Drīz abas esam ārpus ēkas, uz ielas atliekām. Joprojām zaļganajos paltrakos tērptas, meimurojam tuvāko robežslūžu virzienā.
Slūžas vaļā, slūžas ciet.
Daži soļi, un esam servisa personāla telpās, un mani nomierina to bezpersoniskais minimālisms, numurētie gaiteņi, ikdienas militārā precizitāte un disciplīna. Tūlīt mēs abas pārģērbsimies formas tērpos, un viss gadiem veidojies haoss būs palicis iekšpusē, klientu zonā.
Pēc kāda laika abas ar Stellu klusēdamas sēžam ģērbtuvē. Raugāmies plašajā iluminatorā. Melni zvaigžņotajā tukšumā vizošajam diskam ir augoša fāze.
Esam pārģērbušās, tomēr arī termoregulējošajā uniformā, kas še kalpo par tādu kā mājas tērpu, mani krata drebuļi. Pieskaros panelim, mans skapītis nedzirdami ieslīd sienā. Piespiežu drudža kratītās rokas un pieri pie nedaudz vēsās sienas.
- Tu liksi viņu mierā, īsa? Stella maigi apvaicājas.
Mazliet padomāju. Ko vēl es vēlos no savas iecienītās “Luna Mare” iemītnieces? Patiesībā neko. Viss ir izlīdzinājies. Tas ir beidzies tik piepeši, tik negaidīti. Ko tālāk? Man nebija plāna šādam atrisinājumam.
- Jā. Ko tur vairs.
Viņa turpina mani vērot.
- Ko tu domā? Stella man piepeši pajautā.
- Es? Neko. Vairos viņas skatiena.
Manā prātā klaiņojošā ideja ir pārāk pārdroša, nerealizējama. Nosūtīt Fondam dāvanu. Personisku. No manis.
- Es nedomāju neko. Absolūti neko. Aši uzsmaidu biedrenei. Iedzeru malku ūdens.
Dodos uz savu kajīti, šķērsojot tūkstošiem metru garo, vienmuļi sudrabaino gaiteni. Kādreiz, labākos laikos, šeit skanējusi mūzika un personāla apnikušos skatienus izklaidējuši aizvien jauni hologrāfiskie dizaina pārsteigumi. Tagad esmu tikai es un manu soļu atskaņas.
Gaiteņa iluminatoru rindā vīd kilometriem garš, kilometriem augsts angārs, tas ir redzams no gandrīz visām personāla telpām. Zinu, ka ārpusē vienmēr ieraudzīšu divas pastāvīgas vienības Zemi debesīs un “Luna Mare” uz Mēness.
Pavirši skatoties, grandiozā būve atgādina Mēness refljefa kaprīzi. Tepat iegūtie ieži izmantoti par vienu no ārpasaules temperatūras svārstību neitralizējošiem materiāliem, tomēr konstrukcijai ir pārāk regulāra forma, lai vērotājs noticētu tās dabiskajai izcelsmei.
“Luna Mare”.
Slazds. Vecās pasaules atkritumu izgāztuve. Būvēts kā ekskluzīvs Pensiju Fonda klientu kūrorts, miniatūra idilliska pasaulīte. Funkciju apvienošanas kārtībā arī vērienīgs zinātniskais eksperiments, Mēness kolonizēšanas pilotprojekts.
Inga Znotiņa. Atklātie
— Komandier, atļaujiet ziņot! Blakus nostājās kapteinis Obans.
- Par jauno planētu?
-Jā-
- Ziņojiet.
- Mūsu novērojumi liecina, ka klimats uz šis planētas ir piemērots ne tikai īslaicīgas, bet pat pastāvīgas apmetnes ierīkošanai. Tas kuģis planētas otrā pusē pieder kaimiņiem no Menzas planētas. Ari viņi ir izpētījuši apstākļus, bet viņiem tie neder, atmosfērā gandrīz nav freomnlta. Tas nozīmē, ka tuvākajā apkaimē mums uz šo planētu nebūtu ari konkurentu. Uz planētas ir bagātīga augu un dzīvnieku valsts. Tomēr viena no sugām mums rada bažas.
- Saprātīga dzīvības forma?
- Ne gluži. Viņi plaši lieto sarežģītus rīkus un pievēršas izziņai izziņas dēļ tas it kā liecinātu par labu šādam pieņēmumam. Tomēr saskaņā ar ģenerāļa Ķitvaja klasifikāciju par saprātīgām dzīvības formām būtu uzskatāmas tās, kuras spēj uztvert vismaz septiņas dimensijas. Šai sugai pieejamas tikai trīs. Atsevišķiem īpaši spējīgiem indivīdiem parādās pirmās pazīmes ceturtās dimensijas uztveršanai, tomēr arī tas vēl ir krietni par maz.
- Lieli? Agresīvi?
- Izmēra ziņā mazliet lielāki par mums, komandier, bet ievērojami mazāki par menziešiem. Fiziski mēs esam pārāki. Tomēr uzskatām, ka viņi tik un tā var būt mums ārkārtīgi bīstami.
- Ārkārtīgi? Tas bija kas negaidīts. Kapteinis Obans nemēdza mētāties ar jūtelībām. Kas būtu tik īpašs šīs planētas iemītniekos?
- Es sākšu no sākuma, ser. Vispirms mēs atklājām veidu, kā viņi komunicē savā starpā. Veids ir diezgan primitīvs ar skaņas viļņiem. Tomēr viņi ir iemācījušies atsevišķas komunikācijas vienības kodēt un nodot tālāk bez tiešas saskarsmes. Menziešiem bija izdevies pārtvert diezgan lielu daudzumu viņu savstarpējās komunikācijas, bet viņi nespēja to atšifrēt. Mūsu zinātnieki, Obans lepni izslējās, to izdarīja diezgan ātri, jo šī saziņa izrādījās zināmā mērā līdzīga tām saitēm, uz kurām balstās mūsu elektronika. Iztulkojot atšifrētos datus, noskaidrojām divus mūsu nolūkiem ļoti svarīgus faktus. Pirmais no tiem: šie dzīvnieki ir spējīgi pulcēt lielas grupas ar kopīgu mērķi.
- Ko jūs saprotat ar “lielas”?
- Kopējā populācija ir aptuveni septiņi miljardi. Par lielām grupām šajā gadījumā uzskatām tās, kurās ir vismaz pusmiljons īpatņu.
- Jā… tas nav maz. Cik mēs šobrīd esam uz šī kuģa?
- Šobrīd vairs tikai nedaudz virs tūkstoša, ser.
- Cik kuģu vēl varam piepulcēt?
- Ne vairāk kā trīs.
- Četri tūkstoši pret pusmiljonu. Mūsu pārsvars var nebūt pietiekams.
- Tā ir.
- Bet kas jums liek domāt, ka viņi mūs laikus pamanīs? Teleportēšanās ir pieejama tikai tām sugām, kas pilnībā uztver un pielieto vismaz piecas dimensijas. Tātad šiem visa pārvietošanās ir ļoti lēna. Mums ir lielas laika priekšrocības. Ieradīsimies negaidīti.
- Pirms ierašanās mēs konsultējāmies ar menziešiem par iespējām palikt nepamanītiem. Viņi ieteica turēties aiz kāda tuvāka meteorīta. Tā arī darām. Spriežot pēc novērojumiem, vietējās sugas nespēj uztvert liektu telpu un spēj noteikt tikai taisnā līnijā nepārklājošos objektus. Tomēr viņiem ir kāda būtiska priekšrocība… Kapteinis saminstinājās. Es īsti nezinu, kā to lai apraksta. Spriežot pēc tā, ko šīs sugas īpatņi piemin savā komunikācijā, pastāv kaut kādi stari, kurus ne mēs, ne menzieši, ne arī kāda cita no mums zināmajām civilizācijām nespēj uztvert. Šķiet, tos izdala… izstaro noteikti objekti, piemēram, zvaigznes, un citi objekti atstaro. Mēs neesam īsti droši, kā tas darbojas, bet uz šīs planētas ļoti daudzas sugas šos starus uztver ar īpašiem jutekļiem. Pēc tiem viņi nosaka objektu novietojumu telpā, attālumu un pat īpašības. Ir novērots, ka indivīds ar šo staru palīdzību var, nekā citādi neiedarbojoties, piemēram, noteikt, vai pārtika ir ēdama vai jau sabojājusies.
- Uz kādiem objektiem tas attiecas?
- Cik mums zināms, uz visiem. Vienīgais, ko šī minētā suga ar šo staru palīdzību vispār neuztver, kā liekas, ir izplatījuma plazma. Tāpēc viņi uzskata, ka tā nepastāv.
- Bet mūsu kuģi?
- Domājams, ka tos viņi pamanītu ļoti viegli. Menziešiem jau esot gadījies kāds misēklis, bet, par laimi, pietiekami īslaicīgs, lai to saprastu ļoti mazs īpatņu skaits.
Un tomēr… Obans neomulīgi nokremšļojās. Baidos, ka esam atklāti jau krietni lielākā mērā, nekā bijām gaidījuši.
- Kas jums liek tā domāt? Bija jūtams, ka komandierim jaunumi, ai, kā nepatika. Ja augsta līmeņa civilizāciju atklāj tik primitīvi dzīvnieki kā nupat raksturotie, ko gan tas liecina par kuģu drošības sistēmām?