Lai arī Brets nekad nevienam nerādīja, kur mitinās, Drī klātbūtnē viņš bija kļuvis brīvs. Meitene viesa drošības un pārliecības izjūtu, tāpēc ari viņš piekrita aizvest viņu uz savu pieticīgo mājokli, jo bija taču solījis parādīt savu pasauli. Tomēr ne jau istaba bija tas, ko viņš gribēja rādīt. Ari ne tas, par ko viņš bija pārvērsts, bet gan tas, ko pats redzēja ikdienā. Sejas. Simtiem seju. To varēja atklāt tikai mazajā istabiņā, ļaujot viņai pašai ieskatīties kārbiņā.
“Skaties te,” pasniedzis Dri kārbiņu, Brets norādīja uz diviem lodziņiem. Kad meitene bija apskatījusi pirmo seju, viņš ielika citu, tad nākamo. Drī neko tādu nebija redzējusi, tāpēc sajūsmināti aplūkoja katru nākamo seju. Tik dažādas savā citādībā, tik daudzveidīgas! Tas bija pilsētas portrets, it kā pati pilsēta būtu pantomīmas māksliniece, kas spēj savilkt savu seju tūkstoš veidos. Un šķita, ka meitenei neapnīk skatīties. Brets spēja vien mainīt diodes, ņemt jaunas un likt apskatītās tādā pašā secībā atpakaļ plauktos, līdz visas bija parādītas. Par to, kas glabājās viņam aiz auss, Brets nevēlējās runāt. Viņš negribēja Drī parādīt, ka patiesībā ir kroplis ar durtiņām aiz auss, ka tikai viena acs patiesībā redz viņu. Nē, tas lai paliek pagātnei. Meitene atdeva kārbiņu atpakaļ.
“Es tev varētu parādīt, kā mūsu ciemā strauti plūst, kā tauriņi svin pavasari, kā ziedi izkrāso mīļo zemi.” Drī balss bija gluži kā medus. Brets pamāja un nenolaida skatienu no viņas lūpām, kas tik daiļi izrunāja vārdus, it kā katrs no tiem būtu apmīļots, izauklēts un veltīts tieši viņam.
Meitene pasmaidīja un pakāpās solīti atpakaļ, jo vairāk mazajā istabiņā nebija iespējams. Starp gultu un galdu viņa apstājās un nedaudz papleta rokas. Sanoša melodija ieskanējās no Drī krūtīm. Viņa bija sākusi dziedāt. Nezināmās valodas vārdi atrada savu vietu starp notīm un aizgrāba Bretu tām līdzi. Tikpat vienmērīgi, kā bija sākusi plūst skaņa, iesaistījās arī meitenes rokas, uzburot brīnuma izjūtu. Kaut ko tādu viņš nebija redzējis. Sākumā kā izrāde, pamazām kustības kļuva par deju, un turpat divu soļu attālumā no Breta savalgotā skatiena Dri griezās graciozā dejā. Viņas kustības šķita kā no citas pasaules. Istaba pēkšņi bija kļuvusi tik liela kā visa pasaule, jo ietvēra to neizsakāmo daudzveidību, ko meitene spēja paust savā dziesmā, vaibstos un kustībās. Nekas vairs nešķita svarīgs un traucējošs ne mazais grīdas laukumiņš, ne tuvās sienas vai turpat stāvošais skatītājs.
Brets vēroja un elpoja Drī deju kā saldus garaiņus, kas sola brīnišķu sapni. Viņa priekšā bija dzimusi pasaka.
Dri dejas soļu un rokas vēziena aizskartas, diodes krita no plauktiem un šķindēdamas plīsa uz grīdas, radot zvārguļiem līdzīgu skaņu, gandrīz kā putnu koris, kas atlidojis no tālajiem meža un kalnu ciemiem. Breta savāktās sejas sašķīda reizē ar pienainajiem stikla kupoliem, lai nekad vairs netiktu apskatītas. Izdzirdot plīstošo skaņu, Drī deja pārtrūka un viņas augums sastinga. Puiša acis bailēs iepletās un muskuļi saspringa. Ja pirms brīža meitenes valdzinājums bija viņu tinis saldā kokonā, tad tagad tas gatavojās eksplodēt. Vēl nekad savā dzīvē viņš nebija juties tā, it kā no viņa rokām zustu kaut kas neizsakāmi vērtīgs. Brets bija gatavs lēcienam, lai vēl ar pēdējo iespēju saķertu to, kas bija tik nozīmīgs.
Drī izbīlī pagriezās, un viņas skatiens satikās ar izbiedēto Bretu. Mirldis, kas vajadzīgs, lai attēls paliktu atmiņās. Viņš lēca. Rokas strauji saķēra viņas augumu un pavilka malā, bet no puiša krūtīm izlauzās sasteigta izelpa. Breta lūpas piekļāvās Drī lūpām, un abas acis ar klusu klikšķi aizvērās, pārgaismojot pēdējo diodi. Šī driāda no senaizmirstas pagātnes bija nozibsnījusi viņa dzīvē, atstājot neizdzēšamu attēlu. Tādu, ko noteikti ir vērts saglabāt. Viņam, ne vairs īsti cilvēkam, tika dāvāta šī vienreizējā iespēja just, dzīvot, priecāties un mīlēt. Viņam radās nojausma par sapni, uz ko tiekties, deju, ko izdejot, ceļu, kurā pēc vairākiem neziņas gadiem atkal spert pirmo soli. To visu viņš bija apjautis tajās stundās, kurās mēroja bruģēto ceļu no laukuma līdz savam mājoklim, minūtēs, kad vēroja Drī deju un aizmirsa par pagātni, skumjo atkarību un visām nedienām. Viņa bija kas vairāk. Viņa bija īpaša.
Drī lūpas bija saldas, kā tikko medu baudījušas, kā salds solījums. Viņa nepretojās, apvija rokas ap Breta pleciem, lai noturētos, jo mazajā grīdas pleķītī starp galdu un gultu viegli varēja zaudēt līdzsvaru. No ielas iemaldījies gaismas stars atspīdēja sīkajās stikla lauskās visapkārt, radot mirdzošu brīnumu.
“Dri?” Brets atrāvās no saldā valdzinājuma un, rokas neatlaidis, ielūkojās meitenes acīs. Tās vērās pretī kā tumši ezeri, ko Brets nekad nebija skatījis, bet viņš bija pārliecināts, ka tiem ir jābūt tieši tādiem. Viņa neko neteica.
“Es gribu redzēt Valēniju,” viņš nočukstēja.
“Tu vienmēr būsi gaidīts mūsu zemē, manā ciemā un manās mājās,” Drī atsaucās. “Bet es tevi nevaru turp aizvest, tev ceļš būs jārod pašam.” Kaut kas viņas balsī bija reizē nožēlas pilns un aicinošs. Viņa nevarēja Bretu ielūgt trupā un piedāvāt vietu šaurajā vagonā, tas nebija viņas lēmums, bet viņa varēja sagaidīt. “Mēs atgriezīsimies rudenī,” viņa noteica, vērodama Bretu. Viņš pamāja.
Ausa rīts. Šķita, ka viņi tā viens otrā lūkojušies stundām, mūžībām pagātnības aizmirstā driāda un nākotnes cilvēks mirdzošu stiklu ietvertā mazajā pasaulē.
Viņam bija jālaiž Drī atpakaļ pie savējiem, bet pie Breta palika dārgākais solījums un ceļazīme, kurā virzienā doties, kur meklēt ierakstīto ceļa mērķi. Pat ja bija jāiet kājām, neredzot kalnus pie apvāršņa, pat ja tagad zem viņu papēžiem dunēja pelēkais pilsētas bruģis, tas solīja reiz mīt zaļu zāli un ieelpot brīvību, ieraudzīt un saglabāt to, kam nepietiktu pat ar augstākās raudzes hora diodi.
Armands Skutelis. Zagļi
… tad, kad mēs ieviesīsim eiro, Latvijas ekonomika, protams, piedzīvos…” plakanajā ekrānā runāja briļļains kungs ar apaļu seju, bet Zigis tajā visā neklausījās. Viņš zvilnēja uz dīvāna, Aldara Zelta alus pudelei laiski atpūšoties uz mazā galdiņa, un kasīja vēderu.
“Agij?” viņš pavisam klusā un sažuvušā balsī sauca. Tad iesaucās skaļāk, cerot, ka beidzot taps izdzirdēts.
“Jā, kas ir?” no vannasistabas nāca gan fēna, gan arī sievietes balss radītais troksnis.
Zigmunds aplaizīja lūpas.
“Derētu viens fiksais, pirms tu ej prom.” Vannasistabas fēns, to dzirdēdams, pārstāja darboties. Atskanēja sapīkusi balss:
“Aha, draugs… Es tikko jau biju dušā. Jāiet uz darbu. Nekas nebūs.”
Puisis uz dīvāna tikai paraustīja plecus, ievilka vēl malciņu alus un, atkal apcerējis traģēdiju, ka viņu vienistabas dzīvoklītī nebija ne interneta pieslēguma, ne kādu citu TV kanālu kā vien dekodera pamata minimums, uzgrieza skaļāk to pašu LTV1.
“… Jā, bet kā jūs domājat risināt pensiju problēmu, kas nākotnē draud…” jauna un blonda žurnālistu dāmīte uzdeva premjera kungam jautājumu, bet Zigis tikai pie sevis pasmaidīja.
Viņš zināja, kā!
Viņi zaga lidojošos auto. Tā bija viņu pamatnodarbošanās, principā vienīgā nodarbošanās. Kāpēc tieši lidojošās automašīnas, nevis virtuālā seksa iekārtas, kosmosa kuģus vai dažādus prāta uzlabotājus un ķermeņa atjaunotājus to Zigis nezināja. Viņam pašam šķita, ka visas no augstāk uzskaitītajām precēm bija vērtīgākas par vienkāršiem auto, kam piemita spēja lidot, bet…
Jā, bet viņi taču nevarēja ieplūdināt šīs preces 2013. gada pasaules tirgū. Tā vienkārši, nepamirkšķinot ne acu. Neviens no viņiem nebrauca uz Detroitas vai Frankfurtes autošoviem vai vēl kur citur un neprezentēja sabiedrībai šos nozagtos lidojošos brīnumus ar “made in Latvia" birku virsū. Un kāpēc ne? Tāpēc, ka pasaulē jau nedzīvoja muļķi vien, un, ja kas tāds tiktu, tā teikt, pa taisno no konveijera vests uz jaunāko tehnoloģiju izstādi, tad jebkuram muļķim būtu skaidrs, ka šajā lietā kaut kas nav tīrs. Valsts, kura dienu iepriekš ražojusi metāla caurules skandināvu tirgum tikai tāpēc, ka šeit bija lētāks darbaspēks, nevar nākamajā dienā uzbliezt augšā ko tādu, kam pasaulē nebūs analogu vēl pusgadsimtu.