Man bija bail pajautāt kalpotājiem, vai viņi arī redz tos putnus ar ādainajiem spārniem, kas, satupuši uz jumta dzegām, sēd un skatās logos, palaikam spārnus slinki izstaipīdami…
Kad sausās krūzes nokrita uz akmens klona un sašķīda druskās, man nebija spēka pieliekties un lauskas uzlasīt. Stāvēju, pieķēries pie galda stūra, un grīļodamies klausījos smieklos.
Ilgie posta gadi gan aizmiglojuši manu atmiņu, tomēr cauri laika un sabrukuma miglai es redzu to seju.
Viņa atskatās, mēģina notvert manu skatienu, es novēršos, baidīdamies ļauties vājumam un pārdomāt vai varbūt juzdams kaunu. Tik skumja un tik mierīga Viņa nodur galvu un dodas uz priekšu, pavadai velkoties līdzi, Viņa iet, līdz apstājas uz akmeņa, aiz kura tumsa nogriež luktura staru kā ar nazi. Tā nav parastā alu tumsa, kas pakāpjas malā, kad aizdegta lāpa met ēnas uz sienām; šai tumsībai cauri izlauzties nevar nekas, tā tikai skatās pretī un aicina.
Viņa vilcinās sekundes daļu par ilgu. Es stiepju roku, lai, kā man šķiet, mierinoši uzliktu Viņas plecam, bet kāds tas taču nevaru būt es, man nebūtu dūšas -, kāds Viņu pagrūž no visa spēka. Viņa neiekliedzas, tikai strauji ievelk elpu un krīt uz priekšu.
Klusums. Manā rokā palicis pavadas gals, līdzeni nogriezts vai asu zobu pārrauts. Lāpu liesmas raustīgi izgaismo alas velves, ēnas vaikstās uz abām alas sienām, ķēmojas mums aiz muguras, bet itin nemaz neatstarojas tumsā tieši mums priekšā. Stāvam klusi kādu minūti vai divas, izdarītā apdullināti, tad šķidrā melnuma skatiens kļūst neizturams un es attopos skrienam uz izeju, klūpam, grūstāmies, kādu saminam, kliedzam.
Tad tikpat pēkšņi esam ārpasaulē, gaismā, bet svaigā gaisa malks nesniedz veldzējumu, un mēs saskābušā klusumā velkamies lejup pa akmeņaino nogāzi, kur gaida nemīlīgā pils. Man šķiet, ka nekam nav krāsas, bet, pagriežot galvu un ieskatoties ciešāk, rīta spilgtās krāsas spoži mirdz saulē. Paies vairākas dienas, līdz tās izbalos pa īstam.
Balle tajā vakarā īsti negūst piekrišanu, tamdēļ agri dodos pie miera un redzu, kā šķidrā tumsība izplūst no Elles vārtiem, veļas pa alas grīdu, pārklājot mūsu pēdas putekļos, manis nosviesto pavadas galu, asinis no samītā vīra deguna, kāda pazaudēto cimdu. Tā izplūst no alas ieejas un lēni mutuļo lejup pa nogāzi, līdz sasniedz pili. Tā ir pirmā nakts, kad es mostos no saviem kliedzieniem, bet tā nepaliek pēdējā.
Mācītie vīri un pakalpiņi pamazām izklīda un devās projām no pils, kuras pārticība saruka dienu no dienas, līdz es paliku viens ar atlikušajiem Viņas kalpotājiem, kas vienmēr bija te mituši kā tādi kukaiņi pils sienās, īpašniekus tik tikko pieciešot.
Dienā, kad pēdējais mācītais vīrs atvadījās, saposies un cienīgs, sava svarīguma apgarots, tomēr nedaudz steidzīgs, es tam pajautāju nedroši, jo ap to laiku jau sāku nojaust, ka prāta skaidrība mani reizumis sāk pievilt, pajautāju, ko mums atbildēja Orākuls, kad bijām mērojuši visu tālo ceļu ar vilcieniem un kamieļiem, pietiekami ilgi gaidījuši un pietiekami daudz samaksājuši dārgās veltēs un zelta naudā. Ko tieši tas teica?
Mācītais vīrs sakārtoja brilles raga ietvarā, paraustīja uzvalka atlokus, pārlaida plaukstu matu eļļā mirdzošajiem matiem un stingri, pamācoši mani uzlūkoja.
“Kā jau kungs pats labi atceras, Orākuls uz mūsu jautājumu atbildēja ar vienu vienīgu vārdu. Kungs šo vārdu pieminēt ir aizliedzis.”
Mācītais vīrs paklanījās, bet manu roku nepaspieda. Paķēra mazo, apkalto čemodānu, steidzīgi ierāpās karietē un rūpīgi aizvilka aizkarus. Es paliku stāvam putekļos, karietei ar katru ceļa līkumu sarūkot aizvien mazākai.
Tā kā mans prāts ap to laiku jau bija sācis pamazām sairt, es nepatapu pajautāt: ja reiz Orākuls pateica tikai Viņas vārdu, kā tas nāca, ka neviens nešaubījās par to, kas darāms? Pat Viņa pati ne reizi netika iebildusi. Mācīto vīru teorijā viss tik labi saskanēja.
Mani pamodina caurvējš. Esmu snaudis, sakņupis uz grīdas klona. Putns ar ādainajiem spārniem tup uz augstās krēsla atzveltnes un, galvu piešķiebis, vēro mani ar vienu mirdzošu aci.
Es atceros tikko redzēto sapni, kurā biju jauns un lepns un gatavs darīt visu, ko spēšu, lai pasaule atkal kļūtu stabila un droša. Atceros ari jautājumu, ko uzdevu pēc vilcināšanās un ilgākas gudrošanas, cenzdamies būt precīzs, bet ietilpināt jautājumā visu. Es jautāju, kāds iemesls ir tam, ka pasaule itin kā karājas mata galā. Būtne dūmos un ēnās man atbildēja īsi un bez teatrālas vilcināšanās. Es neatceros to vārdu, bet tāpat zinu, ko tā teica.
Zinātnieki pielāgoja izskaidrojumus un teorijas. Bet es biju tas, kurš pārcirta matu.
Dzirdu sēcošus smieklus, bet tas nav Orākuls, kurš izbauda savu joku. Tas, kurš smejas līdz elpas trūkumam, esmu es pats.
Putns iztrūcināts sasit spārnus, tad izstaipās, nolaižas man blakus un turpina vērot.
Arnis Buka. Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi
Kalna bagātie un varenie dzīvoja ārpusei tuvajās alās ar terasēm, no kurām pavērās skats uz nogāzi un koku lapotnēm tālumā. Tur droši vien nakts tagad bija pabālējusi dūmakaina un gaišpelēka, tur droši vien jau juta nākamā rīta un jaunas dienas modinošo smaržu. Taču šeit, pašās tālākajās apdzīvotajās alās, diena un nakts saķepa kopā nemainīgā, šur un tur stalaktītos pie alu griestiem iestiprināto blāvo, lēto gaismakmeņu radītā zilganā mijkrēslī. Šeit naktsmītnēm paredzētās sānalas no lielajām, bruģētajām staigāšanas alām neatdalīja vis klintsakmenim cieši piegulošas koka durvis, kā tas bija ierasts bagātnieku alās tuvāk kalna ārpusei. Šejienieši iztika ar piekārtiem jēlādas aizkariem, kuri arī aizvilkti nespēja kavēt daudzo cilvēku un lopu balsu atskaņas nebeidzamajā Kalna alu labirintā un liecināja vienīgi par nepiepildītu vēlmi, lai sānalas iemītnieku liek mierā.
Kad jau gandrīz biju atkal aizmidzis, no griestiem man uz viena no ragiem ar dobju pakšķi uzkrita pile. Pagriezos uz vēdera un lēni pārbraucu ar mēli pār savu plakano, gludo purnu no vienas puses uz otru, īsi patrinot gar nāsu dobuļiem. No mēles siltuma purns atmaiga un kļuva jutīgāks, skaņām no tuvējām sānalām klāt nāca arī smaržas. No blakusalas vecā vīra sēkšanas un pat miegā nepārejošā klepus uzvēdīja asa nelabas elpas un bezcerības smaka. Mazliet tālāk kalējs iedzēra malku no blašķes, tad sāka kaut ko asināt, viegli nosmaržoja pēc rūsas, sviedriem un stiprvīna. Taču pāri visam stiepās nebeidzamā pilienu pakšķēšana un Kalna dziļuma smagnējā gaisa miklums. Šīs bija nelāgas smaržas, man nepatika dzīvot tik dziļi Kalnā. Es labāk būtu gribējis gulēt kādā no plašajām terasēm, kas piederēja Kalna valdniecei, Mātei manai. Taču viņa man neļāva, es neiederoties tur. Es būšot necieņa pret citiem Kalna varenajiem.
Tuvojās maltītes laiks. Es atcerējos, kā bija būt izsalkušam. Patiešām izsalkušam. Kad pēc Brīnuma viņi mani iesvieda bedrē un smējās. Viņi domāja, ka es noteikti miršu, jo citi pirms manis bija miruši. Kamēr Māte mana atpūtās pēc Brīnuma, viņi rādīja uz mani ar pirkstiem un bakstīja mani ar netīrām nūjām. Viņi neļāva man ēst tik ilgi, līdz es sajutu izsalkumu kā melnu, niknu, reibinošu un kņudošu kamolu pakrūtē, kas lika man bedres kaktā smilkstēt un sarauties čokurā. Tad es vēl biju vājš. Kā es baidījos no viņiem. Kā es tad nesapratu, ka viņi mani ienīda. No citādā vienmēr vai nu baidās, vai arī to nīst.
Tagad es nebiju izsalcis, vismaz ne patiešām. Vēl vairāk, es biju ielāgojis Mātes manas mācīto. Ēst vienatnē ir slikts ieradums, tā viņa teica. Cilvēki neēd vienatnē. Ja es gribu dzīvot kopā ar cilvēkiem, ēst vienatnē nedrīkst. Es gaidīju aicinājumu.