Brets nebija no šīs pilsētas. Viņš bija dzimis un līdz vienpadsmit gadu vecumam audzis Koras pilsētā, krietni uz austrumiem. Tur arī notika sprādziens tēva vadītajā tvaika vagonā, kas nopietni ievainoja Bretu. Lai arī abi braucēji palika dzīvi, tomēr smagais sejas bojājums un tam sekojošās operācijas, procedūras un rehabilitācija strauji veicināja ģimenes prieka un budžeta izsīkšanu. Tikai tad, kad puika bija salāpīts tik tālu, lai spētu celties no gultas, ģimene centās atkopties. Tas nenācās viegli, ja dēls bija teju apsmiets kroplis, nemaz nerunājot par to, ka viņa spējas mācīties un patstāvīgi darboties bija ievērojami traucētas, jo kurš gan normāls cilvēks, zaudējot aci un smagi iedragājot galvaskausu, spētu atgriezties dzīvē tā, it kā nekas nebūtu noticis? Lai ari medicīna bija veikusi ievērojamu soli attīstībā, tomēr pat labākie Koras dakteri nesolīja puikam veiksmīgu turpmāko dzīvi. Citi pat teica, ka viņš nekad vairs neko neiemācīsies, varbūt pat nerunās.
Un Brets nerunāja. Viņš vienkārši neatcerējās neko tādu, par ko būtu vērts runāt. Vecāki lauzīja galvu un meklēja jaunus ārstus, bet nekas nemainījās. Puika uzlika masku un gāja pagalmā rotaļāties pats ar sevi, jo pārējie vienaudži no viņa bēga. Bet viņš neraudāja, nekliedza, vien savā nodabā klīda pa pagalmu, reizēm zīmēja vienkāršas figūras ar kritu uz bruģakmeņiem un pēc tam atgriezās mājās.
Viss mainījās dienā, kad Breta vecāki saņēma vēstuli no doktora Kirpiša, kurš izrādīja neparastu interesi par šo gadījumu un jau pirmajā atbildes vēstulē izteica vēlēšanos ar puiku satikties.
Bija pagājuši gandrīz astoņi gadi, kopš Brets bija sācis tikties ar doktoru. Sākumā viņi bija tikai runājuši, jo valodu puisis zaudējis nebija. Tad doktors bija pierunājis vecākus parakstīt kādu līgumu, kas paredzēja zēna nodošanu doktora rīcībā medicīniskiem eksperimentiem. Ko viņš tiem piesolīja, to Brets nekad neuzzināja, tomēr dienas kļuva pilnīgi citādas.
No doktora veiktajām daudzajām procedūrām viņš atcerējās vien nebūtiskas detaļas, jo lielu daļu laika nācās pavadīt narkozē. Tur bija kāda medmāsiņa ar laipnu balsi, kādi tikšķoši trokšņi, un reizēm gaisma bija spožāka, nekā acu zīlītes spēj panest. Atmiņas par skumjo pēcnotikuma dzīvi ģimenē plēnēja narkotiskā līdzekļa iespaidā, līdz palika tikai neskaidri tēli. Tomēr pēc nenosakāma laika narkozes radītā neskaidrība atkāpās, un Brets ieraudzīja savu jauno veidolu.
Viņam atkal bija seja! Nedaudz vīrišķīgāka, nobriedušāka, mazliet skumja, bet vesela. Rētu un dobuma vietā bija acs, vismaz tā rādīja spogulis, jo redzēt ar to Brets nespēja. Doktors Kirpišs viņam izskaidroja notikušo.
Viņš bija inventors, vizionārs un māsterstiķis, kas aprindās bija pazīstams ar dažādām trakām idejām un mēģinājumiem tās realizēt. Un kas gan liedza šādam pietiekami trakam un turīgam doktoram “nopirkt” paputējušas ģimenes atvasi ar caurumu galvā, kur iestūķēt savu jaunāko izgudrojumu? Un neviens nevarēja pārmest, ka tas būtu neētiski, jo viņš taču atdeva kroplim dzīvi!
Brets neļaunojās. Sākumā viņš bija pārsteigts, bet pamazām iemācījās ar savu jauno aci apieties. Tā nemirkšķinājās, bet grozījās reizē ar veselo. Tās zīlīte tāpat sašaurinājās vai paplašinājās atkarībā no nepieciešamās gaismas caurlaides, tikai to nodrošināja sešu lapiņu mehānisms, kas spēja sakļauties un atvērties. Bez cītīgas aplūkošanas zem palielināmā stikla atšķirības bija grūti pamanīt.
Bet pats lielākais jauninājums, ko Brets ieguva līdz ar jauno aci, bija tās funkcija. Proti, īpaši piedomājot, viņš spēja samirkšķināt ari mehānisko aci, kas aiz auss noslēptajā hora diodē radīja ekspozīciju, liekot tai kļūt pienaini baltai. Tas nozīmēja, ka ir saglabāts gabaliņš īstenības. Ar nelielu kārbas paskata ierīci varēja šīs diodes nolasīt pietika tikai vienu ielikt tai paredzētajā ligzdā, aizvērt durtiņas, nospiest slēdzi un kā stereoskopā ieskatīties divos acu caurumos, kur atklājās uzņemtais attēls. Doktors Kirpišs to lepni sauca par gaismogrāfu, jo viņš bija izpētījis, ka gaisma diodē ieraksta attēlu, ko raudzījušas mehānisma acis.
Brets ar gaismogrāfiju aizrāvās tiktāl, ka doktors spēja vien mainīt diodes, līdz vienā brīdī paziņoja, ka ir nepieciešams noteikt kaut kādus ierobežojumus. Nevarēja taču puika mirkšķināt uz visu, kas pagadās, lai arī nevarēja noliegt, ka dažas diodes ar iemūžinātajām kaimiņienēm vai tējnīcas īpašniecēm doktors labprāt saglabāja savai vajadzībai. Kuram gan varēja ienākt prātā doma, ka no jaunā zēna skatiena kāds cits gūst baudu? Tāpēc sievietes nekautrējās viņam smaidīt un koķetēt.
Brets auga, un auga arī doktora Kirpiša ambīcijas. Kādu dienu puisis ievēroja, ka doktors pret viņu kļūst rezervēts. Sasniedzis jau sešpadsmit gadu vecumu, Brets bija sācis strādāt kādā ražotnē par līnijas mehāniķi. Te tika ražoti tvaika tramvaji, kam dārdināt pa visiem valsts lielāko pilsētu sliežu ceļiem. Darbs viņam veicās, nauda tika atnesta mājās kā pateicība doktoram. Un tomēr Kirpišs kaut ko savā nodabā shēmoja, līdz vienu dienu paziņoja, ka Brets ir parādā daudz vairāk, tāpēc viņam nāksies izpildīt kādu īpašu uzdevumu.
Proti, doktora kāre pēc jaunatklājumiem ar gaismogrāfa izveidi neaprimās. Viņš gribēja vēl un domāja vēl, rasēja vēl un shēmoja vēl, līdz nāca klajā ar paziņojumu, ka Bretam būs jādodas komandējumā uz tehnokrātiskās Išmaras raktuvēm darboties transporta izveides grupā kā mehāniķim. Brets nezināja, ka uzņēmums, kurā viņš strādāja jau trīs gadus, patiesībā piederēja doktoram, tāpēc naudas nešana mājās bija tikai ilūzija industriālās sabiedrības kārtībai. Viņš šādu iespēju uztvēra kā kāpienu pa karjeras kāpnēm. Lēmumu doties prom, protams, atbalstīja arī rūpnīcas priekšnieks.
Ko gan Brets varēja iebilst? Viņš bija Kirpišam parādā par teju pusi galvas ne tikai fiziskā, bet arī zināšanu ieguves ziņā. Skumjo pagātni puisis bija vēlējies aizmirst, un tā vietā nāca mājskološana un jauni prasmju un zināšanu apvāršņi. Brets skaļi nekurnēja arī tad, kad doktors pastāstīja brauciena patiesos iemeslus un uzdevumu, lai arī iekšienē sāka gruzdēt kāda uguns, kas solīja nelāgu galu. Doktors vēlējās, lai puisis spiego, savāc diodes ar vērtīgiem materiāliem, jo klida pamatotas baumas, ka šajās raktuvēs patiesībā ir iemitinājusies kāda visai inovatīva biedrība, kas plāno izgatavot sensacionālas, pasaulē vēl neredzētas tehnoloģijas. Uz tvaika, nesen izgudrotās elektrības un reizēm teju maģiskās mehānikas fona tas šķita tik vilinoši.
Brets neatļāvās iebilst, savāca mantas čemodānā un sēdās vagonā, kas veda viņu un kādus divdesmit citus pasažierus Išmaras virzienā. Tikai to gan neviens neparedzēja, ka vagonam sabojāsies bremžu mehānisms, nāksies maršrutu pārtraukt un sasēdināt ceļotājus vietējos vagonos, kas izvadāja, kurp nu katram vajadzēja. Brets nejauši nonāca Sorenas pilsētā un tur arī palika. Vai tas bija liktenis, kas viņu turp aizveda, par to puisis nelauzīja galvu. Viņš bija izvairījies no spiegošanas Išmarā, Sorena bija kas jauns un atšķirīgs.
Brets gribēja dzīvot, izbaudīt dzīvi tā kā tie, kuru pagātnē Liktenis nebija iecirtis tādu robu tā, kā viņš bija dzīvojis pirms negadījuma. Lai arī skaidru atmiņu viņam nebija, tomēr bija sajūta, ka pasaulē ir daudz vairāk, ko redzēt, piedzīvot un just. Blāvā mātes seja bija pabalējusi līdz nekonkrētam veidolam, toties vēlme būt parastam tikai augusi.