Pēc vairākiem mēnešiem atgadījās kas tāds, kas Elizabetei Torņakalnu lika pamest. Kādā vēla novembra pēcpusdienā viņa saņēmās un pirmoreiz iegāja baznīcas mācītāju istabā. Pie melna, senlaicīga rakstāmgalda sēdēja viens no Dieva vārda kalpiem un kaut ko lielā nopietnībā rakstīja iespējams, sprediķi. Elizabete no mugurpuses piegāja garīdzniekam klāt un nedaudz pārliecās pār plecu, lai varētu saskatīt, ko viņš tur raksta. Viņa tam bezmaz elpoja pakausī, bet rakstošais tikai turpināja darbu, neko nemanīdams. Uz galda atradās liels kristāla trauks ar apelsīniem. “Ak vai!” viņa klusu izsaucās. “Kā man tos tagad kārotos!” Apelsīni bērnībā bija Elizabetes iecienītākie augļi, laikam jau tāpēc, ka tos viņa varēja dabūt ārkārtīgi reti, tikai lielu svētku reizēs. Mācītājs nolika pildspalvu, piecēlās un izgāja no istabas. Elizabete kā hipnotizēta skatījās uz apelsīniem un, nespēdama sevi pārvarēt, vienu no tiem paņēma. Durvis čīkstēdamas atvērās, bet viņa, pilnīgi aizmirsusi, ka ir neredzama un nedzirdama, mežonīgā steigā ar apelsīnu rokā noslēpās aiz aizkariem. Tas notika tik strauji, ka aizkari nedaudz sakustējās. Garīdznieks nesteidzīgi piegāja pie galda, apsēdās un vērās uz augļu trauku. “Ko viņš tur dara? Ak šausmas, pārskaita, vai?” Elizabete bija izmisumā. “Un ko darīt man? Kā man to atdot?” Taču nekas nenotika, mācītājs klusi ieklepojās un turpināja rakstīšanu.
Mācītāju istabas palodzi, uz kuras Elizabete bija apsēdusies un pavadījusi vairākas baiļpilnas stundas, viņa atstāja dziļā naktī, kad bija pilnīgi droša, ka nedz telpā, nedz arī baznīcā neviena vairs nav. Viņai gandrīz bija izdevies kādu nobiedēt. Un tas būtu slikti, pavisam slikti… Lai tas vairs neatkārtotos un lai sevi sodītu, ka ļāvusies mirkļa iegribai, turklāt tādai, kas raksturīga tikai dzīvajiem, ne mirušajiem, Elizabete skumju sirdi Torņakalnu atstāja…
Lūsija Nīdvāla. Smiekli
Šonakt atkal vētras auri neļāva aizmigt. Koku zari sitās aizaugušajos logos, vīnogulāju stīgas grabinājās gar rūtīm, līda cauri mūru spraugām, sniedzās iekšā manos aukstajos palagos, sapina, ķērās ap kaklu, saviem aukstajiem nagiem saspieda, apvija ciešāk, un es pielēcu kājās, saucot pēc palīga un cīnoties pēc elpas. Visapkārt bija tumšs, vētras trakošana nerimās, tāpat nemitējās zaru graboņa, tiem dauzot pa logiem. Draudīgi krakšķēja jumts. Nekādu kustīgo žagaru pinekļu ap kaklu un rokām, nekādu rēgu istabas stūros. Un arī nekādas palīdzības. Neviens nesteidzās šurp, tikai aukstums lodāja caur logu šķirbām, kas laika gaitā drupa aizvien platākas, cauri apdilušajām segām un maniem izvārgušajiem kauliem, kas bija pasākuši smelgt pa naktīm, atgādinot par aizgājušajiem gadiem.
Vecie ļaudis zināja teikt, ka šī ziema, kas tuvojas, būšot vēl bargāka par iepriekšējo, kas bija bargāka par ziemu pirms tās, kura savukārt bija bargāka par iepriekšējo ziemu. Vasarā labība izdega tīrumos, rudenī iekalta tik cietos dubļos kā klons. Pustukšiem vēderiem mani ļaudis pārlaida ziemas, kurās sniega vietā sijājās tikai plāns pulveris, kas nespēja apsegt pelēko zemi. Ziemāji apsala, un apsala augļu koki, bet tie, kas neapsala, nokalta vasarā.
Bada maizē vilkām dzīvību gadu no gada, un šis nebija pirmais rudens, kad pustukšais vēders un kaulu lauzējs lika murgot un saukt pēc glābiņa naktīs, kad neviens nenāca mierināt, tikai ledainais vējš, kas draudēja aizpūst pakalnu nost no pils pamatiem līdz pat pēdējam graudiņam. Neviens nenāca. Nedaudzie kalpotāji, kas nebija aizgājuši no rēgu pilnās pils, slēpās pagrabstāvā, kur vējam grūtāk ielauzties, kur varēja turēties tālāk no manām šausmu vai niknuma lēkmēm un droši apgalvot, ka neko neesot dzirdējuši.
Zaru rokas atkal taustījās gar logiem, neredzami troļļi dauzīja pie rūtīm, skraidelēja augšup lejup pa sienām, un es, pierāvies sēdus spilvenos, kodīju pirkstu kauliņus līdz asinīm un pūlējos sev iestāstīt, ka apzinos tas viss ir tikai vējš, te nav neviena briesmoņa zem manas gultas, tās dzirkstis, ko redzu, nav mirdzošas acis, tikai redzes māns no plakstu berzēšanas. Rokas pašas iekrampējās matos.
Te nav neviena, neviena paša, kas uz mani varētu izsmējīgi skatīties, bet es to jūtu tas blenž tik aukstiem redzokļiem, un tas smejas, smejas, smejas…
No rīta vēlreiz modos ar kliedzienu, atsitot galvu pret lielās koka gultas apakšu. Neatceros, pa kuru laiku palīdu zem tās, un to, vai briesmoņi, kas nāca pa logu, būs bijuši baismāki par tiem, kas dzīvo pagultē, vai varbūt slēpos no tā, kas smejas par mani. Bet tas, kurš smējās, taču biju es pats.
Es nezināju, kāpēc palieku pilī visus šos gadus. Sākumā laikam domāju, ka bez saimnieka palikušais īpašums kādam jāpārvalda. Vēlāk, kad sapratu, ka ļaudis, kas nebija uzticīgi Viņai, nebija uzticīgi arī man un pieaugošais bads un saltums viņu uzticību un labvēlību nevairoja, mana veselība sāka strauji atstāt mani un tāpat jebkurš spars. Vairs ari nebija iemesla kaut kur doties.
Riebumā novērsos no grumbu izvagotās sejas un pavēlēju aizklāt spoguļus ar aizkariem un segām. Kūtri un negribīgi, tomēr rīkojums pa daļai tika izpildīts. Vismaz biežāk lietotajās telpās, kur uzturējos regulāri, spoguļus sedza noputējuši samta pārklāji. Kur palika mans izslavētais skaistums, kur staltā stāja, kur apbrīnošana, pie kādas biju pieradis?
Viss aizslīdējis līdzi laikam, kas šķita aizvien uzņemam ātrumu, kopš, sirdij sažņaudzoties, bet nocietinājies ticībā Vispārējam Labumam un Cilvēcei, un Pasaulei, noraidot jebkuras šaubas, upurēju to, kam mana sirds bija pieķērusies visvairāk. Pats Orākuls tā bija licis, tā izskaidrojuši mācītie vīri, un mana daļa bija rīkoties. Un es rīkojos.
Tajā dienā, kad Viņa aizgāja Elles Vārtos, putni apklusa, un vēl pēc trim dienām no debesīm sāka birt pelnu plēksnes. Tajā rudenī lietavu nebija, tāpat kā nebija sniega tajā ziemā un pavasara palu, tai beidzoties. Nākamajā vasarā uguns pārvērta tuksnesī mežus, cik vien tālu uz visām pusēm sniedzās vilcienu ceļi.
Rudenī, kad apritēja vesels gads kopš Viņas aiziešanas, pilij nobruka Rietumu tornis, sadragājot saimniecības ēkas jumtu un nogalinot vairākus kalpotājus. To atliekas nebija atpazīstamas, tikai tuvinieki zināja teikt, kurus no ļaudīm nevarot atrast.
Badu nesa kailās ziemas un ugunīgās vasaras, un seklās akas nespēja remdēt slāpes.
Es iesākumā aizliedzu pieminēt Viņas vārdu, tad baidījos to darīt, bet tad atskārtu, ka esmu to aizmirsis. Ja tas ataustu man atmiņā, varbūt es varētu saukt, lūgt piedošanu, atsaukt atpakaļ, pazemīgi lūgt atgriezties…
.. .Un tā es paliku pili, kuras nobrukušo torni neviens neatjaunoja, vējā dilstošajos mūros, kas smējās, smējās par mani, paši izirdami, tie nebeidza vien smieties.
Rāpus izlīdu no pagultes, sāpēs stīvs saliecies, kluburoju lejup pa apdrupušajām akmens kāpnēm, klupdams nenoturējos un nokritu uz mutes, sāpīgi atsizdams plecu pret stenderi. Pietenterēju pie galda, izkaltušu rikli izcilāju krūzes uz galda, alkdams pēc malka veldzes. Tikai sakaltuši zirnekļa tikli, un paša zirnekļa ģindenis sabirza putekļos.
Vētra bija noklususi, vien caurvējš apskāva mani, ķircinot izbužināja plānos matus, izkaisīja pīšļus no manām rokām, aizpūta stūrī. Es biju aizmirsis to vārdu.