- Kā jau teicu, mēs atkodējām viņu saziņu. Un nevarējām nepamanīt, ka viņi, nu, sauc mūs vārdos.
- Vārdos?!
- Un, tos izrunājot, viņi izrāda agresijas pazīmes. Piemēram, diezgan bieži tiek lietots manējais, kapteinis nervozi turpināja. “Obanā”, viņi saka. Vārds ir tādā formā, kādā parasti runā par lietām, kurās kaut ko var ielikt vai izņemt. Man liekas, ka viņi mani domā… izgrebt.
Komandierim trūka vārdu. Vai nu Obans ir pilnīgi izkūkojis prātu, vai šīs planētas iemītnieki ir… viņš pat nespēja aptvert, kā to lai nosauc.
- Vēl viņi saka “Ķitvajmicīt”, pēc neilga klusuma brīža atkal ierunājās kapteinis. Mēs esam noskaidrojuši, ka micītes ir tādi dobi priekšmeti, ko viņi mauc galvās. Tās parasti izgatavo no citu sugu dzīvnieku mirstīgajām atliekām. Es nekādā ziņā nevēlos paust necieņu ģenerālim Ķitvajam, bet šķiet, ka iezemieši līdzīgi grasās izrīkoties ar viņu. Un tad vēl… Komandier, es izlūdzos jūsu piedošanu, taču man tas jāsaka viņi min arī jūsu vārdu.
- Manu vārdu? Kā viņi to var zināt, ja tas ir zināms tikai četrām personām, mani ieskaitot, un tās visas atrodas uz šī kuģa?
- Mēs nezinām, ser. Tas arī ir pats biedējošākais. Mēs nespējam aptvert, kā viņi to uzzinājuši, bet vārds “Jedritvaj” šķiet izraisām vēl lielāku agresiju nekā abi iepriekšējie.
Komandieris Jedritvajs sarāvās, izdzirdējis pieminam savu vārdu. Kā tas varēja būt? Ar šis planētas iemītniekiem no kuģa sazinājies nebija pilnīgi neviens, tas bija skaidrs. Jo vairāk skaidrs, ka to nebija darījis neviens no tiem, kam bija uzticēta tik slepena informācija kā misijas vadītāja vārds.
- Vai manu vārdu viņiem nodeva tie stari… kā tos sauca?
- Viņi tos sauc par gaismu, ser. Mēs nezinām, kādu informāciju šī… gaisma nes. Mums nav ierīču, kas spētu to uztvert vai mērīt. Lai nu kā, varianti ir divi: vai nu tā patiesi spēj nest neaptveramu daudzumu informācijas, vai arī viņiem ir pat vēl kāda maņa, par kuru mēs nemaz nenojaušam.
Ilgu laiku valdīja klusums. Visbeidzot komandieris Jedritvajs pagriezās pret Obanu un sacīja:
- Domāju, ka jums taisnība, kaptein. Šīs planētas iedzīvotāji ir ārkārtīgi bīstami. Pārāk bīstami, lai mēs šeit apmestos.
- Gluži manas domas, komandier, uzrunātais atviegloti nopūtās.
- Cik tālu ir nākamā aplūkojamā planēta no mūsu saraksta?
- Septiņdesmit tūkstošu migrionu.
- Cerēsim, ka tur mums veiksies labāk.
* * *
Matīss visu vakaru bija dzēris alu un ķīķerējis teleskopā. Arvien likās, ka aiz viena meteorīta kaut kas tā kā pavīdētu, tā kā slēptos. Tad pēkšņi uzzibsnīja gaisma, un parādījās neredzētas formas kosmosa kuģis, kas ātri izslīdēja no teleskopa redzamības lauka.
- Obanā! Vecen, citplanētieši! Citplanētieši uzbrūk!
- Kas? Ko tu tur muldi? norūca Aldona, slēdzelēdama televīzijas kanālus.
- Tur bija kosmosa kuģis! Ķitvaimicīt, ka es tev saku! Satrauktais vīrs metās pāri istabai, bet sapinās pats savās kājās un nogāzās uz mutes.
- Atkal pietempies, jedritvaikociņ, Aldona nopūtās.
Dace Znotiņa. Deja ar citādo
Viņam bija tikai vienpadsmit gadu, kad zēna vārds tika ierakstīts Grāmatā. Grāmatā, kuras varoņiem bija jādodas ceļā un jāpaveic kas svarīgs. Tikai nodaļas, kurās būtu ierakstīts ceļamērķis, nebija.
Tāpēc brīdī, kad tēvocis Maiks iedāvināja puikam pasaules karti un aicināja līdzi ceļojumā, viņš nobijās.
Arī tad, kad māsīca vinnēja braucienu dirižablī un sauca līdzi, viņam kļuva nelabi un viņš palika mājās.
Bet dienā, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, viņš iekāpa liktenīgajā vagonā, apsēdās tēvam blakus un, neko nenojaušot, ar smaidu uz lūpām teica: “Braucam uz veikalu!”
Viņa ceļš pat neapzināti bija sācies.
“Cik?”
“Divpadsmit,” skanēja nelokāma atbilde. Lai kā kaulētos un kādus solījumus dotu, nosauktā summa vairs nemainījās.
“Labi,” viņš caur zobiem izgrūda un nolika uz letes apbružātas banknotes. Nebija jau tā, ka cena viņu pārsteigtu, bet vienmēr pastāvēja cerība, ka kāda brīnuma dēļ tā būs nokritusies.
“Un nākamreiz ar vienu netraucē,” veikalnieks tikpat saērcinātā balsī atbildēja, nolikdams pretī mazu no letes apakšas izvilktu sainīti. “Man viņi, zinies, ir jāiepērk vairumā, bet piegāde kavējas. Un vienu izvilkt no kaut kādas pakaļas ir ķēplgi. Tas nav tā vērts," viņš piebilda, ar pirkstu galiem saņemdams nošņurkušās naudas zīmes.
“Kaut nu tā varētu,” pircējs uz negaidīto pārdevēja daiļrunību smagi nopūtās, iegrūda sainīti kabatā un izgāja pa durvīm pat neatsveicinādamies.
Nevienam jau netika stāstīts, cik grūti nācās sagrābstīt tās dažas nožēlojamā paskata banknotes. Neviens nezināja, caur kādām padusēm, pagrīdēm un pažobelēm tās izvilktas, lai nogultu uz veikalnieka letes, kas tirgoja tik svarīgās hora diodes. Vismaz šajā pilsētas daļā tās nebija ikdienas prece, lai arī centrā un ziemeļos mašīnbūve notika daudz straujākos tempos, līdz ar to arī katra visniecīgākā detaļa bija daudz pieprasītāka. Tur arī tika iepirkti un pārdoti vairumi, tur pat bija tam speciāli veltīti veikali, lai klients varētu izvēlēties no tūkstošiem variāciju. Nevis kā te krāmu bodele ar saīgušu pārdevēju, kas izlikās, it kā viņam dabūt vienu diodi būtu daudz grūtāk nekā nopirkt tramvaja biļeti uz centru un atpakaļ. Turklāt sestdienās transports viņa vecuma cilvēkiem bija bez maksas.
Tomēr neviens dienvidnieks skaļi nežēlojās. Lai arī šī pilsētas daļa pēc skata bija diezgan nožēlojama, arī te slējās daudzstāvu mājas, kuras ietvēra ielas visā savā piecstāvu greznībā. Lietus uz to sienām zīmēja necilus rakstus, ko nekautrēdamies sedza putekļi, tādējādi pārvērzdami fasādes vienmuļi pelēkas, tomēr tās izgreznoja košās virtenes, kas brīvdienās tika izkārtas no loga uz logu, lai žāvētu krāsainas zeķītes un apakšbikses.
Šodien bija trešdiena vidējā no darba dienām, kad visi strādājošie steidzās uz darbu, bet dīkdieņi vien klimta savās darīšanās tāpat kā citas dienas.
Bretam šī bija smaga diena. Darba nebija jau vairāk kā nedēļu, arī ēdamais bija saplacis tik tālu, ka maizes šķēles ar ķirurga meistarību nācās pārdalīt divās plānākās daļās, lai sevi piemānītu ar vīziju par gardām brokastu maizītēm vienas skumīgas rikas vietā. Pilsētā, kurā nebija zaļumu, kurai nepiegulēja agrāras teritorijas un kur pat žurkas slēpās dziļi pagrīdēs un notekās, pārtiku tik viegli atrast nevarēja. To varēja tikai izvilkt no miskastes vai nopirkt. Un naudu, protams, varēja nopelnīt, ja vien bija darbs. Ar to ziemeļi atšķīrās no dienvidiem, ka šajā pilsētas daļā pārsvarā nonāca tie, kam darba nebija. Un tomēr liela daļa dienvidnieku kaut kā ķepurojās un strādāja dažādus zemākas kārtas darbus ziemeļniekiem piederošajos veikalos, darbnīcās, kaltuvēs un štampētavās, nākdami mājās bezspēcīgi, bet ar iespēju pabarot sevi un ģimeni.
Bretam neveicās. Kolēģa izraisītā eksplozija darbnīcā bija izraisījusi ugunsgrēku, tāpēc tā tika slēgta. Teica gan, ka uz laiku, bet tas nenozīmēja, ka pēc tam darbā tiks pieņemti tie paši cilvēki. Tāpat kā iepriekš. Bet vajadzības nerimās, tāpēc bija jādomā, kā dabūt naudu. Un Brets šādos brīžos mēdza piestrādāt par ziņotāju, palīgu, krāvēju vai pat miskastnieku, par ko viņam reizēm atmeta kādu monētu, reizēm banknoti vai vismaz kaut ko ēdamu.