Parasti, tikko kā satumst monitors, es kādu laiku pavadu, lai izskatītu, kas gan jauns noticis pasaulē, pārbaudu, ko man iesaka pārtikas programma, un dodos nopirkt kaut ko vakariņām. Šodien man neko no tā negribējās. Kvernēju pie galda, pētīdama nagus, un nevarēju saprast, kas gan ir tā dīvainā sajūta it kā iekšā kaut kas trīsētu, cenšoties izlauzties. Nekomfortabli. Pamazām plašajā zālē izdzisa viena lampa pēc otras. Attapos, kad apgaitā cauri gaiteņiem devās sargs. Zināju, ka viņš man jautās, vai kas noticis un kāpēc es neesmu jau prom. Un es uz šo jautājumu atbildēt negribēju jo pati nezināju atbildi. Telefonā cits pēc cita uzblingoja aicinājumi no draugiem: ejam uz kino, vai gribi ar mums kopā nolēkt ar gumijām, atnāc ciemos es tikko kā uzlauzu jaunāko Counterstrike versiju… Citā reizē aicinājums saslēgties visiem vienā programmā manī būtu izraisījis sajūsmu mēs to darījām bieži, un, būsim godīgi, atzīme sociālajos tīklos, ka dari visu ko kopā ar draugiem, ceļ statusu. Un, jo biežāk tu ar kādu kopā iečekojies kādā aktivitātē, jo vairāk nāk aicinājumu piedalīties. Protams, bija spēles, ko varēja spēlēt vienatnē spridzināt dažādu krāsu bumbas, minēt pareizo kāršu secību un citas taču jau kādu laiku tās bija izgājušas no modes. Lielā mērā tādēļ, ka tas it kā signalizēja man nav, ko darīt, man nav draugu, ar ko atpūsties, mana dzīve ir garlaicīga, tāpēc es pavadu savus brīvos brīžus, mēģinot sasniegt nevienu neinteresējošus rekordus. Tāpēc, ja arī liela daļa šīs spēles joprojām spēlēja, privātuma iestatījumi bija sakārtoti tik uzmanīgi, lai no malas neviens to nevarētu pamanīt. Taču šim vakaram nekas no tā nebija piemērots. Lai arī iespēja aizmirsties un nedomāt, cenšoties sakārtot ģeometriskas figūras pareizā secībā, šķita pat ļoti vilinoša.
Izgāju no pelēkā akmens nama, uz kura ar lieliem burtiem greznojās Korporācijas nosaukums. Saules stari arvien zemāk lēnām slīdēja pāri greznajām fasādēm. Kā jau agrā pavasarī, piezagās vakara drēgnums. Parasti es būtu kāpusi uz divriteņa un devusies mājup, pa ceļam iegriežoties automātiskās uzpildes veikalā, kur atlika vien noskenēt pārtikas programmas ģenerēto kodu, lai pēc dažām minūtēm no automāta dzīlēm tiktu izvemta bezkrāsaina papīra paka ar visu nepieciešamo. Vai, ja būtu īpaši radošs noskaņojums, es pat ietu iepirkties īstā lielveikalā gandrīz blakus mājām, kur, lai ari jāsamaksā nedaudz dārgāk, pati varu visu meklēt pa plauktiem, uz vietas izdomājot, kāda būs maltīte. Nedaudz darbošanās miniatūrajā virtuvē un pēc tam milzīga atzinība sociālajos tīklos ēdiena gatavošana mājās ir kļuvusi par tādu retumu, ka katru īsta ēdiena īstu fotogrāfiju novērtē simti. īsu bridi apsvēru šādu piedzīvojumu tomēr nē. Šovakar es pieslēdzu velosipēdu āra stāvvietā un bezmērķīgi devos pretējā virzienā tieši pašā Centra Kodolā.
Uz labu laimi izvēlējos mūziku, kas skanēja ausīs, kamēr klīdu gar izgaismotajiem namiem, kur logos vīdēja cilvēku silueti. Ik pa brīdim nofiksēju ģeogrāfiskās koordinātas, lai neaizietu par tālu. Telefons ik pa brīdim uzvaroši iepīkstējās es atkal un atkal atklāju jaunas vietas, kur nekad nebiju bijusi. Dīvaini, pie sevis nodomāju, es taču Centrā zinu gandrīz vai katru ielu. Man pretī nāca cilvēki viņu sejas nevarēju saskatīt, jo tās bija noliektas, skatiens ieurbies telefona vai planšetes ekrānā. Tie daži, kuru skatienus uztvēru, raudzījās uz mani ar viegli maskētu izbrīnu. Zināju, ka Kodolā neiederos te vairāk uzturas tādi ļaudis kā mans priekšnieks, kura ikdiena noteikti atšķiras no manas, lai ari cik maz es par to zinātu. Pamazām ielas kļuva šaurākas, gāju, gandrīz vai pieskaroties palodzēm. Ik pa brīdim paskatījos, kas notiek aiz logiem neierasti, bet cilvēki sarunājās, retajam no tiem varēja redzēt ieslēgtas audioiekārtas. Uzņēmu pāris bilžu, taču negribējās tās likt tiklos. Nebija pareizā apgaismojuma. Gaiss kļuva arvien spirdzinošāks, mazliet sala, taču es piekārtoju termošalli un uzslēju augstāk gaiši violetā mētelīša apkakli, nedaudz nožēlojot, ka, ļaujoties pavasara mānīgajiem saules stariem, mājās atstāju pūkaino cepuri. Jā, pūkains. Atcerējos par kaķi, kuram gribēju šovakar aiznest ko garšīgu, bet tūlīt pat aizmirsu šo domu gan jau automātiskais ēdiena padevējs par viņu parūpēsies.
Nezinu, cik ilgi biju tā klejojusi, meklēdama kaut ko, pēc kā tik izmisīgi ilgojos, taču nespēju nosaukt vārdā. Pilsēta bija mainījusies. Strikti iezīmēto un izgaismoto ielu vietā līkumoja šauras ieliņas, pamazām visam pāri klājās tumsa, un es sapratu, cik ļoti esmu izsalkusi. Ieslēdzot globālo pozicionēšanās sistēmu, sapratu, ka esmu aizklīdusi pārāk tālu, lai laikus tiktu mājās, turklāt emocionālo izsalkumu pastiprināja kurkstošais vēders. Ātri ielogojos savā bankas kontā jā, tas jau ir mīnusos, taču līdz mēneša beigām atlikušas vēl tikai dažas dienas. Iespējams, šis ir tas vakars, kad tomēr varētu atļauties vaļības pavakariņot ārpus mājas. Ārpus aplikācijām. Pa īstam paēst. Kopš pēdējām īstajām vakariņām bija pagājis krietns laiks. Turklāt tāpat kaut kas jau ir aizgājis šķērsām. Un, būsim atklāti, tas būs īsts piedzīvojums, par ko stāstīt draugiem.
Un tad es ieraudzīju to. Zilas govs galvu. Pareizāk sakot, nemākulīgas rokas uztrieptu kaut ko, kas izskatījās pēc zilas govs vai, iespējams, vērša galvas uz sanaglotu dēļu izkārtnes. Atceroties iepriekšējās nakts piedzīvojumus, paskatījos savā Instagram kontā, kur bija sakrājies vēl pārdesmit neapskatītu komentāru. Zem zilo jūras vēršu bildēm. Muļķīga sakritība, pie sevis nomurmināju. Taču pavēru robustās durvis, un nāsīs tik spēcīgi iecirtās ēdiena smarža, ka, pat īsti nepiedomājot, devos iekšā.
Lai arī bija jānokāpj tikai daži pakāpieni, es sajutu, kā man tiek pievērsti vairāki skatieni. Telpa nebija liela, vien daži galdiņi. Ātri pamanīju vismazāko pašā stūrī un tur piesēdu. Kā ierasts, paņēmu telefonu, lai iečekotos Forsquare. Tajā brīdī mani pārsteidza izteiksmīgs krekšķis. Palūkojos uz gludi skūto puisi aiz bāra letes. Viņam bija koši zilas acis un absolūti neizteiksmīga seja. Kā no datorspēles, ko pēdējoreiz biju spēlējusi… pirms nez cik gadiem. “Pie mums telefonus nelieto,” viņa balss skanēja kā no vēl citas programmas. Bez emocijām, vienlaikus ļoti pārliecinoša. Pie sevis pavīpsnāju, taču telefonu iegrūdu kabatā. Ja jau piedzīvojums, tad piedzīvojums. Turklāt ļoti gribēju pajautāt par izkārtni. Taču pēc tam viņš man vairs nepievērsa uzmanību, ja neskaita ēdienkartes nomešanu man priekšā. Es kaut kā sapratu, ka te neiederos, taču izsalkums bija spēcīgāks par situācijas analīzi. Vienu brīdi iedomājos varbūt vienkārši ir jāpieceļas kājās un jāiet prom. Bet mūzika, kas skanēja, nē, drīzāk plūda cauri visai telpai, mani gandrīz vai paralizēja. Es nekad iepriekš neko līdzīgu nebiju dzirdējusi. Tik vienkāršs ritms, tik patiesa balss es acu priekšā redzēju to gaišmataino sievieti, kas, visticamāk, nekad nebija ienākusi šajās telpās, taču ar viszinošu pārliecību dziedāja par to, cik ļoti pasaule spēj salauzt sirdi, un par to, ka tirgošanās vienmēr nāk ar cenu. Dziedāja tik ļoti atšķirīgi no tā, ko biju klausījusies ikdienā. Man gribējās palūgt, lai zilacainais puisis nosauc viņas vārdu, taču sakautrējos viņi tāpat uz mani skatījās kaut kā ļoti dīvaini. Tāpēc ātri pasūtīju kaut kādu ēdienu, kura nosaukumā atpazinu vārdu “čili”. Viņš man pajautāja, kādu vīnu dzeršu pie vakariņām. Lai arī līdz šim es nebiju dzērusi vīnu ārpus PPPP aplikācijām, sapratu, ka šī ir īstā reize, kad to nogaršot. Man atnesa glāzi jokaini skābeni smaržojoša dzēriena, kas raisīja gluži citādas sajūtas nekā virtuālajā vidē. “Montepulciano,” viņš teica, nemainīdams sejas izteiksmi un izvairoties no mana acu skatiena. Dzēriena nosaukums izskanēja gluži kā dobjš zvans es tādu biju dzirdējusi vienā no draugu pasākumiem, kad mēs visi pieslēdzāmies kaut kādai vēstures programmai (atzīšu, samērā garlaicīgai).