Sieva ar kaušanas rīkiem labi zināja, ko dara. Nav labi, ja upuris ir uztraucies un baiļu pārņemts tas bojā gaļu. Kad cūkas kājas bija sapītas un tā novietota uz kaušanas akmens, viņa izņēma no uzsvārča kabatas sīku stabuli un iepūta tajā. Vienlaikus ar lēnajiem stabules svilpieniem viņa sāka viegli pliķēt vepra skaustu. Cūka nomierinājās un uzticējās, bet kāvēja izmanīgi nomainīja stabuli pret vāli. Ātrs zvēliens pa pieri, pēc kura visa taukā lopa miesa krampjaini notirinājās, tad aprima. Nevilcinoties sieva nometa vāli, paķēra dunci un pabeidza darāmo.
Jau bridi es stāvēju kāvējai pavisam blakus, tieši aiz muguras. Tagad, kad cūkas asinis platiem, siltiem rāvieniem sitās klints iedobumā, viņa mani pamanīja. Spēji manās nāsīs ieplūda smaržu pārmaiņa. Cauri cūkas asiņu atvadu smaržai labi sajutu cilvēku smaržu, kāda tā parasti nāca no viņiem manā tuvumā. Mazliet sviedru, mazliet paraušanās prom, nedaudz vairāk neveiklības sajūtas. Un, ja es biju pavisam blakus, tad bailes, vienmēr bailes kā asa, auksta šalts.
Pēkšņi visi visapkārt bija kļuvuši pavisam klusi, neizskanēja ne vārds. Es pazinu šo klusumu, es skaidri zināju lai ko es darītu, neviens neiejauksies. Centos nelaizīt purnu, taču nevarēju atturēties. No mēles pieskāriena purnam šķita, ka cilvēka un svaigo asiņu smaržas sajaucas un iesūcas manā mutē un ka es tās noriju kopā ar izsalkuma slienām. Duncis izslīdēja kāvējai no pirkstiem un ar džinkstoņu ievēlās bedrē pie cūkas asinīm. Viņas acis iepletās, ātrumā viņa paskatījās uz vienu, tad uz otru pusi. Ar īsu galvas kustību viņa pamāja uz cūku.
- Varbūt ērms ir izsalcis? Varbūt ērms grib uzcienāties? Lūdzu, lūdzu…
Taču es neskatījos uz beigto lopu, es skatījos uz pašu kāvēju. Es noliku būri ar kaķiem zemē un iemērcu pirkstu galus spraugā cūkas kaklā. Neatraujot acis no cilvēka, pacēlu pirkstus pie sava puma un paberzēju. Kaķi būra iekšienē sāka skraidīt, skrāpēt drānu un šņākt. Varbūt es varētu ēst šeit? Jo šeit es nebūtu viens? Taču es šeit biju svešs. Starp cilvēkiem es vienmēr biju svešs. Šeit neviens negribēja redzēt manu maltīti, bet Dienasvidus terasē gaidīja Māte mana. Viņa vienmēr bija klāt, kad es ēdu. Viņai atšķirībā no visiem citiem patika, kā es ēdu.
Es paņēmu būri un devos tālāk.
* * *
Dienasvidus terase bija garas, visdārgāko un krāšņāko gaismakmeņu izgaismotas alas pašā galā. Taču arī dārgie gaismakmeņi šķita pablāvi, kad ala beidzās un man bija jāaizsedz acis, lai aprastu ar žilbinoši īsto saulainas bezmākoņu dienas spozmi.
Terase bija plaša, ar vienādu, gaišu granīta plākšņu izklātu grīdu. Viscaur terasē bija izlikti lielāki un mazāki grozi un podi ar augiem, kuru kuplās lapas un zarus rotāja ne tikai ziedi, bet ari tajos iepītie dārgakmeņu karekļi. Dzidras skaņas no daudzām vēja zvanu virtenēm, darinātām no pazemes upju gliemežvāku čaulām, papildināja putnu čivināšana un divu strūklaku vienmērīgā čala. Tas viss smaržoja tik ļoti citādi nekā alas.
Terases vidū stāvēja bagātīgi klāts galds ar diviem krēsliem. Viens cilvēka augumam. Otrs daudz lielākais bija manējais. Apsēdos, noliku būri ar kaķiem sev blakus uz tīrās grīdas un noņēmu drānu. Kaķu pašu krāsas tikpat kā nevarēja redzēt, spilgtajā dienasgaismā viņi izskatījās neuzkrītoši un pelēcīgi. Viņi pazina šo vietu un gaidoši raudzījās apkārt. Neviena neredzēja, taču smaržas mani nekad nepievīla Māte mana bija tepat, varbūt kādā no augšējām terasēm. Viņai vienmēr patika vērot manas maltītes. Viņa pati taču man mācīja, ka nav labi ēst vienam. Es gaidīju savu maltītes biedru. Es jutos ļoti, ļoti izsalcis.
- Hei, Nīmus! Re, mēs atkal tiekamies! Pametīsi mani vēlreiz gaisā?
Tā bija jau no rīta satiktā puikas balss. Madiduss, tā viņu sauca. Viņš joprojām smaržoja moži un draudzīgi.
- Ko tu šeit dari? Vai es tev neteicu, lai tu nenāc man līdzi?
- Bet es klausīju, es nenācu! Es devos atpakaļ pie Kalna valdnieces, kā aicinātājam pienākas darīt.
- Tad kāpēc tu esi šeit?
- Jo Kalna valdniece pati mani atsūtīja. Es viņai pateicu, ka aicinājums ir nodots. Un vēl es pateicu, ka es gribētu tevi satikt kādreiz vēl. Ka ar tevi ir jautri.
Es pieliecu galvu uz sāniem:
- Un tad viņa tev lika nākt šurp?
Te puika nedaudz samulsa:
- Aha. Bet ne uzreiz. Sākumā Kalna valdniece uz mani noskatījās tā… laikam dusmīgi, ļoti dusmīgi. Man likās, ka mani sodīs. Es gan nesapratu, par ko. Taču viss ir kārtībā. Viņa pati teica, ka viss ir kārtībā. Lai es ejot tevi šeit satikt. Lai mēs paēdot kopā. Viņa pat sabužināja man matus. Dīvaini, vai ne?
Puika atšķieba smaidu līdz ausīm.
- Laikam man sāk beidzot veikties. Tagad es esmu īpašs. Varbūt pat ar mani notiks Brīnums tāpat kā ar tevi.
Šis bija nepareizi. Pavisam nepareizi. Es nekad neēdu maltīti kopā ar kādu, kura vārdu es zināju pirms tam. Madiduss.
Puika uzrāpās uz krēsla un iemeta mutē pāris sulīgi sarkanīgu vīnogu.
- Oho, cik visādu labumu! Ko tu vēl gaidi? Ķeramies klāt!
Viņa smarža, tā ari bija nepareiza, pavisam nepareiza. Maniem maltītes biedriem bija jāsmaržo tā, kā cilvēki parasti smaržoja. Bija jābūt sviedriem un riebumam pret ērmu. Un bailēm, bailēm, kuras šeit saulē un kopā ar gardo ēdienu palēnām pierimtu, līdz es būtu drošs, ka gaļas garšu vairs nebojā baiļu rūgtums. Līdz būtu laiks.
Bet tomēr es biju izsalcis, un neizskatījās, ka Māte mana sūtīs uz terasi vēl kādu maltītes biedru. Es piebīdījos tuvāk puikam.
- Klau, bet kāpēc ir tikai viens šķīvis man, bet tev nav šķīvja?
- Būs… Būs aizmirsuši man uzlikt.
- Kaut kas nedzirdēts! Šis taču ir tavs mielasts, bet tev nav uzlikuši šķīvi. Par šādu nevīžību Kalna valdniece kādu noteikti nopērs!
Atlika tikai izstiept roku, un es beidzot remdētu savu izsalkumu. Uztraukumā vēlreiz un vēlreiz nolaizīju pumu. Mātes manas tuvuma smarža kļuva asāka, uzmācīgāka. Es iedomājos, kā viņas acis iespīdas. Kā viņa varbūt paliecas uz priekšu, lai labāk redzētu.
Vīnoga no puikas pirkstiem izslīdēja un paripoja zem galda. Viņam noliecoties, atkal ieraudzīju viņa applaucēto kaklu. Mani maltītes biedri vienmēr bija veseli, nebojāti, bet Madiduss bija salauzta lieta. Varbūt ari es izskatījos līdzīgs šim puikam. Sen. Pirms Brīnuma.
Šis bija nepareizāk nekā būt izsalkušam. Es to nedarīšu. Piecēlos kājās:
- Laikam man tomēr negribas ēst. Tu paēd labi. Es citreiz.
Sajutu spēju Mātes manas nepatikas smaržu, spēcīgu un pavēlošu, un gandrīz skriešus devos prom no terases gaismas uz alu mijkrēsli. Izsalkums uzsita ar jaunu vilni. Kāpēc es tā darīju? Es taču esmu ērms, ērms, man tik un tā vajadzēs ēst. Viens dzīvs puišelis to nekādi nemaina.
Dzirdēju, kā Madiduss man sauc pakaļ:
- Eu, uz kurieni tu? Pagaidi! Pagaidi taču…
Un tad pēc brīža:
- Vismaz uzcienāšu kaķus…
Es apmetos apkārt:
- Nē! Neaiztiec kaķus!
Bet bija jau par vēlu. Puika atāķēja aizslēgu, būra durvis atsprāga vaļā. Kaķu mutes papletās daudz platākas, nekā būtu iedomājams, atklājot gan mutes augšā, gan apakšā pa trim rindām spožu, baltu ilkņu, smailu un nežēlīgu. Madiduss vēl uzmeta man pārsteigtu skatienu, un tad kaķi ar vienu lēcienu bija viņam virsū. Gaisā uzsitās asiņu šalts.