- Roberts… Atceros… Dezertieris nolādētais… Pārējie viņu turēja, es personiski iešļircināju… Veča, uzbudinošo atmiņu sildīta, parausta izbalējušās lūpas smaida grimasē.
- Roberts tagad ir viens no Jaunās pasaules līderiem. Vecā pasaule pašlikvidēsies, jāpagaida vien daži gadi… Jūs visi beigsiet savu dzīvi šeit. Jaunā pasaule pārņems arī no jums atbrīvotās teritorijas, un Zeme atkal kļūs cilvēciska, bet tu to diez vai pieredzēsi. Starp citu, Jaunajā pasaulē vairs nav ne karu, ne nemieru, kopš esam no jums pašizolējušies. Mēs bez jums varēsim iztikt, jūs bez mums ne.
- Vai tu vispār zini, kas es esmu? Šī sāk elpot ātrāk, skatiens ieurbjas manī, un piepeši es nopriecājos, ka šķietami nevarīgo subjektu saista aparatūras valgi. Viņai nepietiktu spēka piecelties, vismaz tā vajadzētu būt, tomēr viņas skatienā uzšķīlusies bīstama liesma. Tie nav subjektu nevarīgie, miesā dzeļošie mirkļi, nē.
Mazliet atvirzos, tomēr dūšu nezaudēju.
- Kas tu biji, izlaboju.
- Es varbūt esmu šeit, čērkst sen nelietotās balss saites, bet šī turpina, jo nu esmu vienīgā klausītāja, ar kuru viņa var dalīties varoņeposos par aizgājušo godību, bet es esmu pieredzējusi vairāk, nekā tu spēj… iedomāties… Apgrozījusi miljardus… un tagad samaksājusi par to… zināju pārāk daudz, vēlējos pārāk daudz… reiz mani izsauca no kāda banketa… es stāvēju tur, krēslotā laboratorijā, tik lieliska, tik nevainojama… pārdrošu vakarkleitu… kleitas pērļu lencītes bija krusteniski aizsietas man gar muguru kā kreļļu klājums… un kleita bija ziedlapiņas plānumā, tieši tik čaukstoša… kā apgleznots zīdpapīrs… Tad šī aizelšas, tomēr varonīgi turpina: Laboranta pasniegtais virsvalks bija noslīdējis no maniem gleznajiem pleciem… Es… Un es stāvēju tur, drebot vēsumā un uztraukumā, un pasaules liktenis bija manos lakotajos nadziņos… Mēģene ar vīrusa demo, un otrā rokā vakcīnas prototips, un tikai šķietami trausls stikls šķir mani no momentānas iznīcības… Manas delnas rota saslīdēja, un tā džinkstošā skaņa, atsitoties pret mēģeni, un tad kristāla sprādzei sašķīstot uz spoguļgludajām grīdas flīzēm… Visa dzīve tādos brīžos… izslīd gar prātu, tāds adrenalīns… tik perfekta epizode… gluži kā es pati…
Vecenes nesakarīgā plātīšanās mani šķebina ne mazāk kā viņas pašreizējā nožēlojamība, tomēr pret savu gribu atkal iedomājos viņu kādreiz sievieti pašā plaukumā, viņas spēka gados, un iztēlē nosmaržo dārgs parfīms, noklaudz laka kurpju adatsmailie papēži. Ja viņa būtu gribējusi, ar viņas talantiem, ar viņas gribasspēku varēja būt citādi. Viņa izvēlējās iznīcināt.
Aizdomājusies paberzēju degunu, tad zodu. Vecenei tas nepaliek neapslēpts, un plēsigi spīguļo vēl aizvien baltie zobi. Šī sāk mani zombēt.
-Es tev atklāšu noslēpumus, skandālus… man ir nauda… neaptveramas bagātības… es tev došu visu… apmaiņā pret brīvību… mans laiks vēl nav pienācis, man jāatgriežas… tur… viņi samaksās… Luna Mare… ā… es viņus iznīcināšu, visus…
Es neļaušu viņai sevi ietekmēt. Pat izspiežu sīku smiekliņu. Man ne prātā nenāk viņai klausīt.
- Noslēpumi? Izsniegsi mūžīgā dzinēja rasējumu? Un, ja vēlies satikt savus drauģeļus, es tavā vietā nesteigtos ap savu sešdesmito jubileju viņi būs klāt!
Tomēr.
Tomēr tas būtu amizanti atgriezt Sindredu Džonsu nosūtītājam. Dzelzsbetona vecenei ir pavisam citi iztēles mērogi nekā man, viņa atriebībai prastu izdomāt ko patiesi vērienīgu.
Subjekta sākotnēji ūdeņainais skatiens ar katru sekundi atgūst asumu, nu tas iegraužas kaut kur man aiz muguras.
- īsa? Ko tu šeit dari?
Salecos un gandrīz izgāžos no platformas. Stella ir uzrāpusies pie mums pa rezerves kāpnītēm. Ja es nejauši ar kāju sašūpotu pakāpienus, viņa kristu, un mans noslēpums būtu drošībā. Tomēr es neko nepasāku. Lai gan Stella ir piebāzta ar humānisma idejām, man viņa patīk sākot no miniatūrā auguma un beidzot ar ieslīpajām acīm, kuras izstaro pārspīlētas žēlsirdības gaismu. Tāpēc vien pār plecu izmetu:
- Neko. Liecies mierā.
- Es visu dzirdēju. Nelūgtā lieciniece uzlec uz platformas un, man par pretigu izbrīnu, ar delnu viegli noglāsta vecenes vaigu tā vispirms atņirdzas, tad sāk birdināt asaras.
Iepriekš es vēl noticētu, ka viņa raud pa īstam. Tagad vēroju aktiermākslas paraugdemonstrējumus subjekts pussekundes laikā ir sajutis īsto pieeju manipulēšanai ar Stellu.
- Katrs ir pelnījis piedošanu un mieru. Stella regulē aparātu un tur subjekta izģindušo roku, vecene to izrauj, un drausmīgs skatiens pienaglo mani pie platformas. Organismā ielaistās zāles saista spēju gan runāt, gan kustēties, tomēr viņa līdz pēdējam cenšas pretoties iedarbībai. Stella apjukusi ņemas gar rādītājiem. Beidzot pēc vairākkārtīgas devas subjekts beidzot iemieg.
Atbrīvota no vendetas mērķa hipnotiskās iedarbības, varu ķerties pie Stellas pārliecināšanas darbiem.
- Piedošanu? Par ko? Viņa ir līdzatbildīga par šausmām, kādās mēs dzīvojām iepriekš, par to, ko viņi dara paši ar saviem cilvēkiem! Viņa ir Vecās pasaules monstrs, un “Luna Mare” ir lamatas, kuras viņa pati uzbūvēja un kurās pati arī iekrita!
- Neviens cilvēks nav piedzimis ļauns. Stellas lūpas, acis, mati viss ir tik daiļš un krāšņs kā dāsnas otas triepieniem uzgleznots. Viņa bija noņēmusi masku, lai neizbaidītu subjektu.
Pēc šīm muļķībām esmu gatava kliegt.
Gulošā veča ir atgriezusies savā nirvānā, bet es es esmu nomodā, savu atmiņu mūža ieslodzījumā. Kā tas nākas, ka par viņas dzīvi jāmaksā nevis viņai, bet man?!
Jo es esmu tā, kura redz, kas aizver acis, dzird, kad iestājas klusums! Es redzu ciešanās atieztus zobus, dzirdu sāpju kliedzienus, gārdzienus, atkal saožu neizturamu smirdoņu un pretīgu kukaiņu armādas. Man ir jābažljas, vai “Luna Mare” sabruks putekļos šodien vai tomēr pēc mana līguma termiņa beigām! Man! Gešu es. Es, nevis viņi!
Stella ilgi neatbild, beidzot piedāvā argumentu, kuru esmu līdz nelabumam atklausījusies iepriekšējās diskusijās:
- Starp viņiem ir ari labi cilvēki.
Iekunkstos:
- Vecajā pasaulē nav labu cilvēku. Nav. Nevar būt. Tāpēc mēs esam no viņiem norobežojušies. Fonds ir spiests algot viesstrādniekus no Jaunās pasaules, jo zina, ka mēs esam vienīgie, kas neizpļāpāsies. Viņi rēķinās ar mūsu naidu, ar mūsu vienaldzību!
- Tad Jaunā pasaule nav ne par matu labāka par Veco.
- Ja tu gribi glābt cilvēci, kāpēc neatgriezies uz Zemes? Tur pietiek, ar ko nodarboties! Ar ko šīs mūmijas ir pelnījušas labdarību? Gana izpriecājušies uz mūsu rēķina, tagad lai maksā!
- Nekliedz!
Es apraujos, bet ir par vēlu.
Mēs abas sastingušas sēžam, kamēr apkārt plosās lokālā apokalipse subjektiem raustās ķermeņi, skan sēcieni, vaidi. Ari mana iecienītā kliente atkal ir pavērusi acis un neticamā kārtā stiepj roku mūsu virzienā. Pēc pāris minūtēm subjekti, automātiski saņemot nomierinošos preparātus, ir norimuši. Šoreiz mums paveicies neviens nav sarāvis saites un izkritis no savas guļvietas. Drajam patīk pārstāstīt neticamu gadījumu, kā šim pa šūnu labirintiem nācies tvarstīt no miega modušos staigājošu subjektu, un kolēģi neapšauba dzirdēto vien pieklājības pēc.
Stella viegli trīc pārciest klientūras masu psihozi personālam vienmēr ir psiholoģiski sarežģīti, esmu spiesta pieturēt viņas trauslos plecus, lai meitene nenokristu no lejup braucošās, manis iedarbinātās platformas. Pati neesmu labākā stāvoklī mani joprojām vajā večas drausmā neatlaidība, raujoties prom no ieslodzījuma.