Manā pasaulē veci cilvēki vēl aizvien aizvada dienas radinieku saimē, godāti, aprūpēti un mazbērnu mīlēti. Vecajā pasaulē tādiem nolūkiem ir domāts Fonds.
Pensiju Fonds.
Katrs no viņiem visu apzinīgo dzīvi iemaksāja Fondam krietnu daļu ienākumu. Krāsainajos reklāmas materiālos Fonds solīja bezrūpīgas, neatkarīgas, saistību neapgrūtinātas vecumdienas drošā, pamatīgā attālumā no steidzīgās ikdienas un apnikušajiem līdzcilvēkiem. Atkrita nepieciešamība būt laipnam pret radiniekiem apmaiņā pret cerībām uz aprūpi un atbalstu mūža novakarē. Atkrita nepieciešamība sakostiem zobiem vērot, kā ekskluzīva dizaina stāvlampai nosmulētas roķeles uzlipina pusēstu konfekti.
“Tu neesi atkarīgs ne no viena.” “Veido savu nākotni pats.” “Mēs tevi nogādāsim debesīs.”
Nav melots.
Viņi atrodas debesīs. Viņi necieš badu, aukstumu un nav pat slimi.
Viņiem līgumā noteiktajā dienā un tas ir jau sešdesmit gadu dzimšanas dienā -4 Fonds atsūtīja pakaļ spīdīgu limuzīnu.
Smaidošs šoferis livrejā. Filmiņa par drīzo atpūtu “Luna Mare” var apskatīties zaigojošus, brīnišķus pilsētas kvartālus, peizāžu jebkurai gaumei, pat dzidru mēnesgaismu sudrabainā jūrā, un savas dzīves laikā viņiem vairs nebija cerību nokļūt neskartās dabas apvidos, jo Jaunā pasaule slēdza savas robežas. Atdzesēta šampanieša glāze, un lipīga balss glāsmaini aicina pacelt tostu par jaunā dzīves posma sākumu. Tā arī ir pēdējā apzinīgā darbība, ko veic Fonda klienti. To, kā viņi nokļūst šeit un kā viņus šķirošanas punktā akurāti safasē pa gultām, viņi vairs neatceras. Nākamie mēneši un gadu desmiti viņiem ir nepārtraukta, pašu apmaksāta snauda, no kuras tie vairs nepamodīsies līdz pašai nāvei.
Vecā pasaule ir atrisinājusi resursu trūkuma problēmu esošās tehnoloģijas ļautu cilvēkiem dzīvot līdz visiem simts, justies uz visiem trīsdesmit un tērēt resursus izklaidēm, ēšanai, dzīves baudīšanai. Tagad sešdesmit gadu vecumā viņi izstājas no spēles atlikušajiem tiek aizvien vairāk. Turklāt “Luna Mare” ir izcils eksperimentālais poligons, biomateriāla pārpilnības rags, un kurš nepriecātos par iespēju personiski veicināt zinātnes un tehnikas progresu, pašam gan to neapjēdzot?
Ja kāds maitēdāju cīņās slīpētais eksemplārs kļūst aizdomīgs un atsakās no limuzīna, Fondu tas nemulsina. Vai nu ar labu, vai ļaunu, viņi visi nokļūst šeit.
Mana mīļākā kliente, kura savā iepriekšējā dzīvē bija īsts monstrs, šeit noteikti tika atgādāta pēc asiņainas sadursmes, ne mazāk neticu, ka viņa atdeva savu dzīvi bez pretošanās, neticu, ka viņa nezināja, par ko ir pārvērtusies “Luna Mare”. Manuprāt, viņu sazāļoja kārtējā ballītē, un neatbildēts paliek jautājums par to, kur pazuda dārglietas, kaut vai mirguļojošā diadēma, kura vienmēr rotāja viņas sarežģīto vakara frizūru.
Reģistrēju apgaitas sākumu miniatūrais dators ir ērti pievienots pie manas delnas, un jebkura virsma var kalpot par ekrānu un vadības pulti. Manā atbildībā ir divdesmit ēkas, katrā pa divdesmit stāviem, pārpildītas klientu krāvumiem.
Dators ziņo, ka šajā ēkā, kur kādreiz bija gaismās, metālā un stiklā vizoša viesnīca, ir notikusi ekspozīcijas maiņa desmit subjekti aizvesti uz krematoriju, pieci uz laboratoriju, trīs nākuši klāt. Tomēr Fondam visvairāk darba bija pirms desmit gadiem. Šobrīd uzraugāmie apjomi ir smieklīgi ar sevi aizņemtā paaudze nekā neatražoja, dzīvoja sev.
Rau, kur būs.
Iekāpju nedzirdami slīdošā, atklātā platformā, kura mani paceļ dažu metru augstumā, tad plūdeni pieved pie vajadzīgās šūnas. Noņemu sejas masku. Apturu kustību.
Caurulītes, vadiņi, monitori. Gari, aplēkšķējuši mati, no kuriem pieci centimetri pie saknēm ir sirmi, bet galos saglabājušās zeltainas krāsas pēdas. Tik tikko cilājas iekritušais krūškurvis. Mani ieraugot, ķermenis sadreb, medicīnas aparatūra izdod pīkstienu sēriju, bet es neuztraucos trauksmi saceltu vien masveida anomālijas, ne individuāli gadījumi.
- Labdien. Kas jauns paradīzes krastā?
- Te ir pekle… izdveš pretīgi bezkrāsainās, sasprēgājušās lūpas.
- Tevis pašas radīta, atceries to. Smaidu. Bet tev ir paveicies, tu esi tikusi švītīgos apartamentos, daudzi atdusas smacīgās tehniskajās telpās.
Izvelku no kabatas spoguli un turu to viņai priekšā. Aha! Viņa atkal ir saskatījusi šausmonīgo atspulgu un ar vaidu novēršas. Domāju gan, ka te ir jāšokējas es bieži apskatu viņas attēlus, tos pirms “Luna Mare”. Trenēts augums, perfekti vaibsti. Nevainojams iedegums. Uz gludās ādas pedantiski implantētas rotaslietas un uzklāts grims. Matu sakārtojums, dizaineru ģērbi un aksesuāri neatkārtojas nevienā augstāko aprindu fotogrāfijā, nevienā video. Brīnumslaidi, manikirēti pirksti alkatīgi vandās uzkodu traukos, notraipot luminiscējošajās gaismās dzirkstošos nagu dārgakmeņus ar ēdiena atliekām. Implantētas skropstas kā kolibri aste neizdibināmi nolaižas pār plēsonīgi samiegtajām acīm, kuras tumsā spīd gan aiz tās īpašnieces ļaunuma, gan no īpašiem pilieniem.
- Kāpēc… kāpēc tu to dari ar mani?
Jautājums tiek uzdots katrā apmeklējuma reizē, bet es atbildu vien pusvārdiem, mājieniem tomēr ši vēl aizvien neko nesaprot, lai gan laika domāt viņai gana. Laikam reiz nāksies palīdzēt viņai patiesi nav ne jausmas, kas es esmu, un kāds tur brīnums.
- Es? Es neko nedaru. Tu pati jau visu esi izdarījusi. Tu mani atceries?
Beidzot esmu pajautājusi.
Svilina izmisuma un naida pilns skatiens, un viņai nav ne mazākās apjēgas, par ko es runāju, tomēr pamanu cerību beidzot tikt kādā nebūt skaidrībā un izdomāt, kā apmuļķot pēc izskata vientiesīgo skuķi tas ir mani.
Turpinu.
- Tu pabiji manā ciematā, atceries? Sen tavas karjeras sākumposmā.
Ap mums izplēn ķermeņu grēdas, no atmiņu palagiem iznirst manas dzimtenes saule un iesarkanā zeme. Neviens to neapstrādā. Kam gan? Mums palīdz civilizētās nācijas. Vesela industrija eksistē, pateicoties mums, žēlsirdībai tiek asignēti milzu līdzekļi tiek ražotas bēgļu teltis un portatīvie hospitāļi, simtos rūpnīcu tiek fasēta izdalāmā pārtika un ūdens, tiek algots personāls, kurš citādi papildinātu bezdarbnieku rindas savās mājās. Un visur žurnālisti, lai uz prasmīgi radītas posta ainas fona demonstrētu mūsu glābēju humānismu.
- Pēc neitrālo spēku aizbraukšanas mēs sākām slimot ar nezināmu gripu. Atbraucāt jūs. Mūs izglābt. Karantīna. Atkal teltis. Zāles. Simptomu reģistrēšana. Caurulītes, šļirces, pārsēji nu gandrīz kā tev tagad.
- Tā ir sazvērestības teorija… Murgi… Atbildei uz vēl neizteiktajām apsūdzībām vecene automātiski dveš teikumus, kurus apmācībās “kā atbildēt uz neērtiem jautājumiem” ieborēja šās darba devēji.
- Protams, murgi. Gribi, es tev pastāstīšu, kā izdzīvojušajiem gāja atlikušos pāris mēnešus, līdz viņi beidza mocīties? Ar kurām fizioloģiskajām detaļām man labāk sākt? Viņu miesas neiekāroja pat maitēdāji. Bet tas ir sīkums, jo ja tu tikai zinātu, no kā taisīts maisījums, ar kuru tevi baro intravenozi!
- Žēl, ka nenosprāgi… Brīnums gan…
- Nē, es nenosprāgu gan, un, nē, man nav žēl, un, jā bija brīnums. Mani izglāba tavs kolēģis, savādnieks. Tu taču zini, ka viņš tomēr izdzīvoja?