- Šeit mēs to darījām, sviedrus slaucīdams, vecis teica. Šī bija tā vieta. Nevienā bordelī, nekur nejutos tik drošs. Nav otras vietas, kur biju tik izmanīgs. Vai tagad tu saproti, student? Šis ir mans galds. Šis ir mans galds!
Elsas apklusa, vīzija izplēnēja kā lēta vīraka dūmi.
Palēnām, taču skaidri Fēliksā ieaudās atziņa, ka notiekošā sakne rodama paša zemapziņā un dzīvokļa sevišķajā gaisotnē. Ik vakarus, kad bija mājās, jaunais vīrietis ar bažām gaidīja nakti. Aicināt kursabiedrus vai kādu paziņu nešķita laba doma, jo Fēlikss baidījās, ka tie viņu uzskatīs par jukušu.
Ik nakti rakstāmgalds atdzīvojās. Ik nakti vecis pie tā kvernēja, neveikli kuļādams īsās kājeles, kaut ko lasīja, švīkāja uz papīra, pierakstīja. Reizēm viņam labpatika iesaistīties ar Fēliksu garākā sarunā, taču citreiz viņš kļuva noslēdzies un nepieejams. Šad tad nez no kurienes uzradās glītā dāma, un tad abi nodevās mīlas priekiem. Kad sieviete aizgāja, vecis nez kāpēc kļuva neparasti drūms. Iesācis šņukstēt pavisam klusu, viņš drīz vien raudāja balsī kā bērns, sīkās dūrītes mētādams gaisā un sizdams sev pie krūtim. Reiz pēc līdzīgas izmisuma lēkmes viņš Fēliksam sacīja:
- Es tev, student, gribu ko lūgt.
Kā gaidot atpestīšanu, Fēlikss lūkojās rēgā, nezinot, kas sekos nākamajā mirkli.
- Iznicini manu galdu! Vai tu to vari?
Fēlikss smaidīja. Protams, to viņš varēja. Kā gan pašam tas agrāk nebija iešāvies prātā! Sacirst malkā! Sadedzināt! Lai izkūp pagātnes ēnas kopā ar miglainajiem rēgiem un māņiem! Laiks noslēgt rēķinus! Laiks dzīvot šodienai!
- Pats to nespēju, vecais turpināja runāt. Manāmi sašļucis un, kā Fēliksam šķita, sarāvies vēl mazāks, viņš pret galda malu neritmiski dauzīja papēdīšus, un šai mirklī Fēliksam nabaga parādības kļuva ārkārtīgi žēl.
- Zārkā man to neviens nelika, lai gan iepriekš tas tika lūgts. Saproti pats: galdam ir mana dvēsele. Kamēr tas stāvēs šeit vai kur citur, man pie tā allaž būs jāatgriežas un gribot negribot jāatminas sava mūža laimīgākās un melnākās dienas…
Kad nākamajā rītā (tā bija svētdiena) Fēlikss jau mazā gaismiņā iekšpagalmā ar malkas cirvi sadalīja antīko mēbeli, virs viņa mājas otrajā stāvā atvērās logs.
- Paklau, dēliņ, redzu, gādā malciņu, sēcošā reģistrā kā vecas plēšas noskanēja sievietes balss. Tā bija Ļera, saukta Ļerpata, mājas melnā avs uzdzīvotāja un laikam jau neglābjama alkoholiķe.
- Tā ir, kaimiņien, Fēlikss nevērīgi attrauca, nepavēries augšup. Ļerpata atspieda trauslos elkoņus pret satrunējušo palodzi un brīdi noraudzījās, kā rakstāmgalds pakāpeniski pārvēršas smagnējos koka gabalos.
- Bet kam tev malka? Mājai tak centrālā, viņa neizprata.
Fēlikss izlikās nedzirdam.
- Paklau, man pazīstams kāds, kam baigi noderētu šis tavs klēpītis. Mēs to varam nokārtot viens divi. Ar mieru? Pag, es tūdaļ nokāpšu lejā.
Kamēr Ļerpata ģērbās, Fēlikss, beidzis darbu, sacirsto mēbeli aši ievietoja palielā ķerrā un izstūma uz ielas.
Pilsēta vēl nemodās. Pat sētnieks, šķībi uzstīvējis adītu mici, tikai nupat atvēzējās nakts drazas uzslaucīšanai.
- Vai, ku’ tu steidzīgs. Uzbāzīgā kaimiņiene, reiz saodusi izdevīgu darījumu, tik lēti no tā negribēja atteikties.
- Es par šo tačku tev došu noteiktu summiņu, viņa svinīgi iesāka.
- Jums jau, kaimiņien, nemaz nav, Fēlikss pasmīnēja. Ļerpata, pēkšņi sajuzdamās neveikli, ar kreiso plaukstu sakārtoja izjukušo frizūru.
- Mjā, pensija vairs nav tālu. Septītajā datumā atdošu. Zobu dodu, atdošu! Labam paziņam, bēdubrālim, saproti, grūti laiki. Aukstums nāk virsū kā nāve, trūkst, ar ko sildīties. Esi nu cilvēks un nežēlo!
Piepeši Fēliksam kļuva tik jautri, ka gribējās vai smieties.
- Paturi savu zobu, kaimiņien! Un arī nauda šoreiz vairāk noderēs pašai. Ja tik ļoti vajag ņem tik ciet!
- Svētība lai pār tevi! pateicīgām suņa acīm Ļerpata noteica, steidzīgi pieķērās pie ķerras rokturiem un aizstūmās nezināmā virzienā.
Fēlikss Meirāns brīdi domīgi nolūkojās vēl snaudošo namu logos, tad pagriezās un devās atpakaļ uz dzīvokli.
Ļera pārradās vien pēc pāris dienām stipri nožēlojamākā paskatā nekā aizgājusi. Pēc tam vēl krietnu laiku sieviete murmināja kaut ko nesaprotamu par kapiem un sātana izdzinējiem, līdz apkārtējie visā nopietnībā viņu sāka uzskatīt par plānprātīgu.
Fēliksa Meirāna naktsmiers kopš tā laika uzlabojās, taču nereti puisi mocīja sirdsapziņas pārmetumi, kad pilnmēness naktīs viņš uztrūkās, cauri sienām izdzirdis Ļerpatas izbaiļu pilnos kliedzienus.
Ilze Eņģele. Luna Mare
Aiz manis hermētiski aizveras robežslūžas. Tikusi uz ielas, kā aizvien, pielieku soli.
Mierīgāk. Tas ir tikai darbs. Samaksas neticamā apmēra stimulēti, mēs pie tā apstākļiem pierodam īpaši ātri.
Skaņu klusinošie apavi min izdīgušo zāles kumšķu uzlauztās ietvju flīzes tās ir nedaudz pabalējušas, apskretušas, tomēr vēl aizvien neticami greznas. Paklupt un tādējādi radīt troksni ir aizliegts miera traucējums var radīt uztraukumu klientos.
Skriet šeit nedrīkst visaptverošajā klusumā būtu dzirdams soļu troksnis, turklāt, pakrītot iekštelpās, ir risks izkustināt viņu guļvietas, diemžēl reizē ar kādu vitāli svarīgu vadu no medicīnas aparatūras. Guļvietas ir sakrautas augstākās un zemākās grēdās, īstos šūnu labirintos, iekārtotos katrā puslīdz piemērotā ēkā. Pat skaļāk ierunāties nedrīkst viņi varētu pamosties no medikamentozā, tomēr aizvien trauslākā miega. Apmācībās neviens nebrīdināja, ka pieraduma efekts būs tik ievērojams un šeit agrāk nonākušie subjekti jau šobrīd saņem maksimālo fizioloģiski izturamo devu. Uzlabotos preparātus sola vien nākamgad.
Fonda administrācijas vietā es pamatīgi pasteigtos ar jauno miegazāļu izstrādi kas notiks, ja klienti sāks masveidā mosties?
Skaidrs, kas notiktu. Subjekti gāztos no augstākajiem plauktiem un kristu no zemākajiem, izdzīvojušie rāpotu vai pat slietos kājās. Par cietušajiem nevienam nebūtu nekādas daļas, neviens nekad neko neuzzinātu subjektu radinieki un draugi, ja tādi šiem dzīves laikā maz ir bijuši, vienmēr jūtas nepatīkami iztraucēti, ja par subjektu atgādina pēc tā došanās uz “Luna Mare”.
Man gan būs daļa, ja subjektu nogruvums notiks manas dežūras laikā. Nav ne mazākās vēlmes vadīt ķepīgas puzles salikšanu tikai šādi varētu raksturot procesu, kamēr katru subjektu atgriež viņam piešķirtajā šūnā, kas savukārt iekārtota režģi atgādinošās konstrukcijās.
Norauju apmetni un vakardienas lietusgāzes jo meteoroloģiskā funkcija darbojas nevajadzīgi nevainojami nospodrinātā sen aizvērta veikala skatlogā tīksminos par savu stāvu. Gandrīz kakao dzēriena krāsas āda, spīdīgi, biezi mati. Skaļu mūziku, visskaļāko! Lai pilnasinigu ritmu rībina bungas, lai trīc gaiss un to piepilda basu pēdu uzvandītie sarkanie zemes putekļi, un nevienam no tā nesāktos astmas saasinājums! Viskošākās šalles, vissarežģītākos hennas musturus! Rotaslietas daudz, šķindošas un visur! Sauli! Dziesmas! Dejas!
Gaisma šeit ir ienaidnieks. Iekštelpu vēso puskrēslu gaini dežūrlampiņas. Servisa personālam par atvieglojumu, diennakts ritms turpinās kā līdz šim vēl nav sarēķināts, cik mērķtiecīga būtu vispārēja zonas aptumšošana.