludmali. Iespraudu ausīs reflektorus, iestatīju taimeri uz pusstundu un aizvēru acis.
Šo programmu biju izmantojusi jau daudzas reizes, taču šoreiz kaut kas bija citāds. Svešāds. Saule bija pārāk zemu virs horizonta, un ik pa brīdim matus izpluinīja aukstas vēja aukas. Un nedabīgs klusums es apkārt redzēju cilvēkus, taču viņu čalas skanēja gluži kā no citas telpas caur aizvērtām durvīm. Viļņu rāmie šļaksti šoreiz šķita pārāk griezīgi. Un kāpēc tur bija lielas, baltas kaijas? Kaijas nedzīvo tropos, kaijas dzīvo ziemeļu jūrās. Es nogāju labu gabalu pa pludmales raupjajām, iesārtajām smiltīm, taču iecerētās atelpas vietā jutu arvien dziļāku aizkaitinājumu. Turklāt atcerējos šīs nakts sapni un nevilšus palūkojos uz jūras pusi vai tur neparādīsies bronzas krāsas ragu smailes. “Stulbene,” pie sevis nošņācos un atvienoju sevi no programmatūras. Bija skaidrs, ka šī diena ir pagalam sabojāta. Daži no draugiem jau bija paguvuši ielikt draudzīgas “zvaigznītes” pie atjaunotā statusa, bija pat viens komentārs, “hei, lieliska pēcpusdiena” vai kaut kas tādā garā, taču es ātri vien izdzēsu atzīmi, ka tur būtu bijusi. Nīgri pārbaudīju telefona iestatījumus. ““Pēcpusdienas pastaiga 4.07.63” vēlas atjaunināt datus.” Jā, protams, esmu aizmirsusi pārbaudīt programmatūras atjauninājumus. Turpmākā dienas daļa pagāja, nervozi švīkājot kājas zem galda, sajaucot trīs zvanu reģistrācijas laikus, un, kad monitors izslēdzās pats no sevis mēs nestrādājam ilgāk par nolikto laiku, un principā tas ir aizliegts, lai nepārtērētu cilvēkresursus, es biju tiešām atvieglota, ka šodiena drīz beigsies.