Pārdevējs, ieraudzījis Bretu daudz drīzāk, nekā gaidījis, sapīka un uzlika sejai aizkaitinājuma masku.
“Nu?” viņš nelaipni vaicāja. Lai ari Brets bija regulārs klients un vienmēr samaksāja, tomēr pārdevējam nepatika apziņa, ka viņš nesaprot, ko Brets ar diodēm dara. Puisis nekad nepaskaidroja, bet viņa regulārā, gandrīz narkotiku atkarīgajam raksturīgā drudžainā vienas vai dažu diožu pirkšana raisīja aizdomas.
“Man vajag vienu!” Brets noteikti paziņoja un izvilka sauju monētu. “Bet man ir tikai desmit.”
Veikalnieks nošņaukājās un jau griezās, lai dotos atpakaļ.
“Lūdzu!” Brets iesaucās skaļāk. “Es varu kaut ko pastrādāt. Vai atmaksāt vēlāk. Bet lūdzu, pārdodiet man vienu. Man šodien ļoti vajag!” Viņš paspēra soli uz veikalnieka pusi, savilcis seju žēlā grimasē. “Jebkādu, kaut vissliktāko!” Bretam nebija tik svarīgi, kādas raudzes diode bija. Protams, labākajās sanāca dzidrāks attēls, bet šobrīd bija svarīga jebkāda apjausma, ko saglabāt.
“Man ir tikai brāķētās,” veikalnieks norūca, pirms spert soli aiz durvīm.
“Jā, labi!” Brets pārlieku entuziastiski piekrita un izbēra monētas uz letes.
“Brāķis ir brāķis,” pārdevējs caur savilktām uzacīm paskatījās uz puisi. “Tās var nestrādāt tik ilgi, var nestrādāt nemaz,” viņš brīdinoši paskaidroja. “Un neiedomājies man pēc tam kaut ko pārmest!”
“Jā, labi!” Brets atkārtoja. Jebkas bija labāk nekā nekas.
Veikalnieks nozuda un pēc brīža atgriezās ar saņurcītu kastīti. “Pēdējā.”
Brets satvēra guvumu un ar pūlēm sagaidīja, kamēr veikalnieks ar aizdomām pārskaita monētas un ar tikpat neuzticīgu skatienu seko aizejošajam stāvam.
Viņam bija diode! Kādā šķērsielā nolīdis no svešiem skatieniem, Brets to ievietoja gaismogrāfā un aizvēra durtiņas aiz auss. Viņš bija gatavs izrādei. Vēl tikai…
Avīžu kiosks kvartālu tālāk bija viņa mērķis. Tajā strādājošais vecais vīrs vienmēr izturējās iecietīgi pret Breta vajadzībām. Arī šoreiz viņš neuzdeva liekus jautājumus, kad puisis jautāja pēc kāda ietinamā papīra, papīra lapas vai avīzes gabala, ko nebūtu žēl atdot. Viņš arī nejautāja, kāda vajadzība spiež lūgt. Brets viņam bija pateicīgs.
Izrāde sākās tajā pašā laikā, un tās norise bija līdzīga kā iepriekšējā dienā. Vismaz Bretam tā šķita. Arī iepriekš viņš nebija sekojis pārējam notiekošajam, vien gaidījis meitenes parādīšanos. Un tāpat arī tagad, ņurcīdams rokās no brūnā ietinamā papīra izlocītus ziedus, Brets gaidīja viņu pantomīmas meiteni. Cilvēku, kura seja bija reizē brīnišķīga un trausla, bet saturēja miljonu izteiksmju.
Viņa kāpa uz skatuves, un Breta elpa aizrāvās. Viņš gaidīja īsto brīdi. Viena izteiksme nomainīja citu. Karaliski sakniebtas lūpas, nevainīgi pazemīgi ieplestas acis, dzirkstoša smieklu maska nomainīja sapīkušu veču, visgudrs stīvums nāca aiz paļāvīgas lūdzējas vaibstiem un simtiem citu grimašu, kas cita no citas atšķīrās tikai ar sīkām niansēm, savilktām uzacīm, vieglu smaidu vai mazliet citādi ieplestām acīm, tomēr ikkatra radīja jaunu sajūtu gammu, it kā meitenē būtu iemiesojušies tūkstošiem ļaužu. Viņa mainījās tā, ka Brets nespēja izsekot visām sejām. Viņš nespēja izlemt, kurai piemiegt ar mehānisko aci, līdz priekšnesums bija beidzies.
Bretu pārņēma panika viņš nebija izmantojis savu iespēju!
Tomēr viss vēl nebija beidzies. Trupa nolēma pateikties skatītājiem, noejot loku gar to rindām. Gaišmatainā meitene atkal gāja karavānas beigās, bet tieši viņu Brets gaidīja visvairāk. Brīdī, kad viņa bija vistuvāk, Breta roka ar papīra ziediem pasniedzās meitenes virzienā. Viņa ar pārsteiguma smaidu palūkojās uz puisi, un atskanēja kluss klikšķis, diodei kļūstot pienbaltai. Meitenes lūpās parādījās smaids.
“Pagaidi,” Brets izdvesa, jo neko vairāk šajā mirklī nespēja. Meitene piemiedza ar aci un aizgāja līdzi karavānai.
Ļaudis aplaudēja un pamazām izklīda, bet Brets joprojām skatījās virzienā, kur bija pazudusi viņa pantomīmas aktrise.
Laukums jau bija kļuvis tukšs, kad pret bruģakmeņiem noklaudzēja koka papēži, liekot puisim strauji pagriezties to virzienā. Kaut kāda apjauta tā lika darīt, it kā soļi nāktu tieši pie viņa. Tie nāca.
“Tas bija ļoti jauki, pārsteidzoši,” meitene uzrunāja puisi. “Mums maksā naudu, pasniedz ziedus, bet kaut ko tādu nekad,” viņa smaidīja. Rokās viņai bija brūnie papīra ziedi.
“Piedod, man nebija īsto,” Brets nedaudz kautrīgi atbildēja un nosarka. Viņš sajutās neērti.
“Nē, nē, tas ir jauki. Pārsteidzoši!” meitene papurināja galvu un silti pasmaidīja.
“Brets,” puisis attapās un pasniedza roku sarunu biedrenei. “Jums bija fantastisks priekšnesums,” viņš piebilda un nenolaida skatienu no viņas sejas.
“Pateicos! Es esmu Drī no Valēnijas. Mēs ceļojam pa pasauli ar priekšnesumiem,” meitene paskaidroja un maigi paspieda Breta plaukstu. Viņas balss tembrs bija patīkams un vijās ar kādu nepazīstamu akcentu, bet viss kopā skanēja gandrīz maģiski.
“Drī,” Brets atkārtoja kā apburts.
“Drī ir kā driāda no senaizmirstas pagātnības,” viņa iztulkoja.
Tas Bretu apbūra vēl vairāk nekā viņas seja.
Garām aizdunēja kūpošs tramvajs, liekot sliedēm vēl kādu laiku vibrēt zem viņas kājām. Viņi bija kādu laiku runājušies laukumā, bet pamazām soļi sāka vest pa pilsētas ielām. Drī minēja, ka vēlas mazliet vairāk iepazīt pilsētu, jo trupa bija atbraukusi tikai pirms divām dienām, bet jau nākamajā grasījās doties tālāk. Bretam nebija iebildumu parādīt viņai apkārtni, lai arī šī nebija gluži skaistākā pilsētas daļa. Sarunās un smieklos ritēja laiks, līdz nevilšus viņi gāja raitiem soļiem, sadevušies rokās. Pilsētas ielās joprojām rosījās cilvēki un braukāja transports, bet tas netraucēja Drī aizrautīgi stāstīt par zemi, no kuras viņa nāk, par mežiem, kokiem, zāļainām pļavām, ziediem, par strautiem un tauriņiem. Par lietām, kādas Brets nekad nebija redzējis, vien iztēlojies, ldausoties bērnības pasakas.
Lai kā viņa tincināja Bretu, viņš neko daudz pastāstīt nespēja. Pelēkās pilsētas, tehnika un ikdiena šķita tik necilas pret meitenes stāstīto, ka viņš daudz labprātāk novirzīja sarunu uz kokiem un mežiem. Un tie daudz jaukāk skanēja Drī balsi nekā pilsētniekiem ierastajās īsajās frāzēs Breta mutē.
Drī pina vārdus kā ziedus garās vītnēs. Viņas runa plūda viegli, valoda šķita skaista, un noskaņas bija tikpat daudzveidīgas kā viņas seja. Viņa stāstīja arī par saviem ļaudīm, kas tic aizlaiku spēkiem un kam rituāli ir ikdienas sastāvdaļa, kas piekopj dažādas mākslas, un viņu trupa bija nolēmusi ceļot un parādīt kaut mazumiņu ari pasaulei.
Soli pa solim viņi virzījās puiša necilā mājokļa virzienā, un viņš juta, ka ar katru pārvarēto bruģakmeni un dzirdēto vārdu viņš grimst arvien dziļāk vēl nebaudītās izjūtās. Bretu savalgoja šīs ziedu vītnes un gaišās cirtas. Katrs koka papēža klaudziens uz bruģa šķita kā mūzika viņu lēnajai dejai nakts virzienā.
Un tomēr pa vidu stāstiem Drī nepārstāja tincināt Bretu, lai viņš pastāsta vairāk par pilsētu, sevi, savu dzīvi, pasauli. Tincināja tik ilgi, līdz Brets piekrita.