Un tagad Brets gulēja Sorenas dienvidu daļas nelielā pažobeles istabiņā, bet plauktos rindojās diodes. Uz galda klusi dusēja papīra ziedlapa, un gan īstās, gan mehāniskās acs plakstos ielija smagums.
Pilsētas laukumā noklaudzēja žigli soļi, novirpuļoja gaišas matu sprogas un prom bija. Tomēr viss bija kļuvis citādi.
Brets devās tuvāk laukuma centram, kur uz metāla konstrukcijām bija uzcelta skatuve. Pagaidām gan tā stāvēja tukša, arī cilvēki klīda pa laukumu savās darīšanās, nevis pulcējās uz solīto izrādi. Brets nebija liels kultūras mīļotājs, bet iepriekšējā vakarā viņš bija atradis šodienai mērķi iemūžināt redzētās meitenes seju diodē. Starp simtiem pilsētnieku portretu Bretam trūka tieši šīs vienas neizsakāmi pievilcīgās sejas. Iepriekšējā dienā viņam diodes aiz auss nebija, bet tagad Brets bija gatavs un gaidīja.
Varbūt kādam šķita neparasti, ka tāds izskatīgs vīrietis spēka pilnbriedā ceturtās dienas vidū klimst gar Smiltāju laukuma skatuvi, tomēr, ja arī kāds skatiens aizķērās ilgāk, tas drīz vien novērsās. Brets gaidīja.
Pagāja gandrīz divas stundas, līdz pie skatuves ieradās daļa no iepriekš redzētās karavānas, lai sāktu sagatavošanās darbus. Vīrietis, kas iepriekš bija ar akmenscietu seju spēlējis leijerkasti, tagad uzstutēja nelielu stativu uz skatuves un gluži citādā izteiksmē dzīvespriecīgi atbildēja Bretam, ka izrāde sāksies pēc stundas. Puisis tikko savaldījās, nenomirkšķinājis savu mākslīgo aci, jo ari šī vīrieša sejas izmaiņas un savdabība bija tā vērta. Tomēr doma pataupīt vienīgo iespēju meitenes sejai bija svarīgāka.
Viņu fascinēja sejas. Ne tik daudz ikdienišķās, kas daudz nemainījās, cik cilvēki, kas spēja vienu bridi smieties, tad izteiksmīgi raudāt vai bārties, visu emociju buķeti ietērpjot vaibstos. Vai tas bija tāpēc, ka viņam pašam bērnībā sejas nebija? Tāpēc, ka pagalma puišeļi apsaukāja viņu par Puspurnu? Vai tāpēc, ka doktors Kirpišs bija viņam to uzdāvinājis? Bet varbūt tā bija mātes seja, kas tik netverama bija tepat līdzās un reizē tālu prom, neapzinātos atmiņu kambaros? Toties gaismogrāfs ļāva sejas iemūžināt un pēc tam apskatīt nelielajā kastītē. Tā bija kā narkotika Breta apziņai, kā mierinājums viņa zaudējumam un ieguvumam, tāpēc tad, kad viņš saņēma kādu naudu, tā tika tērēta jaunās un jaunās diodēs, reizēm pat aizmirstot par pārtiku. Breta maize bija skats uz kādu seju vakarā pirms gulētiešanas, pat ja vēders fonā rūca skumju pavadījumu.
Un ari tagad, kad uzrunātais vīrietis atkal novērsās, lai jau ar citu sejas izteiksmi ķertos pie kāda plakāta piestiprināšanas tam paredzētajā vietā, Brets sevi aprāja. Viņam bija tikai viena diode, un tā bija paredzēta gaišmatainajai meitenei.
“Radi un draugi, viesi un šejienieši, visi dārgie Sorenas iedzīvotāji!” Skaļa un izteiksmīga šeiha balss vēl un vēl sauca skatītājus tuvāk skatuvei. Brets stāvēja pašā priekšā pirmajā rindā. Viņš tur bija bijis jau stundu iepriekš, un nekāda rosība ap skatuvi nebija piespiedusi puisi mest gaidīšanu pie malas. Tagad viss sākās.
“Lai rīb bungas un skan taures, lai virpuļo lodes un uzburam jums brīnumus!” šeihs turpināja reklamēt pasākumu, bet viņam fonā iedziedājās leijerkaste.
Brīnumus cilvēki gaidīja. Klīda runas, ka daļa to rādītāju liekot lietā senus un daudziem nezināmus spēkus, lai parādītu kaut ko neikdienišķu, kamēr citi centās atdarināt redzētos brīnumus ar mehāniskām ietaisēm. Bretam bija aizdomas, ka ari viņa galvā ir kaut kas no šādiem spēkiem. Lai arī doktoram Kirpišam viņš tieši jautājis nebija, pēdējos gados tikai pastiprinājusies bija puiša pārliecība, ka citādi mehānisms tik dabiski nesadzīvotu ar viņa pārējo ķermeni. Tomēr, tā kā skaidras atbildes nebija un runām Brets līdz galam neticēja, viņš bija pieņēmis, ka tas ir spēks, kas liek ķermenim tiekties būt vienotam veselumam. Bet, lai nu kā arī būtu, tas strādāja par to puisis bija pateicīgs. Viņa rokas sakļāvās aplausos, kad šeihs bija beidzis uzrunu un dziļi paklanījās.
Breta skatiens uzmanīgi vēroja skatuves malu, kur iepriekš bija parādījies pats šeihs un leijerkastnieks. Ja tur bija trepes, tad tur arī vajadzētu parādīties viņa meitenei. Spožo ložu žonglieri un šeiha un leijerkastnieka teatralizētais uzvedums Bretu maz interesēja. Jebkurā citā gadījumā viņš būtu vairāk pievērsies arī šiem priekšnesumiem, taču šobrīd prāts bija citur. Sākoties šeiha trompetes un leijerkastes melodijai, uz skatuves kāpa meitenes, bet arī starp viņām gaišmatainās būtnes nebija. Tikai tad, kad jau šķita priekšnesums iet uz galu, viņa uzkāpa uz skatuves.
Abas Breta acis bija cieši pievērstas gaišo sprogu ieskautajai sejiņai. Viņa bija pantomīmas aktrise. Duetā ar leijerkastnieku otrs aktieris viņas priekšā nobālēja. Lai ari vīrieša seja bija izteiksmīga un iepriekš Bretam bija radījusi vēlmi iegūt tās attēlu, tomēr meitenes seja pārspēja visu.
Tā dusmojās tā, ka šķita izsitam bruģakmeņus no savām vietām. Tā smējās tā, it kā laukumā paceltos tūkstošiem putnu. Tā raudāja lietus ūdenskritumus un smaidīja spožāk par sauli. Brets bija apburts. Tā bija visīstākā burvestība, kas staroja no šīs savādās un mainigās sejas. Nē, tas pat bija kas vairāk!
Aizmirsis mirkšķināt gan ar dzīvo, gan gaismogrāfa aci, Brets attapās, kad ainas jau bija beigušās un meitene ar savu pārinieku paklanījās. No skatītāju puses atskanēja skaļi aplausi. Uz skatuves kāpa ari citi, aizēnojot gaišmati un liedzot Bretam viņu iemūžināt savā vienīgajā diodē.
“Nē,” izmisis čuksts izlauzās no Breta lūpām. Viņš snaikstīja kaklu un tomēr nespēja iegūt tādu skatu uz meiteni, lai, saglabājot attēlu, ar to būtu gana. “Nē, nē,” lūpas bez skaņas izrunāja izmisuma vārdus. Izklaidētāji kāpa nost no skatuves. “Nē!” Brets iesaucās. Pret viņu pagriezās vairāki desmiti skatītāju un gaišmates seja. Kluss ldikšķis liecināja, ka Breta diode ir ieguvusi kāroto. Un tomēr viņš nejutās apmierināts.
“Atkārtot!” puisis iesaucās, un viņam piebalsoja vēl vairāki no skatītājiem. “Atkārtot!”
Uz skatuves atgriezās šeihs. Viņš dziļi paklanījās un svinīgā balsī paziņoja, ka rit šajā pašā laikā notiks vēl viena izrāde, uz kuru visi ir laipni aicināti. Pūlis vēlreiz aplaudēja un sāka izklīst, vien Brets uzkavējās laukumā, cenšoties saprast, kur aizgājusi trupa.
Kņada norima. Skatuve palika tukša un klusa. Nekas neliecināja, ka pirms brīža te bija pārdzīvojuši un smējušies teju simts ļaužu. Brets bija apsēdies uz viena no akmens izciļņiem, kas liedza vagoniem un ratiem piebraukt pie paša laukuma centra.
Noklidzēja soļi. Brets atskatījās. Bruģi slaidā līnijā klāja ziedlapiņu taka, bet kaisītāja nekur nebija manāma. Vai tas bija sapnis? Piegājis un pacēlis vienu, Brets izlasīja tajā to pašu, ko iepriekš, tikai datums bija mainījies.
Rīt. Tepat.
Aizsteidzies mājās un sapratis, ka visu dienu ir pavadījis, medījot šo vienu seju, bet nav sagādājis ne ēdamo, ne naudu jaunai diodei, Brets tomēr neskuma. Viņš ātri izņēma savējo un ievietoja to kastītē, lai aplūkotu iegūto. Tur starp dažādām sejām viena bija īpaša. Puisis nespēja atraut skatienu no meitenes, kas mirdzēja spožāk par visām citām sejām, aizēnojot priekšplānu un pārējos tēlus. Viņā bija kaut kas atšķirīgs. Šajās nedaudz izbrīnītajās acīs un viegli pavērtajās lūpās jautās neaizsargātība un pārliecība, izbrīns un kluss smaids. Brets bija kā hipnotizēts.
Sapnī viņš redzēja meitenes seju.
Uzvedumam bija jāsākas pēcpusdienā, tāpēc pirms pusdienām Brets mīņājās piebāztajā krāmu veikaliņā, gaidot pārdevēju atgriežamies no darīšanām dibentelpā. Viņš bija cēlies agri, lai dotos uz dažām zināmām tirgotavām apdarīt rīta darbus un dabūtu vismaz dažas monētas. Ari tur, kur parasti maksāja graudā, šoreiz Brets izlūdzās kaut puscenu, bet naudā. Viņam vajadzēja savākt naudu diodei, viņam vajadzēja šo vēl vienu iespēju notvert pantomīmas meitenes seju.